Par Frenka Herberta grāmatām "Kāpa" (izdevniecība "Prometejs", 2022) un "Kāpas mesija" (izdevniecība "Prometejs", 2023), ko no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, kā arī par to adaptācijām kino un videospēlēs.
Atļaušos sākt ar subjektīvu, skaļu un pat viegli balamutīgu spriedelējumu: Frenka Herberta "Kāpas" sērija varētu būt viens no labākajiem veidiem, kā fantastikas žanru iepazīt lasītājiem, kas ar to ir uz jūs, jo tā aplūko tik plašu un daudzšķautņainu cilvēka dabas un iespēju amplitūdu, kāda ierastākā literatūrā nebūtu iespējama bez galējībām. "Kāpas" pirmās daļas uzbūve un ievirze sākotnēji var ļoti atgādināt Džozefa Kempbela popularizēto "Varoņa ceļa" teoriju – arhetipisku naratīvu, kas parasti sastāv no trim posmiem: varonis pamet vai ir spiests pamest ierasto vidi; varonis iepazīst un pilnveidojas jaunos apstākļos; varonis atgriežas un sasniedz mērķi pamestajā vidē. Arī "Kāpā" galvenais tēls (apzināti izvairos no apzīmējuma "varonis") Pauls Atreīds ir spiests pamest savu ierasto dzīvi (un dzimto planētu), jo viņa ģimenei uzbrūk un viņus sakauj ienaidnieku Harkonenu dzimta. Pauls ar māti dodas Arrakisas planētas tuksnesī un ar laiku tiek iniciēts fremenu – planētas pamatiedzīvotāju – kultūrā, prasmēs un zināšanās. Pēc tam, protams, seko Paula varonīgais atgriešanās un atmaksas ceļš (par to sīkāk raksta nobeigumā).
"Kāpas" grāmatu sērijā varoņa ceļu ir vērts piedzīvot gan tāpēc, ka tas tiek uzticīgi un uzcītīgi atveidots, gan vienlaikus katrā posmā dekonstruēts, jo lasīšanas gaitā diezgan skaidri atklājas, ka nekāda varoņa izaugsmes ceļa īsti nav vai arī tas ir ļoti nosacīts. Pauls Atreīds ir izraudzītais faktiski tikai tādēļ, ka nav bijis neviena labāka kandidāta: viņš vienīgais visā Visumā no bērnības ir apguvis Bene Geseritu māsības dažnedažādos sava ķermeņa kontroles, citu cilvēku vaibstu lasīšanas un pat prāta ietekmēšanas trikus ar balsi; kopš bērnības, sev nezinot, apmācīts par mentātu (tie "Kāpas" visumā ir cilvēki, kuru analītiskās un skaitļošanas spējas tikušas izkoptas līdz tādam līmenim, lai aizvietotu mākslīgo intelektu un datorus, kas ir aizliegti tūkstošiem gadu kopš sena kara pret robotiem), viņš ir apguvis cīņas prasmes no galaktikas labākajiem kaujiniekiem, tāpat, būdams augstmaņa atvase, apguvis arī diplomātijas un taktikas prasmes, bet pēcāk veiksmīgi izzina fremenu māku izdzīvot tuksnesī, kā arī uzzina spaisa jeb melanžas – visumā vērtīgākās vielas, kas pagarina mūžu, sniedz gaišredzību pat parastiem cilvēkiem, kā arī ir narkotiska, – rašanās noslēpumu. Sērijas otrā daļa "Kāpas mesija" to apstiprina, kad Paula ienaidnieki par viņu saka: "Viņš ir Kvizatss Haderehs, viņš spēj būt vairākās vietās reizē. Viņš ir mahdī, kura mazākais untums ir skaidra pavēle viņa kvizarāta misionāriem. Viņš ir mentāts, kura skaitļojošais prāts pārspēj varenākos senajo datorus. Viņš ir Muad’dibs, kura pavēles fremenu leģioniem iznīcina veselas planētas. Viņam piemīt gaišredzība, ar kuru viņš ieskatās nākotnē. Viņam piemīt gēnu struktūra, ko tā kārojam mēs, Bene Geseritas…" (21. lpp.)
Piesauktā gaišredzība Paulam ir vienlīdz priekšrocība un nasta. No vienas puses, tā ļauj rīkoties, vienkārši izpildot darbības, kuras viņš jau paredzējis. No otras puses – gaišredzība atklāj tikai vairākus iespējamos ceļus, nevis vienu pareizo, tālab galvenais tēls lielu pirmās grāmatas daļu nopūlas novērst galaktikas mēroga džihādu, kas, saskaņā ar paredzējumiem, izriet no viņa darbībām. Attiecīgi Paula spējas sniedz priekšrocības, bet vienlaikus padara viņu par sava likteņa upuri.
Frenks Herberts nav vairījies atspoguļot skaudro realitāti, kas saistās ar "mesijas" fenomenu. Stāsta gaitā tuvākie draugi pārtop par pielūdzējiem, citas Visuma frakcijas izmisīgi cenšas panākt Paula nāvi, savukārt pats Pauls, aizvien vairāk pieņemot savu mesijas lomu (un apzināti ar to manipulējot), atsvešinās no sev patiešām tuvajiem. Pirmās grāmatas kulminācijā lasītājs, manuprāt, arī saskaras ar varoņa ceļa subversiju: labi iepazītais Muad’dibs, kā Paulu dēvē fremeni, arī zināms kā Kvizatss Haderehs – "cilvēks, kas spēj šķērsot laiku un telpu" – iepretim savai līdzšinējai rīcībai sevi parāda pārsteidzoši negantā, atriebīgā un pat maziskā gaismā. Taču tādējādi arī apliecina savu cilvēcību, kas nav zudusi mesijas lomā un ko neizbēgami ir ietekmējuši piedzīvotie pārbaudījumi un pārestības.
Sērijas turpinājums "Kāpas mesija" savā ziņā lasāms kā pagarināts pirmās daļas epilogs, kas veiksmīgi iztirzā sabiedrības un galveno varoņu stāvokli pēc Atreīdu šķietamās uzvaras. Paula dzīvē varonīgas runas un cīņas par taisnību nomainījusi nomācoša politika, līgumi un likumdošana, viņa miesīgā māsa vada manipulatīvu sektu, kuras centrā ir viņš pats, un Paula prātu nomāc domas par to, ka, iespējams, sekošana redzējumu ceļam nemaz nav bijusi tik neizbēgama, kā šķitis: "Iespējams, viņš bija atklājis savu dzīvi kādam dziļāku pavedienu tīklam, ielipis tur jau šajā senajā atmodā, kļūdams par upuri nākotnes zirneklim, kas tagad nerimās riņķot ap viņu, klabinādams savus šausminošos žokļus." ("Kāpas mesija", 41. lpp.) Līdz ar to spējas, kas sniedza Paulam uzvaru, vēlāk kļūst par nomācošu slogu vai krātiņu: ""Es tiku izvēlēts," viņš teica. "Iespējams, tas notika piedzimstot… bet noteikti, pirms man bija kāda teikšana. Es tiku izvēlēts."" ("Kāpas mesija", 39. lpp.).
Šī atskārsme paplašina dialogu starp abām grāmatām. Manā skatījumā visas daudzgrāmatu, daudzpaudžu sērijas un milzīgā, fiktīvā Visuma jēga ir uzdot jautājumu: "Kas ir cilvēks?" Pirmās grāmatas pamatuzstādījums, kas tiek pierādīts gan varoņa izaugsmes ceļā, gan noteiktu fremenu kultūras iezīmju cildināšanā, gan uzvaras cenā ir "cilvēka būtība ir paškontrole" ("Tu esi dzirdējis, kā dzīvnieki nograuž sev kāju, lai aizbēgtu no slazda? Tas ir tāds dzīvnieku paņēmiens. Cilvēks tā vietā paliktu slazdā un paciestu sāpes, izliktos miris, lai varētu nogalināt mednieku un atbrīvot dzimtu no viņa drauda." ("Kāpa", 14. lpp.)). Tikmēr turpinājums, šķiet, par galveno cilvēka pamatiezīmi izvirza tiecību uz pašnoteikšanos ("Es gribēju tikai atskatīties un tad sacīt: "Re! Tur ir esamība, kas nespēja mani sagūstīt! Re! Es pazūdu! Nekādi cilvēku radīti slazdi vai lamatas vairs mani nenotvers. Es atsakos no savas ticības! Man pieder šis brīnišķīgais mirklis! Es esmu brīvs!" ("Kāpas mesija", 40. lpp.)).
Tieši šīs pamattēmas, manuprāt, ir galvenais iemesls, kādēļ Frenka Herberta sērija varētu savos valgos ievilkt arī tos lasītājus, kas parasti no visa ar kosmosa kuģiem vai citām planētām saistītā vairās. Lai arī te netrūkst ne izdomātu tehnoloģiju, ne savdabīgu jēdzienu, tas viss būtībā ir tikai grodās tematiskās plejādes ietvars. Kā savā pamatīgajā recenzijā norāda Dainis Leinerts, šīs grāmatas pavisam mierīgi var pārlasīt un gūt sātu, katru reizi koncentrējoties uz kādu citu vadmotīvu: ekokritiku, orientālisma iezīmēm, feminismu (mātes lomas nozīmīgums un simbolisms caurvij abus romānus), psihedēliju kā prāta paplašināšanas rīku un tās neviennozīmīgumu vai ētiku Visumā, kurā nodevība un dunča duršana mugurā tiek uztverta par tik neizbēgamu, ka pastāv gan atsevišķi apzīmējumi noindēšanai ar ēdienu vai dzērienu, gan sava veida konvencija, kas nosaka pieļaujamās metodes dižo namu savstarpējās cīņās.
Vēlos arī izcelt Herberta kinematogrāfisko rakstības stilu: cīņas ainās dinamiski mijas skatpunkti, jauniepazītas vietas gandrīz vienmēr pavada arī smaržu un skaņu apraksti, savukārt dialogus izceļ zīmīgi skatieni, gaismēnu spēle uz sejām vai pat fonā skanošā mūzikas instrumenta kadences un pauzes. Manuprāt, ieraujošā vizualitāte un tēmu gandrīz vai negausīgā bagātība ir iemesls, kādēļ Herberta romānu sērija izpelnījusies gan vairākas kino, gan videospēļu adaptācijas. Jāatzīst, ne par vienu, ne otru neesmu pārliecināts kā par labu veidu šī virmojošā Visuma iepazīšanai.
Līdz šim "Kāpas" franšīze adaptēta divās filmās un vienā seriālā. Pirmo ekranizāciju, kas iznāca 1984. gadā, veidoja Deivids Linčs, kurš bija tā vīlies rezultātā (pie kā lielā mērā bija vainīga producentu iejaukšanās), ka pat lūdza, lai viņa vārdu izņem no filmas titriem (lūgums netika izpildīts). Šai filmai pastāv dažādi samontētas versijas – noskatoties garāko, 186 minūšu versiju, gribu teikt, ka velns nemaz nav tik melns, kā to mālē. Nenoliedzami netrūkst ne astoņdesmito gadu klišeju (frizūras, nevajadzīgais ievads ar nekustīgu zīmējumu slaidrādi, teicējs), ne arī brīžiem diezgan komiskas aktierspēles, taču vizuālais dizains, pat ar mūsdienu acīm raugoties, ir gan izdomas bagāts, gan atmiņā paliekošs, turklāt filmas veidotāji nav tik ļoti vairījušies no Herberta grāmatām piemītošā dīvainuma kā jaunākās, 2021. gadā Denī Vilnēva režisētās versijas veidotāji.
Jaunākā versija droši vien ir viendabīgāka, mākslinieciskāka un arī rūpīgāk pārdomāta nekā filma, taču filmas struktūrai, aktierspēlei un pat kinematogrāfijai piemīt reizēm nomācoša, gandrīz izskaitļota sterilitāte. Abas filmu versijas, manuprāt, absolūti izgāžas ļaundaru Harkonenu atainojumā: 1984. gadā viņi ir pārtapuši neganti ķiķinošos sliktu komiksu ļaundaros, savukārt 2021. gada versijā padarīti tik necilvēciski (proti, bez cilvēkam raksturīgām īpašībām), ka zudis viņiem grāmatās piemītošais, saprotamais, ļoti cilvēciskais ļaunums (Barona Harkonena pedofilija, shēmošana, kas balstās gļēvā izdzīvošanas instinktā, neganta mantrausība).
Savukārt 2000. gadā iznākušo Džona Harisona seriāla versiju skatīties es ieteiktu tikai mazohistiem vai tiem, kuri paši plāno uzņemt mazliet "melanžas" un vēlas ko uzjautrinošu.
Pieminēšanas vērtas ir arī daudzskaitlīgās spēļu adaptācijas, tostarp "Westwood Studios" izstrādātā "Dune II", kas tiek uzskatīta par stratēģijas žanra celmlauzi (tieši no šīs spēles daudzas citas pārņēma bāzu veidošanu, resursu vākšanu, tehnoloģiskās attīstības plānošanu u.c.), un "Shiro Games" izstrādātā "Dune: Spice Wars", kurā iespējams spēlēt un par Arrakisu cīnīties ar jebkuru no sešām grāmatās minētajām frakcijām.
Pat tiem, kas vēlas palikt tikai pie literatūras, būs, kur izvērsties: Frenka Herberta sākotnējās sešas "Kāpas" grāmatas viņa dēls Braiens un citi autori ir papildinājuši ar 17 prīkveliem un turpinājumiem (un viss vedina uz to, ka skaits turpinās augt), un tad, protams, ir arī enciklopēdijas, īsstāsti un komiksi. Jāatzīst, ka citu autoru darbus "Kāpas" sērijā lasījis neesmu, taču gan atsauces internetā, gan pazīstamu fantastikas cienītāju teiktais vedina domāt, ka vairums minēto darbu nav spējuši noturēt Frenka Herberta augsto latiņu.
Tas gan nemaina acīmredzamo faktu, ka vēl pēc teju 50 gadiem Frenka Herberta radītajā pasaulē, kultūrās, filozofiskajās pārdomās un drosmīgajā tēmu slāņošanā ir, kur maldīties un rakties gan lasītājam, gan adaptāciju veidotājiem. Tiesa, arī Frenka Herberta oriģināldarbi nav bez trūkumiem. Pirmā romāna kulminācijā mazliet pārāk jūtams deus ex machina pirksts: kaut kā pārlieku parocīgi uz pēdējo cīņu konkrētā laikā un vietā ierodas visi galvenie spēlētāji – sākot ar minētajiem Harkoneniem, beidzot ar Bene Geseritu un pašu Imperatoru. Savukārt otrā grāmata noteikti lasītos raitāk un ne nieka neciestu, ja būtu bijis mazliet mazāk psihedēlisku epizožu un varoņu sirreālo prāta stāvokļu aprakstu. Taču tas nekādā veidā netraucē iegrimt un šķetināt šo zinātniskās fantastikas stūrakmeni, kurš, tieši pateicoties savam "izdomātajam" Visumam, spēj paveikt to, ko vairums "reālistiskās" literatūras nespēj, – apskatīt cilvēka esības pašus galējākos apvāršņus.
0