Augusta beigās Līču skolā ar Valmieras domes atbalstu notika "Satori" desmitā radošā nometne. Tajā autori 6 dienu garumā strādāja meistardarbnīcās pie stāstiem, esejām un dzejas par baudas tēmu. Šajā sērijā, ko ilustrējusi māksliniece Rasa Jansone, publicējam nometnē tapušos tekstus.
I
Uz lielajām asfalta flīzēm – vai to sauc par bruģi? – to, uz kura līnijām nedrīkst uzkāpt, citādi tu būsi miris, tātad uz seguma pie Dailes teātra izšķīdusi košzaļa saldējuma bumbiņa – zaļš ir mana mīļākā garša. "Atpakaļ mēs neiesim," saka pieaugušais. "Vajadzēja būt uzmanīgākai, tā būs mācība dzīvei." Varbūt neviens nesaka, ka tā ir mācība dzīvei, bet tāpat tā ir mācība dzīvei. Ja es zinātu, ka tā ir noticis ar miljoniem bērnu, varbūt netaisnības sajūta nešķistu tik griezīga, bet es to nezinu. Pietupstos, sākumā piesardzīgi, tad jau ar baltās kokvilnas zeķubiksēs ietērptiem ceļiem balstoties pret zemi, piespiežu pieri pie asfalta mierinošā siltuma, mammai ir jogas periods, mēs rītos vingrojam kopā, šo sauc par kaķīša pozu, es esmu kaķītis, es uzlaizu saldējumu, līdz mēle atsitas pret grubuļaināku pamatu, gruzīši un robiņi, mana mēle kļūst melna un sabrāzta, es esmu pilna ar saldējumu, visas kļūdas var izlabot. Protams, ka es tā nedaru, esmu maza, kautrīga meitenīte, pirmā iemācītā mantra – ko viņi padomās. Visu turpmāko dzīvi es vēlos, lai viņi beidz domāt. Zaļa peļķe uz asfalta, no klusas raudāšanas ar atvērtu muti man mutē ir puņķu garša.
II
Es esmu iemīlējusies Hosē Migelā. Un Hosē Migels nav meksikāņu seriāla varonis, tas ir, viņš ir mana iekšējā meksikāņu seriāla varonis, bet citādi viņš ir tumsnējs puisītis, kas mācās manā klasē. Kopš mūs sasēdina kopā, lai mēs ar draudzeni netērgātu, es katru stundu blenžu uz Hosē Migelu, viņam ir brūnas acis un melni mati, viņa tēvs nav latvietis, bet mamma ir. Kad viņš no manis noraksta uzdevumus, es piespiežu burtnīcu tuvu viņa burtnīcai, tā ir uzbudinošākā saskare, kāda man līdz šim bijusi. Mana pirmā erotiskā fantāzija ir tāda, ka mēs sēžam, saspiedušies vienās šūpolēs, un ēdam saldējumu. Brīžos, kad man ļoti gribas saldējumu, es sev nepērku saldējumu, apsolot sev, ka kļūšu ļoti tieviņa, jo neēdīšu saldējumu, un tad mēs varēsim ēst saldējumu kopā. Starpbrīžos pārbaudu, vai, stāvot kājās, redzu kurpju purngalus. Mamma teica, ka cilvēks top resns tad, kad neredz savus kāju pirkstgalus. Viņai ir skriešanas periods, un kādu vakaru, kad mēs skrienam gar jūru, mamma pajautā, kāda ir sajūta skriet, ja ir tāds puncītis. Pirms tam nav bijusi nekāda īpašā sajūta, tagad ir. Tā ir sajūta, kas pāries, kad man būs draugs, ar ko kopā ēst saldējumu. Man diezgan ilgi nav drauga, es diezgan ilgi neēdu saldējumu. Hosē Migels ielipina manos matos košļeni, ko skolas tualetē uzmanīgi izgriežu ar skalpelīti. Es negribu, lai kāds mājās zina, ka esmu cilvēks, kam gribas ielipināt košļeni matos. Uz Hosē Migelu es nedusmojos, zinu, ka gan jau esmu izdarījusi kaut ko, nezinu, ko, bet kaut ko, par ko pienākas košļene matos. Džanglpopi īsti nav saldējums, bet tie ir lēti, maz kaloriju, pēc tam paliek sūrstoša mute, bet tas ir kompromiss, tā nav padošanās.
III
Esmu "Kosmopolitēnā" izlasījusi par diētu, kas sastāv no saldējuma. Saldējums esot kalorijām bagāts, bet auksts, un organismam nepieciešams patērēt daudz enerģijas, lai to sasildītu un pārstrādātu. Ir viegli noticēt kaut kam, kam gribas noticēt, pat ja izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība. Saldējums neapnīk – dienas laikā var apēst padsmit saldējumu, bet pēc tam mājās no saldētavas izņemt "Ekselences" kastīti, paņemt nazi, rūpīgi atdalīt saldējumu no plastmasas iepakojuma, apvērst kastīti otrādi, ar nazi nogriezt saldējumam apakšu, to apēst, ielikt atpakaļ, reizēm izņemt vēlreiz – atkārtot –, līdz vecāki sāk sūdzēties, ka "Ekselence" sākusi kastītes pildīt tik nabadzīgi, ka nav vērts to salčuku vairs pirkt. Kāpjot uz svariem, izģērbjos kaila, jo džinsu bikses pieliek svaram pat puskilogramu. Mamma sāk uztraukties, viņa mani aizved pie psihiatra, kurš paskatās uz mammu, paskatās uz mani un saka: "Kāds tev kaulains dibens, vai tu negribētu smuku dibenu, tādu kā tavai mammai?" Saldējuma diēta nestrādā, atgriežos pie vājpiena, ko atšķaidu ar ūdeni, un trim apelsīniem dienā. Tomēr doma, ka aukstums dedzina kalorijas, paliek manī, un ziemā es reizēm ēdu sniegu, piku vai divas, līdz sāk salt mute, aiz aukstuma ietrīsas kuņģis, un es zinu – es tievēju.
IV
Saldējums ir ideāls pamats – tas nav ķēpīgs kā šokolāde, tas nav sauss un kunkuļos savilcies kā baltmaize, tas nav sīksts kā gaļa. Saldējums viegli slīd uz leju, viegli – uz augšu. Sākumā iztapsēju kuņģi ar saldējumu – litru vai pusotru – tikai tad ķeros pie tālākā. Cenšos netērēt pārāk daudz naudas, tāpēc izvēlos lētākos cīsiņus, "Dor Blu" sieru ar atlaidi, vafeļu trubiņas, cūkgaļas pelmeņus – lielākoties bērnības aizliegtās garšas – tikai vienu, tikai karotīti, neveselīgi, liec nost – sieriņi "Kārums", krabju nūjiņas, kondensēts piens. Kondensēts piens nav ne lēts, ne viegli izvemjams, toties kaifs veikli pārplūst derdzīgumā. Pēc divām bundžām vemt šķiet viegli un dabiski, nevis ar piepūli, ko prasa ķermeņa vardarbīga pakļaušana.
Man vienmēr paticis pusapzināti skaitīt pakāpienus, sirdspukstus vai volāniņa atsitienus pret raketi, un te es arī esmu ieviesusi nelielu aritmētisku vingrinājumu. Piecreiz strauji rīklē iebāzti divi pirksti, pauze, noskalot roku, nākamās piecas reizes. Atelpas brīžos var izlaist pirkstus cauri masai, kas dabūta ārā – pārbaudīt, kas jau izvemts, kas vēl jāizvemj, kā arī gūt ašu mierinājumu no ķermeņa atdotā siltuma. Reizēm iesitas asa sāpe barības vadā, it kā kaut kas būtu iedūries krūtīs, pulss šķiet ļoti paātrinājies un trūkst elpas, bet, ja vēl nav bijušas piecas reizes un tomēr izdodas bez atpūtas turpināt, kopā ar vēmekļiem sajūtu arī uzvaras garšu.
Kontrole pār ķermeni mani uzbudina, un šī apziņa mani kaitina. Tas vienlaikus liecina par kaut kādu ārprātīgu banalitāti un piederību īpaši marginālai izvirtuļu grupiņai. Es kļūstu mitra vemjot, pizģec. Ja jūtos īpaši mērķtiecīga, pēc tam kad nu jau vemšanas reflekss izraisa tikai īsas konvulsijas, var izdzert glāzi ūdens un mēģināt vēl pāris reizes – tas ir kā izskalot trauku pēc ēšanas.
V
Esmu izrēķinājusi, ka viņš būs mājās pēc naktsmaiņas no paša rīta – tajā brīdī jau gulēšu, tukša, viegla, praktiski neeksistējoša. Priekšā visa nakts, nekur nav jāsteidzas, varu novilcināt baudu, varu novilcināt kaunu, varbūt ēdot noskatīšos pusi filmas, tad izvemšos un pie atlikušās iemigšu. Tas brīdis, kad esmu pieēdusies, bet vēl neesmu vēmusi, mani pašu fascinē. Šķiet, varētu pielikt roku pie karstas plīts un neko nejust. Uzmanos ar nažiem, ja nākas ko griezt, šis autopilots noteikti ļautu nošņāpt pirkstu, un tad nebūtu nekā, ko iegrūst rīklē. Tas ir brīdis, kad vairs nav iespējams atkāpties no lēmuma izvemties, un jebkas, kas traucē, ir šķērslis, ar kuru varu izrēķināties ar sev, cerams, neraksturīgu nežēlību.
Viņš atnāk mājās priecīgs – kaut kas mainījies, brīvs vakars, kaut kas, kaut kas – es neklausos. Katra minūte nozīmē, ka vielmaiņa veic nodevīgās darbības, esmu situācijas gūstekne, man steigšus vajag izvemties. Viņš mani noskūpsta ar visas pasaules maigumu. Es vēlos viņam ievemt mutē. Man mugurā ir vemjamais T-krekls, brīvs un nokarens, tā, lai nebūtu jāsajūt auguma aprises. Tas viņam liekas seksīgs, viņš sajūsmināti secina, ka zem tā nekā cita nav. Bet ir, tur ir vismaz trīs kilogrami ēdiena, kas grib tikt brīvībā.
"Tu nekad neizrādi iniciatīvu," es viņam esmu teikusi, un, bļeģ, tagad viņš, protams, izrādīs iniciatīvu, un es gribu, lai mani iekāro, bet, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, ne tagad. Viņa roka noglāsta manu vēderu, es sajūtu to kā milzīgu, pietūkušu kunkuli. Ja mēs nokniebsimies ļoti ātri un es vispār nekustēšos, varbūt viss ēdiens vēl būs palicis kuņģī, neejot tālāk neapturamajā tripā, kas to pārvērtīs taukos.
Atkrītu gultā, parauju T-kreklu uz leju, lai nosegtu vēderu, visam vajadzīgajam var tikt klāt tāpat, lūdzu, lūdzu, lūdzu, liec mieru vēderam. Viņš slidina T-kreklu uz augšu, vērojot manu skatienu, cerot uz reakciju. Paklausīgi izdodu pāris skaņas, vienlaikus iekšēji kritizējot savas aktrises dotības. Pārliecinošāk! Ne tik pārspīlēti! Zelta vidusceļš nedodas rokā, T-krekls žņaudzas ap kaklu. Ar vienu roku to piekārtoju, tad cenšos izmēģināt dažādas lietas, kas palīdzētu seksam ātrāk beigties. Viņš ir nolēmis, ka nepieciešama gara un jutekliska priekšspēle, es viņu pievelku sev tuvu klāt un iestūķēju sevī tā, ka mirkli apšaubu, vai to varētu uzskatīt par abpusēju piekrišanu, viņš apjucis neiebilst. Veidu, kā panākt viņa ātrāku beigšanu, kas nepieprasa manu kustēšanos, nav daudz, toties mans izmisums ir neierobežots.
Ar lūpām pieskaros viņa ausij un skaļi, sekli elpoju, vienlaikus prātodama, ka viņš nevarētu būt tāds idiots, lai domātu, ka trīs sekundes seksa manī ir izraisījušas elpas trūkumu. Esmu apgūlusies tādā leņķī, ka redzu daļiņu sevis sienas spogulī – redzu visu savu pašreizējo valisko būtību. "Tev ir tik skaists augums," viņš saka. "Ej dirst," nodomāju, ķipa erotiski iekožoties savā apakšlūpā, pieskaroties krūtīm un visādi citādi izliekoties par pornofilmu. Paralēli, šmakarējoties ap krūtīm, cenšos sataustīt ribu kaulus, man vajag zināt, ka slānis starp ādu un kauliem vismaz kaut kur ir pārvarams.
Nejauši viņam ieskrāpēju gurnā, au, viņš saka, ja šī ir spēle, lūk, zaudēti punkti, zaudēts laiks. "Negribi nākt augšā?" viņš jautā. Papurinu galvu, iztēlojoties to, kā vēders salocīsies pāris riepās, karāsies virs viņa, ļumīgi šūpodamies ritmā ar visu savu fast-food grūtniecību, man kļūst slikti, vēl sliktāk. "Es esmu tuvu," viņam saku un redzu neticību viņa acīs. Kā mani mierina un vienlaikus satrauc tas, ka viņš nav idiots. Tomēr nespēju saņemties notēlot orgasmu. Tā vietā meklēju balansu starp ķermeņa izrādīšanu viņam un mēģinājumiem sev neatgādināt, ka tas ir mans ķermenis.
Pēc kaut kādas neizturamas mūžības, nomurminājusi, ka vajag ieiet dušā, dievs svētī pārtraukto dzimumaktu, acīmredzami vajag ieiet dušā, atgriežu visus iespējamos krānus, savācu matus ar stringiem no netīrās veļas kaudzes, notupstos uz ceļiem. Es māku vemt arī starp cilvēkiem un plānām sienām, jāsamazina distance starp sevi un tualetes podu, jāizpolsterē pods ar papīru, kā arī jābūt precīzākai un ritmiskākai tieši vemšanas izraisīšanā – nedrīkst ķermeni pārsteigt, tad arī tas neizdos tās rēcoši rīstīgās skaņas, ko izdod, piemēram, pārdzērušies vīrieši bāru tualetēs. Ēdiens manī ir bijis par ilgu, tas vairs nelaužas ārā. Noslauku roku pret vēderu, kad tuvinu pirkstu lūpām. Asā smarža un riebums pret sevi visu padara vienkāršāku. Pēc trešās vēmekļu peļķītes zem vannas pamanu Esmeraldu un mērkaķa ātrumā izlieku viņu aiz durvīm. Man nepatīk, ka uz mani skatās. Tad vemju, paralēli klausoties, vai ārpusē nav sadzirdami viņa soļi. Kad esmu tīra no iekšpuses, ar tualetes papīru izslauku podu. Rūpīgi nomazgāju seju, rokas un vēderu, neriskēju noraut ūdeni vairāk nekā divas reizes, tas izklausīsies aizdomīgi, iztīru zobus, ieskatos spogulī, pēdējā brīdī attopos izraut apenes no matiem, pārbaudu, vai atkal varu ievilkt vēderu. Viss ir kārtībā.
"Tu nepaņēmi dvieli," viņš saka, guļot tieši tādā pozā, kā viņu atstāju. Uz istabas stūrī nomestā dvieļa guļ Esmeralda un rūpīgi mazgājas. Mēģinu saprast, vai viņa tonī saklausītā apsūdzība ir pašas paranoja. "Nāc, es tevi sasildīšu," viņš klusiņām aicina, un es beidzot esmu pietiekami tukša, lai manī būtu vieta mīlestībai. Ķermenis attopas, lēni sāk atcerēties arī kaut kādu seksa atblāzmu, un tagad, protams, gribas mīlēties. Pat varbūt ar visu spoguli. Bet šo sajūtu, protams, varu norīt, ko tik es nevaru norīt.
Ieraušos blakus, piespiežos klāt. Viņš smaržo pēc manis, bet tas vairs neraisa pretīguma sajūtu. Esmeralda izstiepj gaisā vienu kājiņu. Pamanu, ka, ātrumā stumjot viņu ārā no vannasistabas, esmu ar pirkstiem uz baltā persieša kažociņa atstājusi nodevīgas zaļganu vēmekļu piciņas. Tas, šķiet, ir pistāciju saldējums, kas sajaucies ar vistas nagetu kriksīšiem. Ar košsarkanu mēli mans nabaga kaķītis uzlaiza pierādījumus.
0