Par Jāņa Vādona dzejas krājumu "Pagaidām iesāpas elpa", apgāds "Pētergailis", 2014
Jāņa Vādona otrais dzejas krājums "Pagaidām iesāpas elpa" apstiprina jau autora pirmajā krājumā pieteikto – Vādons patiesi ir nopietns spēlētājs šībrīža latviešu dzejas ainā. Pēc jaunākā dzejas krājuma izlasīšanas paliek plaša un daudzslāņaina pēcgaršu un iespaidu gūzma, raisot gana daudz pārdomu, jautājumu un emociju.
Diezgan precīzs ir Jāņa Rokpeļņa nelielais priekšvārds grāmatai, absolūti piekrītu rakstītajam par autora jūtīgumu un vīrišķību, bet vēl vairāk – par autora patiesumu. Lasot krājumā apkopotos dzejoļus, nereti nācās aizdomāties par to, ka autors ne tikai negrib, bet pat īsti nemāk vai arī nespēj melot – dzejoļi, šķiet, radīti ar pilnu emocionālu atdevi. Varētu likties, ka šis aspekts disonē ar tekstos bieži sastopamo konstrukciju un dažādu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu mudžekļiem, taču vienlaikus tas piešķir tiem spēju aizkustināt lasītāju. Jāatzīst gan, ka to nevar attiecināt uz visiem krājuma dzejoļiem, bet tikai daļu.
Dzejoļu krājuma iedaba ir vērsta uz poētiku, mazāku uzsvaru veltot naratīvam, kas ir samērā tipiski mūsdienu latviešu dzejā. Uzkrītoša šķiet autora tendence bieži lietot nodeldētus tēlus, piemēram – elpa, putns, bērns, ēnas, upe –, kurus nereti var sastapt amatieru un iesācēju rakstītos tekstos. Taču tieši šeit izlaužas cauri jau iepriekš pieminētais autora godīgums – tēli netiek lietoti, lai radītu mākslīgu poētikas efektu, bet gan tieši pretēji – autors tos organiski spēj iesaistīt valodas spēlēs:
(..) zari, kas iečīkstas stumbros
kā pagriežot slēdzeni.
svētakmeņu krasti. ēnu apsarkušās
acis. aizvērti atviļņa plaksti.
Taču ko tas viss īsti nozīmē? Tie dzejoļi, kuri neiedarbojas ar tiešu sitienu pa emocijām, atstāj iespaidu par pārlieku lielu kodu izmantojumu vai arī vienkārši nekonsekvenci. Protams, dzejā konsekvences trūkums vai neesamība nenorāda uz kvalitātes trūkumu, kā arī nav šķērslis, lai sniegtu kvalitatīvu literāru baudījumu, tomēr šajā krājumā tas vietām traucē. Vādona dzeja spēj būt vienlaikus viegla un dziļa, taču mazāk veiksmīgie dzejoļi paslīd garām, neatstādami aiz sevis neko paliekošu.
Labākajos krājuma dzejoļos autors meistarīgi uzbur jaunu pasauli, gluži kā Rokpelnis raksta priekšvārdā: "Vādons var ilgi stāstīt par neesošām pasaulēm, darot tās esošas. Viņš var aprakstīt vienkāršu Latvijas ainu, un sažņaudzas sirds." Tomēr visaugstāko punktu dzejnieks sasniedz brīžos, kad uz paša radītās pasaules un tās noteikumu fona lasāmas rindas kā dzirksteļu sprakšķi, kas piezemēto autora pozīciju negaidīti atklāj citā gaismā, piemēram:
(..) un, pielipuši ciparnīcai, tikai ar pieskārienu
varam radniecību liecināt un tikt iekšpusē
uzreiz visam laikam, un nevar mūs pieveikt
ne ar alku izdedžiem aizbiris mirklis,
ne mūžība, kurā mūs iemet nākamais tikšķis.
Iespējams, krājums būtu vēl spēcīgāks, ja tas būtu apjomā mazāks, jo daļa dzejoļu nesasniedz citu krājumā iekļauto darbu uzstādīto latiņu un padara to mēreni smagnēju. Tiesa gan, arī mazāk veiksmīgie dzejoļi joprojām neatstāj samākslotības iespaidu, tie vienkārši nešķiet tik aizraujoši, tik spraigi.
Kritizējot Vādona jaunāko dzejas krājumu, visticamāk, varētu uzsvērt poetizēšanas daudzumu un intensitāti, jo tās veidotajā labirintā nomaldīties ir itin viegli. Iespējams, balansu spētu radīt vienkāršāki dzejoļi, tādi, kuros iespējams rast lielāku skaidrību par to, ko autors vēlējies pateikt. Krājums nav viegli lasāms, tas prasa darbu un iesaistīšanos, lai izsekotu ideju un metaforu līkločiem. Autors arī necenšas rakstīt smukus dzejoļus, tā ir intelektuāla un sarežģīta dzeja. Vienlaikus arī zaļam lasītājam noteikti skaidra kļūs krājuma intonācija – klusā, savrupā un patstāvīgā balss, kurā autors ar mums runā. Vādons nelec acīs, viņš atrodas pats savā vietā, paša izveidotā telpā.
Vēl viens aspekts, ko vēlētos izcelt, ir krājumā atrodamie cikli. Šķiet, ka gandrīz lielākā daļa (vai vismaz puse) krājuma dzejoļu iekļaujas kādā no cikliem, kuru garums variē no 2 līdz 9 daļām. Brīžiem rodas apjukums. Sajūtos teju vai apmaldījies – kur sākās šis cikls, vai šis jau ir nākamais? Iespējams, tāds ir bijis autora mērķis – ievilkt poētikas biezoknī tik dziļi, ka loģikas gaisma vairs neizgaismo nevienu skaidru taciņu, taču tādā gadījumā man gribētos vēl aktīvāku un neordinārāku dzeju. Tādai pieejai, piemēram, nepiedien rindas:
piecēlusies tu kāp man pāri kā zemes grumbai.
kad tikko slīdēju tevī, zem tava miega
ņurdēja lācis, vilkdams ķepu pār migas ādu.
alas izeja ir ciet, nekur mēs neaiziesim: (..).
Rezumējot – Vādona dzejā sastopam nobrieduša cilvēka pasauli. Līdzās sentimentam un liriskām izjūtām parādās zināšanas vēsturē un, protams, valodā, kā arī stingra nostāja un skatījums šajās nozarēs, vienlaikus nebaidoties no eksperimentiem. Jūtams arī, ka autors netērē laiku, lai pievērstos jaunībai raksturīgajam hēdonismam vai nepārdomātībai, tā vietā priekšplānā izvirzot teju ģimeniskumu – svarīgas ir rūpes par saglabāšanu, nevis destrukcija. Par spīti vairākām lietām, kurām var piesieties, kopējā pēcgarša ir patīkama. Krājums ir mierīgs, tajā pašā laikā neļaudams atslābt, turot nomodā un kairinot gan intelektu, gan emocijas. Turklāt tā ir tikai viena no iezīmēm, kas šo autoru izceļ latviešu aktuālās dzejas kontekstā. Jānis Vādons neapšaubāmi ir unikāls un spēcīgs dzejnieks, kura darbiem turpināsim sekot līdzi ar interesi.
2