Man jau bija astoņpadsmit, un es mācījos vienā no Rīgas prestižajām skolām. Ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi, un es pirmoreiz esmu nolēmusi šo stāstu izstāstīt ne kā mazliet komisku anekdoti, bet kā pieredzi, kas ietekmēja manu turpmāko dzīvi.
Atceros, kā viņš stāvēja klases priekšā un likās, ka viņš skatās uz mums ar labestīgu, tomēr nicīgu smīnu. Mēs viņa acīs bijām Austrumeiropa – tikko uzņemti Eiropas Savienībā, gatavi attaisnot visus sev piedēvētos stereotipus. Mani sākumā kaitināja šī augstprātība. "Vai jūs zināt, kas ir Bēthovens?" viņš kādu dienu jautāja, un es atcirtu, ka suns.
Skolas direktore nesen bija paģērējusi visiem (visām) ģērbties tikumīgi un izglītības iestādes prestižam atbilstoši, un pastāvēja risks tikt izsauktai uz pārrunām, ja svārki izskatījās bīstami īsi. Mani svārki vienmēr tādi izskatījās, tāpēc, ja direktore ienāca klasē, apsedzu kājas ar lakatu un izlikos prestižās skolas cienīga. Man bija astoņpadsmit, bija pavasaris, mēs dumpīgi smēķējām kapos pie skolas, es flirtēju ar visu, kas kustas, un draudzenei, kas izvirzīja teoriju, ka jaunais viesskolotājs ir gejs, piedāvāju derības, ka nav vis.
"Viņa pati provocēja."
Un kā vēl! Uz viņa stundām es vilku visīsākos no īsajiem svārkiem, dziļākos no dziļajiem dekoltē, koķetēju bez bremzēm un, tiklīdz radās iespēja viņu izaicināt, tiklīdz viņš ķērās pie nopietnu un svarīgu lietu skaidrošanas savā viegli snobiskajā tonī, es pārtraucu viņu ar nepiemērotiem jokiem. Mūsu klasē lielākoties mācījās meitenes, viņam ne tuvu vēl nebija trīsdesmit, un te nu viņš bija – iesprostots starp jaunām, ķiķinošām sievietēm, stāvot klases priekšā un analizējot "Odu priekam".
Ārpus skolas pirmoreiz satikāmies nejauši, un viņš piedāvāja man uzsaukt dzērienu. Viņš uzreiz pārgāja uz angļu valodu, kamēr skolā mēs principiāli tajā nesarunājāmies. Līdz ar to tā pat likās kā tāda cita identitāte: šis cilvēks, ar ko es te dzeru aliņus, – tas nav mans vidusskolas skolotājs, bet tikai nedaudz vecāks, šarmants vīrietis. Astoņpadsmit gados ir ļoti mazas prasības pret "pieaugušiem vīriešiem", viņi tik viegli iznes smadzenes ar to, ka viņiem vispār ir jebkāda dzīves pieredze un viņi negrib no tevis norakstīt mājasdarbus. Katrā ziņā šo tikšanos novēlu uz laimīgu nejaušību, savukārt viņa draudzīgumu – uz to, ka mans nekaunīgais flirts ir atmaksājies. Atvadoties apmainījāmies ar numuriem, un es uzrakstīju uzvarošu ziņu draudzenei: "Nav gejs:)."
"Nevajag infantilizēt jaunas sievietes, te ir runa par diviem pieaugušiem cilvēkiem, kas abi piekrīt attiecībām!"
Es piekritu entuziastiski un bez šaubām. Neatceros, kā tieši mūsu attiecības izvērtās tālāk, bet esmu diezgan droša, ka pirmo soli nespēru es. Mana bravūra pilnīgi noteikti bija aizsegs tam apjukumam, kad sāc apzināties savu seksualitāti, bet vēl nezini, ko ar to darīt. Un viņš jau nebija tāds, kas mani uzreiz vilka gultā, nē, viss notika pakāpeniski un visnotaļ romantiski. Viņš mani aicināja uz randiņiem, kā arī uz pasākumiem – atceros, ka sēdēju Rīgas bāros ar viņa kolēģiem no citas iestādes. Dažiem no šiem vīriešiem bija tuvu četrdesmit un bērni manā vecumā, bet mēs droši jokojām par to, ka esmu viņa skolniece, un neviens neko skaļi neteica. Es, protams, sajutu tādu vieglu apjukumu viņu skatienos, bet uzvaroši nodomāju, ka viņiem skauž. "Viņiem skauž," ir universāla recepte, lai tiktu galā ar maziem īssavienojumiem smadzenēs. Katrā ziņā viņi nejuta vajadzību mani "infantilizēt" un nevienam neko neteica.
Klasesbiedri zināja, nezinu, vai nojauta arī kāds cits skolotājs. Bet tas bija tik aizraujoši. Uzkavēties mirkli ilgāk pēc stundas, lēnām krāmējot grāmatas somā, un just, kā viņš paiet garām un gandrīz nemanāmi noslidina roku pār manu muguru. Sarunāt slepeni satikties skolas radio, kura atslēgas bija tikai divpadsmitās b klases puišiem, un ar vieglu smīnu tās aizņemties. Baumoja, ka no vestibila esot aizvākts dīvāniņš tad, kad skolas direktore tur pieķērusi pārīti skūpstāmies. Apšmaukt skolas stingro sistēmu bija konstants izaicinājums, un, lai gan maiņas apavu nepārvilkšana arī bija sagādājusi zināmu baudu, tagad es staigāju ar šo slikti glabāto noslēpumu un jutos kā visu dumpinieku virsmāte, kuru neviens nevar apturēt. Starp citu, šis vīrietis, mans pirmais partneris, tai vasarā atteicās man atklāt eksāmena atbildes, ko viņš zināja. Es nedaudz apvainojos. Kā jau pieaugusi sieviete.
"Varētu padomāt, ka viņa pati to negribēja."
Es ļoti gribēju. Es biju nevainīga, kas mani pašu nebūt nesajūsmināja, jo jutos aizsēdējusies, un kas gan var būt vēl labāks iespējamais pirmais partneris kā vīrietis ar pieredzi un tavs skolotājs?
Viņš mani pirmoreiz uzaicināja pie sevis un pagatavoja vakariņas. Tas bija lasis, es atceros. Atceros, kā dzīvoklis smaržo pēc zivs, es šķirstu filozofijas grāmatas plauktā, jo, protams, viņam ir milzīgs grāmatplaukts, un cenšos saņemties viņam pateikt, ka esmu nevainīga. Man negribējās viņu nobiedēt, bet likās, ka būtu godīgi pateikt.
Kā jau biju paredzējusi, viņš nobijās. Mēs sēdējām, ēdām lasi, un es viņu mierināju, sakot, ka tas nekas tāds nav, ka es ļoti labprāt, ka tā vienkārši ir sanācis, ka "it's not such a big deal", un tā tālāk un vēl joprojām. Ap to brīdi es jau biju uzzinājusi, ka iepriekšējās attiecības pirms manis arī viņam bijušas ar skolnieci. Arī pilngadīgu. Bet viņš to bija izskaidrojis, biju parunājusies ar šo skolnieci, un viņi patiešām bija šķīrušies draudzīgi, nekādus sarkanus karogus tur nespēju saskatīt. "Man tā nepatīk trīsdesmitgadīgas sievietes," viņš vēlāk man teiks. "Viņas ir rūgtas un vīlušās vīriešos, un man ar viņām nav nekā kopīga."
Protams, ka es nekad pat neiedomātos apgalvot, ka šis vīrietis mani seksuāli izmantoja. Es pavadīju vairākas stundas, pārliecinot viņu, ka vēlos seksu. Un, kad man sāpēja, viņš apstājās un jautāja atkal un atkal – vai esmu droša par šo. Un es biju droša. Kad no rīta pamodos, viņš bija ielicis ausu aizbāžņus, un es klusām izlavījos un aizgāju. Nebija nekāda iemesla nepamosties kopā, bet man pēkšņi negribējās vairs tur būt. Apsēdos parkā, kārtīgi izraudājos un tad sūtīju draudzenēm asprātīgas ziņas par to, ka esmu no savas tizlās nevainības beidzot tikusi vaļā.
"Un kas viņai bija mugurā!"
Skola beidzās, un tā vasara patiešām likās reibinoša. Iespējams, tā bija pēdējā reize, kad jutos neuzvarama. Uz izlaidumu ierados visīsākajā kleitiņā pasaulē, lai pēdējo reizi parādītu vidējo pirkstu (vai kājas) skolas tikumības policijai, un fotogrāfijās es izskatos pēc jaunas sievietes, kas skolotājus ēd brokastīs. Vai arī pēc jaunas sievietes, kas pamatskolā tika bulijota par izskatu, bet, vidusskolā, pārsteigta atklājot savu pievilcību pretējā dzimuma acīs, nespēja īsti neizpētīt tās robežas. Nav svarīgi. Es izskatos satriecoši.
Uz izlaiduma ballīti jau bez problēmām aicināju viņu līdzi. Skola bija cauri, mēs tagad pavisam oficiāli varējām būt pāris. Bet, sēžot ballītē starp saviem vienaudžiem, sajutu šo nepareizību: viņš mēģināja iejusties, mēģināja būt viens no mums, bet manu draugu skatienos skaidri lasīju neērtību – viņi vairījās no viņa skatieniem, nesmējās par viņa jokiem, un ap mums auga tāds nepateiktu vārdu mākonītis. Beigās mēs aizgājām prom un palikām divatā, un no šodienas perspektīvas es labprātāk būtu dejojusi līdz rītam ar saviem klasesbiedriem izlaiduma ballītē, nevis gulējusi ar savu skolotāju, bet tādu lēmumu es pieņēmu un atkal jau – neviens man nelika to darīt. "You look so hot," viņš teica, un ko gan citu es biju gribējusi, no rīta uzvelkot to lupatiņu, kas knapi nosedza ķermeņa stratēģiski svarīgi slēpjamās vietas.
"Dzert vajag mazāk!"
Izlaiduma ballītē es biju piedzērusies. Tas nenozīmē, ka nepiekritu seksam, bet gan to, ka tonakt visas viņa frustrācijas iznāca laukā. Proti, viņš bija mans pirmais partneris, un es neko daudz nesapratu un kaut kā absolūti paļāvos, ka viņš man rādīs ceļu. Un šis ceļš jau līdz šim nebija bijis pārāk gluds, mans ķermenis nereaģēja uzreiz, man bija bail, es biju uztraukusies, es biju ļoti, ļoti jauna. Un tajā naktī es reibumā sapratu, ka tam, ko mēs pašlaik darām, nav nekādas jēgas, ka mans ķermenis ir noguris, ka es uz to visu skatos no malas un ka īstenībā neko no tā nevēlos.
Veids, kā es to nokomunicēju, ievainoja viņa pašlepnumu. Un šis vecākais un gudrākais vīrietis pateica vārdus, ko nekad neaizmirsīšu. "Varētu būt, ka tu esi frigida," viņš sadzīviski paziņoja. "Ar citām man tā nekad nav bijis."
"Tāpēc jau viņa tagad nav īsti normāla!"
Es biju tā, kas izbeidza šīs attiecības, un kopumā tās ilga mazāk par pusgadu. Tolaik man tās nešķita nekas traumējošs. Biju uzzinājusi, ka esmu frigida, un vairākus gadus neielaidos nekāda veida seksuālās attiecībās. Kādu laiku apsvēru, ka varbūt esmu homoseksuāla; ja būtu zinājusi terminu "aseksualitāte", noteikti būtu to sev piedēvējusi. Šajā laikā izveidoju vairākas romantiskas attiecības, kur cieti pateicu, ka nekā seksuāla mūsu starpā nebūs, un nebija arī. Savos agrīnajos divdesmit, kas daudziem ir laiks, kad eksperimentēt, es sevi nolēmu šādam savādam celibātam.
Mani neviens neizvaroja. Mani neviens neizmantoja. Šajā stāstā daudzus gadus man ne tikai bija svarīgi nebūt upurim, bet es pat neredzēju, kur šeit vispār ir iemesls justies kā upurim. Es biju izdarījusi savas izvēles, un kādēļ lai es atzītu, ka tiešām kādam vīrietim ir bijusi tik būtiska loma manā dzīvē? Un tas patiešām bija izcils ballīšu stāsts – mans pirmais draugs bija mans vidusskolas skolotājs, iedomājaties? Es par to nerunāju kā par traumu, bet kā par joku. Viņš man nebija nodarījis pāri, un tas, ka es noturēju kontrolētu distanci starp sevi un visiem pārējiem potenciālajiem partneriem, lai viņi man nevar nodarīt pāri, tā bija tikai sagadīšanās.
Mēs, starp citu, vairākus gadus palikām draugi. Kā jau visi, starp 18 un 20 gadiem es pieaugu ātri un aizvien vairāk ievēroju, ka viņa uzvedība man neliekas pieņemama. Viņš arī vēlāk šad tad centās ar mani pārgulēt. Reiz viņš bez brīdinājuma man sāka rādīt geju pornogrāfiju, citu reizi viņš lasīja man priekšā ļoti vulgāru tekstu par to, kas ar laiku notiek ar sieviešu vagīnām, es atceros, ka sāku raudāt, jo teksts šķita nevajadzīgi nežēlīgs, cik nu spēju to pārtulkot savā galvā. Viņa cinisms, kas man savulaik bija licies kā pieauguša cilvēka pazīme, sāka šķist bērnišķīgs, un mūsu draudzība pašķīda, ja tā vispār jebkad bija bijusi draudzība.
"Un kāpēc viņa to stāsta tikai tagad?"
Kad es jau studēju, viņš turpināja mācīt manā skolā, un drīz viņam bija jauna draudzene – šoreiz viņai bija sešpadsmit. Atceros, ka rakstīju viņam, cenšoties atrunāt no šīm attiecībām, bet uzzināju, ka esmu greizsirdīga un ka šī meitene ir ļoti nobriedusi savam vecumam.
Neilgi pēc tam viņš tomēr beidza mācīt vidusskolā, un, cik zinu, viņš ir publicējis vairākas grāmatas, vairs nedzīvo Latvijā un nevienam neko nemāca. Laiki mainās, jo tagad, ja zinātu, ka skolotājam ir attiecības ar sešpadsmitgadnieci, mana rīcība noteikti būtu nedaudz vērienīgāka par pāris īsziņām. Bet laiki nemainās pietiekami, jo es izvēlos nepublicēt šo tekstu ar savu īsto vārdu.
0