Ziemassvētku dziesma

Bet varbūt mirkli apstājies
Un naktī zvaigznēs paskaties
"Labvēlīgais tips", "Ziemassvētku dziesma" (teksta autors – Ģirts Lūsis)

Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Pagājušajā nedēļā nomira 80. gadu īru pankgrupas "The Pogues" solists Šeins Makgovans, un konstatēju, ka nezinu nevienu viņa dziesmu. Te jāpiebilst, ka 80. gadu jaunais vilnis un panks ir mūzika, ko savā laikā esmu daudz klausījies, jo tas bija tas dzīves posms, kurā cilvēki parasti klausās un identificējas ar popmūziku. Kā jau visi, es zināju, ka Makgovans daudz dzer un viņam ir slikti zobi ("Vikipēdija" pat informē, kurā gadā viņš zaudēja pēdējo), bet tikai tagad, piemēram, uzzināju, ka viņa pazīstamākais gabals ir Ziemassvētku dziesma "Ņujorkas pasaka". Makgovana atraitne kādā intervijā izteikusies, ka būtu labi, ja tā šajos Ziemassvētkos nonāktu mūzikas topu augšgalā. Neesmu īru šlāgeru fans, bet varu nojaust, kāpēc cilvēkiem šī dziesma patīk. Proti, to pašu iemeslu dēļ, kāpēc visas citas Ziemassvētku dziesmas. 

Velti būtu mēģināt sabāzt pilnīgi visas Ziemassvētku dziesmas vienā maisā, turklāt mūzikā esmu analfabēts, tāpēc šo noteikti nevar uzskatīt par mēģinājumu izvērtēt Ziemassvētku popmūziku, tomēr gribēju izcelt dažus aspektus, kā šī mūzika funkcionē mūsu sabiedrībā, pievēršot īpašu uzmanību tekstiem. 

Tā vai citādi Ziemassvētku dziesmas ir par svētkiem. Svētki pēc definīcijas ir pārrāvums ikdienā, un arī Ziemassvētku dziesmas mēģina radīt šo sajūtu. Bet Ziemassvētku gadījumā šis pārrāvums var izpausties vismaz divos veidos. Viens ir priecāšanās, dziedāšana, piparkūku ēšana, spēlēšanās un visādi citādi neproduktīvu darbu darīšana – pikojamies, ceļam sniegavīru, braucam kamanās u.tml.

"Ko Tu brīnies, nāc un cīnies!"
"Kukaiņi" un Rolands Ūdris, "Pikošanās prieks" (teksta autore – Lolita Sauliete)

Otra Ziemassvētku reprezentācija ir interesantāka – tas ir laiks, kad distancējamies no ikdienas, bet citā veidā. Es teiktu, ka liela daļa Ziemassvētku dziesmu tekstu būtībā veidoti pastorāles tradīcijā. Pastorālās poētikas vai diskursa shēma ir apmēram tāda – lauku dzīve tiek reprezentēta kā harmoniska un patiesa, liriskais varonis no tās ir atsvešinājies, bet kaut kādu apstākļu rezultātā atgriežas tajā, tai skaitā pie lauku cilvēkiem, kuri nav tik izsmalcināti un civilizēti kā liriskais varonis un viņa parastais paziņu loks, bet patiesībā daudz dziļāki un gudrāki. Atbilstoši liriskais varonis vai nu transformējas un atgriežas pie patiesākas dzīves, atsakoties no mānīgajiem un virspusīgajiem civilizācijas labumiem, vai atzīst, ka ir neglābjami sabojāts un atgriešanās nav iespējama. Amerikāņu literatūrpētnieks Leo Markss norādīja, ka kompleksās pastorāles nav naivi eskeipiskas, tajās ilgas pēc idilles iet komplektā ar apziņu, ka šīs ilgas nav pilnībā piepildāmas.

Un liela daļa saldsērīgo Ziemassvētku dziesmu tekstu ir veidoti kā variācijas par šīm pašām tēmām. Sākotnējais pieņēmums ir tas, ka mēs esam pieraduši pie ikdienas rūpēm un aizrāvušies ar sīkumiem, atkarībā no autora rakstura – viņš pats vai visi pārējie ir acīmredzami aizmaldījušies – labi nav.

Divi eņģeļi sēž
Jumta korē un dzied
Katram nomet pa dāvanai
Katram, kas garām iet
Bet to nedzird neviens
Un to neredz neviens
Un eņģeļi smej:
– Kā gan var prieks būt kaut kas lieks?
"Putnu balle", "Divi eņģeļi" (teksta autors – Guntars Račs)

Tomēr Ziemassvētki ir iespēja. Kņadas vietā iestājas "klusums", "miers", "nakts", viss ir "balts", un, ja esam spējīgi šo pārrāvumu ikdienā un iespēju pamanīt, varam koncentrēties uz būtisko, to, kas stāv viņpus ikdienas. Te, protams, ir plašs iespēju spektrs. Vienam tas ir pārpasaulīgais, dvēsele, mūžīgais, zvaigznes, citam attiecības, mīlestība, "Tu", draugi. Atšķirībā no mietpilsoņiem, kuri Ziemassvētkus pavada, ēdot un skatoties televizoru, vai bērniem, kuri savas dzīves pirmos gadus notriec, priecājoties par tādām vienkāršām lietām kā piparkūkas vai eglīte, liriskie varoņi var piedzīvot brīnumainu nakti, kuru nav iespējams izstāstīt, var tikai izdziedāt.

ilgi negaisīs brīnumainais skats
tā kā dimantos staigāsi tu pats
Dons, "Zelta kamanas" (teksta autors – Ingus Bērziņš)

Diemžēl dzīvē svētki ir daudz īsāki, nekā gribētos, un ne vienam vien dziedonim ir radušās šaubas, vai tiešām atgriešanās pie īstajām vērtībām ir iespējama pat Ziemassvētkos. Skepse, kas izskan viņu rūgtajās pārdomās, slēpj ilgas pēc atgriešanās (tai skaitā old country Īrijā), sastapšanās, patiesām jūtām, īstiem Ziemassvētkiem. Tāpēc es teiktu, ka šis dumpīgums, protests vai ironija palīdz izvairīties no dažas labas klišejas vai banalitātes, tomēr galu galā tīri labi iekļaujas tajā pašā Ziemassvētku saldsērīgo dziesmu žanrā.

Normāli Ziemassvētki klāt,
Jau no piektā decembra tie nāk,
Normāli Ziemassvētki klāt,
Tie būs tādi paši kā pagājušogad.
Jānis Šipkēvics, "Normāli Ziemassvētki nāk" (teksta autors – Jānis Šipkēvics)

Diemžēl skepsei ir pamats. Popmūzika tomēr funkcionē citādi nekā tautas dziesma vai baznīcas korālis, lai gan mūsdienās to liktenis nav īpaši atšķirīgs. Mūsdienu Ziemassvētkos popmūzika ir kļuvusi par visaptverošu fonu, kas patiešām tiek ieslēgts vēlākais decembra sākumā un kā nepārtraukta zunoņa seko mums publiskajā telpā līdz pat janvārim. Tās funkcija ir it kā noskaņot svētkiem, bet tas, ka šī mūzika ir kļuvusi par pastāvīgu fonu mēneša garumā, būtībā atceļ jebkuru no tām nozīmēm, kuras mēģināju pirmīt aprakstīt. Mēs, protams, visi saņemam signālus, ka svētku sezona ir klāt, bet nedomāju, ka nepārtrauktā atkārtošana var cilvēkos uzturēt pastāvīgu jautrību vai meditatīvas pārdomas. Turklāt vērts pamanīt, ka šis fons tiek veidots no visa veida Ziemassvētku dziesmām – jautrība un ritms nepārtraukti mijas ar saldsērīgām banalitātēm un maigām melodijām. Tāpēc domāju, ka šīs dziesmas tiešām kļūst tikai par signālu virteni – gan skaņas, gan vārdisku signālu. Tekstiem patiesībā nav nozīmes. Mums galvenais ir atpazīt kaut kādas melodijas, skaņas un atslēgas vārdus – tos pašus "balts", "sirds", "Christmas" u. c. Varu tikai spekulēt par to, kāpēc tā ir noticis. Ziemassvētku mūzika, manuprāt, šobrīd darbojas kā universāla reklāma, kas nav domāta kāda produkta popularizēšanai, bet tērēšanai vispār. Savā ziņā tas arī ir tas lielais pārrāvums ikdienā, ko piedāvā Ziemassvētku svinēšanas industrija un ko daudzi arī vēlas, – aizmirst ikdienas rūpes un ļauties tādai tērēšanai, it kā rītdienas nebūtu. Gribētos dzirdēt vairāk Ziemassvētku dziesmu par šo.

Gan jau katram kaut kas tiks
Neviens tukšā nepaliks
Nepaliks, nepaliks
Neviens tukšā nepaliks
"Knīpas un knauķi", "Ziemassvētku vecītis" (Teksta autors – Ēvalds Siliņš)