Par Daugavpils teātra izrādi "Pie klusiem ūdeņiem" (režisore Liena Šmukste)
Lai arī vairākkārt Daugavpils teātra izrādes "Pie klusiem ūdeņiem" kontekstā esmu dzirdējusi, ka Regīnas Ezeras darbi uz teātra skatuves redzami pārāk reti, tam līdz galam negribētos piekrist. Aizvadītajā gadā Latvijas Nacionālajā teātrī bija skatāma "Aka" (rež. Ināra Slucka), Dailes teātrī – "Zemdegas" (rež. Dmitrijs Petrenko), Valmieras teātra repertuārā joprojām ir "Cilvēkam vajag suni" (rež. Jānis Znotiņš), savukārt "Kvadrifrons", iedvesmojoties no Regīnas Ezeras mīlestības vēstuļu krājuma "Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis", radījis izrādi, kurā izskan mūsdienu Latvijas iedzīvotāju rakstītas mīlestības vēstules. "Pie klusiem ūdeņiem" gan, manuprāt, ir zināmas priekšrocības, salīdzinot ar citiem neseno gadu Ezeras darbu iestudējumiem. Tā pamatā ir rakstnieces stāstu krājums ar tādu pašu nosaukumu, kurš nav bijis ne skolu obligātās literatūras sarakstā (kā "Cilvēkam vajag suni" un "Zemdegas"), ne visiem labi zināms ekranizācijas dēļ (kā "Aka"). Tas nozīmē, ka visiem vēl nav priekšstata par to, ko sagaidīt izrādē. Turklāt vēstuļu formāts, kādā stāsti tapuši, ļauj labāk saglabāt autores ne ar ko nesajaucamo rokrakstu, kas izrādījies zināms klupšanas akmens citiem Ezeras prozas darbu dramatizējumiem.
"Pie klusiem ūdeņiem" dramatizējumu veidojusi Agnese Rutkēviča, tieši viņa arī ieteikusi režisorei Lienai Šmukstei un Daugavpils teātrim iestudēt šo darbu. Režisore intervijās stāstījusi, ka viņai aktuāli šķituši ne vien paši stāsti, bet arī iespēja piedāvāt lielākas lomas aktrisēm vecumā ap 40, kam teātrī nereti ir mazāk darba. Izrādē izskan četri no pieciem krājumā atrodamajiem stāstiem, ko izspēlē dažādu vecumu aktrises ar atšķirīgu pieredzes bagāžu. Maija Korkliša (Iveta) ir vienīgā no divu leģendāro Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas 90. gadu sākumā vadīto kursu (tajos mācījušies arī Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Indra Roga u.c.) absolventiem, kas joprojām strādā Daugavpils teātrī. Kristīne Veinšteina (Mirdza) un Inese Ivulāne-Mežale (Bella) teātrī ienāca šī gadsimta sākumā, kad Annas Eižvertiņas vadībā tika mācīts aktieru kurss, kas ilgstoši veiksmīgi pildījis sev izvirzīto mērķi – veidot Daugavpils teātra latviešu trupas, vēlāk arī kopējā aktieru kolektīva kodolu (kopš teātra mākslinieciskais vadītājs ir Oļegs Šapošņikovs, notikusi atteikšanās no dalījuma trupās un aktieru dzimtajai valodai vairs nav noteicošas nozīmes lomu izvēlē). Savukārt Agnese Laicāne (Zita) pirms diviem gadiem absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadīto kursu, kas tika gatavots Valmieras teātrim, bet profesionālās gaitas sākusi savā dzimtajā reģionā – Latgalē.
Izrādei ir Daugavpils teātrim līdz šim neraksturīga forma – tā tiek raksturota kā "ceļojums pa teātri un sieviešu likteņiem". Jau pie biļešu kontroles visi apmeklētāji saņem pastkarti. Vienā pusē redzams kvadrātkods, kas ved uz digitālu programmiņu, otrā – shematiski parādīta visu četru izrādes varoņu un viņu vīriešu savstarpējā saistība (kas zīmīgi: vīriešiem, atšķirībā no sievietēm, te ir dots tikai vārds, bet ne seja), kā arī uzspiests zīmogs ar ciparu no 1 līdz 3. Ar to palīdzību skatītāji tiek sadalīti grupās, kuras pēcāk trīs gidi – Nikolajs, Jevgeņijs un Marks – ved ceļojumā pa teātri. Katrai no četrām sievietēm dota sava telpa – žurnāliste Zita saimnieko teātra butaforu darbnīcā, arhitekte Iveta – eksperimentālajā skatuvē, Bellas darbavieta – ķīmiskā tīrītava – iekārtota 1. stāva foajē, bet pārdevējas Mirdzas apavu veikals – 2. stāva foajē. Katra no grupām šos četrus stāstus, kas vēsta par vienu un to pašu notikumu no dažādiem skatpunktiem, piedzīvo atšķirīgā secībā, un visi skatītāji atkal satiekas tikai izrādes nobeigumā uz lielās zāles skatuves. Šāds risinājums izvēlēts, lai aktrises ar saviem stāstiem nekonkurētu, kā varētu gadīties, ja tie izskanētu pārmaiņus no vienas skatuves, un lai skatītāji varētu nonākt katras sievietes personīgajā telpā. Raimonda Vinduļa scenogrāfija lielākoties veidota, akcentējot katras varones profesiju. Vienīgais izņēmums ir Zitas telpa, kurā drīzāk valda mākslinieces darbnīcas atmosfēra, lai arī viņa ir žurnāliste. Tomēr tieši to gribētos saukt par scenogrāfiski veiksmīgāko un vispersoniskāk apdzīvoto telpu. Zitas stāsts ir pirmais, kuru piedzīvoju. Tā nobeigumā uz avīžu strēmelēm pilošais vīns no apgāztās glāzes pasaka vairāk par jebkuru vārdu. Varbūt tāpēc uzstādu tikpat augstu latiņu pārējiem spēles laukumiem, kas nedaudz pieviļ ar krietni lielāku bezpersoniskumu, pamatā kalpojot tikai dekoratīviem mērķiem. Ivetas telpas stūrī sakrautajiem mūsdienu glancētajiem žurnāliem, kas tiek pārcilāti, paralēli stāstot par bērnībā bēniņos atrastiem veciem "Zeltenes" numuriem, pat gribētos pārmest lieku ilustratīvismu.
Zitas stāsta aprautais nobeigums man liek kritiski pārdomāt kopējo izrādes kompozīciju: pēc aktrises noiešanas no spēles telpas uz karstām pēdām klāt ir gids, kurš laipni mudina doties tālāk. Bet man ir sajūta, ka tieku gandrīz rauta prom ar varu, jo gribas vēl nedaudz pasēdēt un padomāt par tikko redzēto. Ceļā uz nākamo spēles laukumu secinu, ka līdz tam nebiju apjautusi, cik svarīgs teātrī man ir tas maģiskais klusums pirms aplausiem. Tā šeit pietrūkst. Ar prātu pieņemu spēles noteikumus, tomēr arī pēc nākamā – Bellas – stāsta izskanēšanas sajūta ir līdzīga. Pēc Ivetas stāsta gids pēkšņi paziņo, ka drīkstam aplaudēt, ja vēlamies. To izmantojam gan pēc šī, gan pēc Mirdzas stāsta. Nezinu, varbūt šie stāsti prasa mazāku elpas ievilkšanu pirms došanās tālāk, varbūt aplausi tiešām palīdz, bet šo savu barjeru līdz izrādes beigām veiksmīgi pārvaru. Turklāt jāuzsver, ka izrāde tehniski ir ļoti precīzi nostrādāta – nerodas nekādi sastrēgumi vai aizkavēšanās, viss rit raitā tempā. Apstāties un nedaudz uzgaidīt gids liek tikai pa ceļam no pirmās uz otro spēles telpu, kad šķērsojam lielās zāles skatuvi. "Varat visu apskatīt," viņš saka, un neizskatās, ka šo ekskluzīvo iespēju, kas ilgst labi ja lielu minūti, kāds uzskata par neērtību, drīzāk pretēji.
Aktrises intervijās norādījušas, ka viņām tas patiesi ir izaicinājums – gandrīz pusstundu vienām noturēt skatītāju uzmanību, turklāt atrodoties tiem tik tuvu. Gribētos teikt, ka ar to viņas tiek galā ļoti labi, pierādot Daugavpils teātra sieviešu spēku. Līdzīgi kā bijušajiem kursabiedriem Valmieras un Dailes teātrī, arī Agnesei Laicānei Daugavpilī tiek uzticēti nopietni uzdevumi, kas ļauj sevi daudzveidīgi pierādīt. Vienīgi Latvijas mērogā tie varbūt tiek mazāk pamanīti, līdzīgi kā citi Latgales lielākā teātra notikumi, kas saistīti ar panākumiem, nevis skandāliem. Iespējams, Daugavpilī šajā vecuma grupā ir mazāka aktrišu konkurence, tomēr arī to Laicāne izmanto kā iespēju augt. Zitas loma ir pierādījums jaunās aktrises profesionālajai varēšanai, stāsts izskan spēcīgi un uzrunā. Ezeras stāstā, šķiet, Zita iecerēta kā vecāka sieviete, kam gaidāmais bērns varētu būt ielēkšana "pēdējā vilcienā", dramatizējumā šis apstāklis atmests, bet, skatoties izrādi, nerodas ne mazākie jautājumi par aktrises piemērotību lomai. Inese Ivulāne-Mežale vizuāli šķiet absolūti neatbilstoša ne pārāk glītās Bellas aprakstam, kas izrādē jau tā nedaudz notušēts. Tomēr aktrise savu lomu nospēlē tā, ka nav ne mazāko šaubu, ka viņa ir Bella – sieviete ar ļoti sarežģītām (lai neteiktu vairāk) attiecībām ar māti, kas padarījušas viņas mūža lielāko mīlestību par nelaimīgu. Tas ir silts, emocionāls un aizkustinošs tēlojums, lieliska saspēle ar publiku, un negribas pat ticēt, ka arī Ivulānei-Mežalei šī ir pirmā šāda monoizrādes tipa pieredze. Lai arī Kristīnes Veinšteinas Mirdza sava stāsta sākumā apgalvo, ka viņai šis vārds nepiestāv, pati aktrise vienkārši mirdz un, šķiet, patiesi izbauda savu lomu. Veinšteina ir ļoti talantīga raksturotāja, un te viņai ir visas iespējas izpausties. Aktrise koķetē ar skatītājiem un liek viņiem justies mājīgi, aicinot ēst konfektes, kas kopā ar kādu izteicienu vai ticējumu atstātas uz katra skatītāja krēsla. Tomēr reizē Veinšteina precīzi atklāj, cik ļoti bieži var atšķirties sieviešu ārējā un iekšējā pasaule – cik noguruši patiesībā ir šie "mūžīgie dzinēji", kas spēj visu noorganizēt, pabarot un sakārtot. Izrādē, kuru apmeklēju, Ivetas lomā Maijas Korklišas slimības dēļ iejutās izrādes režisore Liena Šmukste. Lai arī bija jūtams režisores satraukums un izrādes finālā dzirdamais Korklišas balss ieraksts mudina domāt, ka, iespējams, aktrises lomas interpretācija varētu arī vismaz nedaudz atšķirties, Šmukste ar uzdevumu tika galā veiksmīgi, atgādinot, ka ir ļoti laba aktrise, kuru gribētos biežāk redzēt uz skatuves.
Regīnas Ezeras stāstu krājums izdots 1987. gadā, tajā netrūkst sava laikmeta liecību – atsauces uz kolhoziem, vācu fašistiskajiem okupantiem un vienīgo tobrīd aktuālo partiju, bet sieviete šķirtene pati sevi uzskata par nedaudz zemāku šķiru nekā citi, un ārlaulības bērns ir kaut kas īpaši izceļams. Izrādē mēģināts atteikties no piesaistes konkrētam laikam un vietai. No teksta svītrotas visas padomju okupācijas reālijas, reizē gan liekot nojaust, ka stāsts varbūt īsti nav par mūsdienām, jo apmaldījušies cilvēki neizmanto mobilos telefonus ne navigācijai, ne zvanīšanai tiem, kas jau ir galamērķī. Bet telefoni uz galda ir vismaz divām no četrām izrādes varonēm. Gan Agneses Laicānes Zita, gan Ineses Ivulānes-Mežales Bella savu stāstu nobeigumā to izmanto, lai atskaņotu mūziku (aizvadītā gada laikā šī ir otrā izrāde, kur redzu Laicāni uz skatuves dungojam līdzi Jāņa Šipkēvica juniora balsij, kas mudina sākt domāt, ka varbūt tā nav nejaušība, bet viņas personīgā izvēle). Visu vēl vairāk samudžina Kristīnes Veinšteinas Mirdza, kura atsaucas uz "mūžībā aizgājuša pavāra" iecienīto teicienu "Kas var būt labāks par šo?". Tāpat svītrotas arī norādes par to, ka darbā tik nozīmīgu lomu spēlējošais ezers atrodas Cēsu pusē. Izrādes beigās visi skatītāji satiekas pie video projekcijā redzamajiem Velnezera jeb Čertoka ūdeņiem, kur radošā komanda bija devusies ekspedīcijā arī iestudējuma tapšanas laikā, tomēr ezera nosaukums neizskan ne reizi, ļaujot skatītājiem pašiem iztēloties sev tuvāko vai nozīmīgāko ezeru.
Dramaturģe Agnese Rutkēviča izrādes programmiņā raksta, ka, "iespējams, šajos stāstos sevi spēs atpazīt katra sieviete", uzsver visu varoņu drosmi un pašpietiekamību un norāda, ka, viņasprāt, šie Ezeras stāsti varētu būt uzrakstīti arī mūsdienās. Arī es katrā sievietē atradu kaut ko no sevis, no citu atsauksmēm un dzirdētā garderobes rindā secinu, ka tāda nebiju vienīgā. Nezinu, vai domas par izrādi ietekmē secība, kurā piedzīvoti stāsti. Es vispirms dzirdēju mīļākās, tad sievas stāstu un, šķiet, vienlīdz labi sapratu abas. Vai tāpat notiktu arī, ja secība būtu cita? Šī ir izrāde, kurā nedaudz jutos kā draudzeņu vīna vakarā, kad apspriežam savu dzīvi un problēmas. Un es labprāt šādu vakaru kādreiz iesāktu ar šo izrādi, ticot, ka apspriežamā pēc tam būs vēl vairāk nekā parasti. Izrāde mudina domāt par to, cik dažādi mēs redzam vienu un to pašu situāciju, kā mūsu laime mēdz sāpināt citus, kā mūsu ārējais tēls nesaskan ar iekšējo būtību. It kā ļoti vienkāršas lietas, bet reizēm vajag, lai to atgādina. Izrādes fināls ar visu četru varoņu ilgu saplūšanu vienā ezerā, iespējams, var šķist sentimentāls. Bet tas var arī patiesi aizkustināt.
Ticu, ka izrāde var likt arī vilties un jautāt, vai tas tiešām joprojām ir aktuāli. Vai tos var saukt par sieviešu stāstiem, ja viņas lielākoties runā par saviem vīriešiem? Vai tiešām 21. gadsimtā sievietei drošības sajūtu rada blakus krācošs vīrs? Kāpēc jāmoka sevi un jādzīvo ar alkoholiķi? Kāpēc jātēlo paraugpāris, ja grasāties šķirties? Tomēr man nav šaubu, ka šo izrādi precīzi tādu pašu, nezaudējot ne burta, varētu izveidot, izmantojot mūsdienu sieviešu stāstus. Gan no Latgales, gan jebkuras citas Latvijas vietas. Labi padomājot, savā paziņu lokā varu atrast precīzus vai vismaz daļējus visu četru sieviešu prototipus. Nevēlos dalīt attiecību modeļus pareizos un nepareizos, tomēr ticu, ka arī šī izrāde sievietēm var likt aizdomāties par savu dzīvi un, iespējams, pieņemt kādu lēmumu. Varbūt pat ļoti pretēju tam, ko pieņēmusi kāda no četrām sievietēm izrādē.
Režisorei Lienai Šmukstei šī ir debija Daugavpils teātrī. Gana veiksmīga, tāpēc gribētos ticēt, ka sadarbība turpināsies. Šmukste intervijā Latvijas Radio raidījumam "Kolnasāta" stāsta, ka pie izrādes iestudēšanas tikusi pēc tam, kad pati teātrim piedāvājusi padomāt par "Skroderdienām Silmačos" latgaliski. Lai kā arī nākotnē būtu ar tām "Skroderdienām", vēl jo vairāk ceru, ka daugavpilieši spēs novērtēt arī Lienas Šmukstes talantu un prasmi veidot izrādes bērniem. 2022. gadā Daugavpils teātrī tika iestudēta pirmā izrāde bērniem latgaliski "Spreideits", kas tiek aktīvi spēlēta skolēniem un saņēmusi arī Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks". Kad intervēju Oļegu Šapošņikovu latgaliešu kultūras ziņu portālam "lakuga.lv", viņš teica, ka teātra nākotnes plānos varētu būt arī kāda interaktīvāka izrāde bērniem latgaliski. Atceroties Lienas Šmukstes izrādi "Figūras" Valmieras vasaras teātra festivālā, ir skaidrs, ka režisore prot palīdzēt bērniem atklāt pasauli viņiem saprotamā valodā un formā. Un kāpēc gan lai tas nenotiktu arī latgaliski?
0