Ar bērniem
28.06.2013

"Bikibuki" garākiem ceļojumiem

Komentē
0

Image

Par dzejas bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS jaunāko laidienu

Izdevniecība "Liels un mazs", 2013

Eižena dienasgrāmata

 

Ir pagājis viens ceturksnis kopš iepriekšējā "Bikibuku" laidiena, un pa šo laiku daudz kas ir noticis. Eižens no uzmanīga klausītāja ir kļuvis par lielu stāstītāju. Vienā pavasarī puika no atsevišķiem, aprautiem vārdiņiem ir pārgājis uz paplašinātiem teikumiem – daļēji viņš atkārto mūsu sacīto, bet ir spējīgs arī pats savīt savu domu vai izteikt vajadzību, izmantojot dažādus pieturas punktus laikā ("sākumā... un pēc tam..."), lietot pagātni un nākotni ("biju parkā... un rīt arī patiks"), sapludināt vēlējuma, vajadzības un īstenības izteiksmi tādos rēbusos, uz kuriem atbildi vēl ir vērts pameklēt. Šis valodas attīstības lēciens ir līdzīgs pārmaiņai, kāda iestājas ar pirmajiem patstāvīgajiem soļiem: nupat vēl viņš bez manas palīdzības nevarēja piecelties, bet nu jau es vairs viņu nevaru noķert. Es arvien vairāk varu no viņa ko uzzināt un šo to sarunāt, bet arvien mazāk izsekot tam, kā viņam veidojas dažādās asociācijas un kur viņš to visu ir noklausījies.

Jaunos "Bikibukus" mēs gaidījām kā svētkus. Bērns neko vēl nezināja, bet vecāki par gaidāmo jauno repertuāru jau jutās pacilāti. "Bikibuku" gaidīšanas process, runas par to un intriga sociālajos tīklos atgādina rotaļu ar buciņa tvarstīšanu vai mīklu minēšanu: kad iznāks, kuri dzejoļi būs, kas būs ilustrējis, vai būs tikpat labi kā iepriekšējie? Gaidīšana sniedz patīkamu kopības apziņu ar citiem lasītājiem, un, iespējams, arī Eižens, kurš nesen ir sācis lietot "es", drīz būs jau izaudzis līdz "mēs" saprašanai. Tāpat mani nepamet intuitīva sajūta, ka "Bikibuku" dzejas un vizuālās mākslas apvienošanas process ir kaut kas vairāk par ilustrētām bērnu grāmatām, tas šķiet tik dzīvs un aktuāls, kāda varbūt savulaik ir bijusi folkloras vākšana un atdzīvināšana.

Iepriekšējos divpadsmit dzejoļus ģimenē pa šo laiku ir iemācījušies visi – gan es, gan tētis, gan vecmāmiņas, vecvectēvs, gan puika pats – skaita pa trīs pantiem, cīnīdamies ar rūceņiem, šņāceņiem un vietām nesaprotamos vārdus nomurminādams vai izlaizdams. Nejauši sarunā saklausījis kādu no dzejolī dzirdētajiem vārdiem vai intonācijām, viņš reizēm sāk skaitīt konkrēto pantu vai izsaka kādu repliku par grāmatā redzētajām ilustrācijām un uzstājīgi atkārto, kamēr pārliecinās, vai tiešām viņa atsauce ir saprasta. Stāvam laukos zem ozola pie akas, kurai pāri novilkts veļas striķis, viņš mirdzošām acīm apskata apkārtni un saka: "Otrādi!" Kas otrādi? "Otrādi karājas... Putns šitā te otrādi." Mazliet padomājuši, saprotam, ka viņš ir atcerējies dzejoļa "Miglas taka" ilustrāciju ar sikspārni, kas karājas virs akas kājām gaisā. Bieži viņam neliek mieru kādi izteiksmīgi vārdi, piemēram, "tītarbiksīts" vai "branga priede", taču trešais "Bikibuka" laidiens mūsu ikdienā ienāk vēl kaut kā citādāk.

Sākoties siltajam laikam, mēs arvien vairāk laika pavadām ārpus mājas un ceļā gan sabiedriskajā transportā, gan uz velosipēda. Ritmiski dunot riteņa rāmim vai šūpojoties autobusa aizmugures sēdeklī, slīd garām pilsētas un nomales skati, un mēs kavējam laiku, spēlējoties ar vārdiem. Tagad tas jau ir kļuvis par ieradumu: līdzko braukšanas ritms uzdod tempu, dziesmas un skaitāmie panti paši sāk tīties vaļā. Jaunie "Bikibuki", no kuriem liela daļa šoreiz ir veidoti ļoti dinamiski un urbānās noskaņās, izrādās tieši piemēroti mūsu ceļojumiem. Apstājamies pie Brasas stacijas pārbrauktuves, lai palaistu garām Jāņa Baltvilka "Preču vilcienu" (grāmatiņa #018): "Dudi-dūdra! Kūdra, kūdra! Dudi-dūdra! Kūdra-kūdra! (..) Dudi-darām! Dudi-darām! Garām, garām! Garām, garām! Ūūūuf!" Es biju aizmirsusi to, cik iespaidīgs un vecmodīgi romantisks karstā vasaras dienā var šķist tāds vilciens ar savu darvas smaku, svaru un noslēpumaino kravu. Tas aizšķērso mūsu ceļu kā liels zvērs ar draudīgu ēnu, taču Eiženam nav bail, jo viņš to jau labi pazīst no Ernesta Kļaviņa ilustrācijām – cementam un naftai varbūt ir tumšas kontūras, taču tie pārvēršas fantastiskos kolosos, strūklakās un bruņinieku tēlos.

"Gribi, parādīšu tev arī zvērnīcu?" es saku, atsaucoties uz Herberta Dorbes dzejoli "Rāmi zvēri" (#016), un stūrēju tālāk Mežaparka virzienā. Zooloģiskā dārza melnie dzelzs žogi un būri mani pašu fascinē ne tik daudz dēļ eksotiskajiem zvēriem, kā dēļ senatnīgās, mazliet biedējošās, vecam cirkam vai izklaides laukumam piemītošās noskaņas. Man patīk, ka simtgadīgais dārzs, neskatoties uz pārbūvēm, ir saglabājis kaut ko no pirmskara sabiedrības priekšstatiem par izsmalcinātu atpūtu. Bagāto tirgoņu, kuģinieku un mecenātu vīzija tajā laikā daudziem pilsoņiem, iespējams, šķita tikpat lieka greznība kā šodien "Gaismas pils", taču zoodārzs ir izrādījies suģestējošs galamērķis (braucienam uz Rīgu) daudzām latviešu paaudzēm. Gitas Treices zīmējumi drīzāk ir pāršķiramas, izbalējušas atmiņas pašas par sevi, vismaz piecdesmit dažādās smilšu nokrāsās. Atmiņas par saplaisājušu tuksnesi, par smiltīm tīģera kažokā, par rūsganu vilciņu un lauvu uz nodzeltējuša papīra senā bilžu grāmatā. Treice no Dorbes dzejoļa, manuprāt, ir radījusi šedevru, kas ilustrē atcerēšanās procesu – secīgi, niansēti noskaņu foni un lakoniski tēli, bez konkrētas vietas un laika detaļām.

Viļa Plūdoņa "Circenis nodevējs" (#015) savukārt ir ieturēts 19. gadsimta beigu noskaņās gan dzejnieka valodas manierē, gan Mākslas akadēmijas rektora Alekseja Naumova košajā vizuālajā interpretācijā par traģiskajiem notikumiem kāda turīga saimnieka namā. Iespējams, tās ir paša Plūdoņa bērnības mājas leknajās Mēmeles ielejās, kurās nu saimnieko smalkais kaprālis, kas uzkalpojies, ģērēdams lauku pelēm ādas. Naumovs nav taupījis koši zaļo drēbi un greznumpriekšmetus interjera atdarināšanā, tā ironizēdams par pārtikušā saimnieka sekošanu gadsimtu mijas Rietumu modes tendencēm. Plūdoņa balādēm raksturīgi, raitos notikumus aprauj straujš un dramatisks notikumu pavērsiens – melns zārka vāks kā izdzisis ekrāns pārtrauc neapdomīgo mamzelīšu ālēšanos, un tikai pie atvērta kapa visi atkal kļūst tīri, balti un tautiski. Diezgan negaidīts bērnu grāmatiņas sižets, taču šis nepārprotami ir Eižena mīļākais gabals jaunajā laidienā, iespējams, tieši dēļ plašās emociju amplitūdas un baisajām beigām. Valodas ziņā dzejolis atdzīvina dažus novecojušus, sulīgus izteicienus, ar kuriem bērns, visticamāk, ikdienā nesastapsies. Un kāpēc gan ne? Pat ja nievājošais circeņa apzīmējums "ķirķis" nav nepieciešamākais vārds maza bērna leksikā, viņam patīk, kā tas skan, bet man rotaļīga attieksme pret valodas mācīšanos palīdz pārvarēt aizspriedumus, ka bērna klātbūtnē būtu jārunā kaut kā "pareizāk" vai "saprotamāk".

Naumovs un Plūdons kopā, manuprāt, ir jau pat pārāk spēcīgs duets. Kaķis "kaprāls", kurš Plūdoņa dzejā principā ir tikai pieminēts, Naumovam izvirzās priekšplānā kā psiholoģiski sarežģīts tēls ar savu biklo saimniekpapus sejas izteiksmi, kas spēj pārvērsties izvirtušā un asinskārā slepkavā, bet tad atkal bērēs noņemt cepuri un nevainīgi raudzīties uz pastrādāto: sak, bija tādi laiki, un tā bija jādara. Bet mums šajā grāmatiņā nozīmīgs izrādījās arī vēl kas cits: vārdiņš "Rīga" un ikoniskais pilsētas skats ar Centrāltirgus angāriem.

Parasti četru stundu garajos braucienos ar tālsatiksmes autobusu uz laukiem mēs dodamies, apbruņojušies ar rotaļām, grāmatām un dažnedažādiem solījumiem par visu, kas mūs laukos gaida un ko mēs darīsim, bet atpakaļ braucam vienkārši uz "Rīgu" – lai kas tā arī nebūtu. Eižens zina, ka "Rīga" nozīmē, ka viss atkal būs pa vecam. Mēs būsim mājās, pie savām mantām, gultiņas, parka ar strūklaku, trokšņa aiz loga utt. Kad beidzot pienāk pilsētas tilti un ir redzams Zaķu salas tornis, bērns kļūst rāms un domīgi vēro skatu, it kā saprazdams, ka Daugavas otrā krastā paliks brīvi skrienami dārzi, suns, skudras, tukšā pludmale, čīkstošā gulta un viss cits rāmi idilliskais, bet mēs būsim šeit, Rīgā, tagadnē.

Tajā krastā paliks arī "Bikibuka" Rainis ar bezrūpīgi vasarīgajiem "Zirņa bērniem" (#013) un Aspazijas "Viešņa" (#014), kas ar savu prieciņu nāks mūs smīdināt kādā sērīgākā un lietainākā dienā. Šobrīd "Viešņa" vairāk ir mana, nevis Eižena grāmata, jo Ūnas Laukmanes ar plānu, sarkanu dzīpariņu cauršūtās, zilpelēkās lupatiņu ilustrācijas prasa mazliet vairāk uzmanības un iedziļināšanās. Bet līdzīgi bija arī ar iepriekšējo "Bikibuka" laidienu – dažas no grāmatām viņš it kā atlika malā un sagaidīja pats savu brīdi, kad ar tām iepazīties.

Eiženu pašlaik vairāk interesē Aivara Neibarta "Mājiņa" (#017), kurai var pieklauvēt pie durtiņām, un tās atver Bumbulītis. Deminutīviem bagātais dzejolis mākslinieces Gundegas Muzikantes iztēlē ir ieguvis retro futūristisku veidolu un sasaucas ar Rīgas tirgus dirižabļu angāriem, "Preču vilciena" petrolejas vagoniem un visiem citiem pilsētas mošķiem un māžiem – tikai absolūti naivā un labvēlīgā skatījumā. Vecais Bumbulītis ir sapņotājs, kas, pievērsis skatienu mākoņiem, redz pasaulē tikai labo un uztver to ar apcerīgu sajūsmu – līdzīgi kā mazs bērniņš. Viņš vēl nešķiro pasauli īstajos notikumos un atmiņās, visi redzētie un izdomātie tēli gluži kā mākoņi nekontrolēti krājas un brīvi transformējas, un viņš tos kārto ar neierobežotu vieglumu.

Pat bērns, kurš prot jau runāt, vēl ilgi nespēj "pareizi" identificēt un nosaukt krāsu, jo ikvienai lietai ir gan ēna, gan saules vai spuldzes apspīdētā puse, kas toņu ziņā ļoti atšķiras, un tāpēc viņš nespēj nosaukt krāsu kā veselumu. Es šo bērna spēju pa lielam esmu pazaudējusi un varu tikai atcerēties un brīnīties, cik jutīgi "Bikibuku" mākslinieki to ir uztvēruši. Pilnīgi negaidīti, bet, šķiet, apzināti šis grāmatiņu laidiens ir iezīmējis kaut ko vairāk par mūsu mazo lietu pasaulīti pa un ap mājām. Tas ir izaudzis līdz vietai, kurā mēs dzīvojam, plašākā izpratnē – līdz tai piemītošajām kultūras vērtībām, vēsturei, leģendām, noskaņām, tradīcijām. Mazo bērnu literatūra, augot kopā ar valodiņu, palīdz nojaust kultūras veidošanās pamatus – saskatīt saķeri starp īstenību un tās interpretāciju jau pirmajos soļos un visvienkāršākajās darbībās – un apzināties tās nepieciešamību un neizbēgamību.

 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0