Zeltamutes Saeimas namā

Relatīvi uzmanīga sekošana Latvijas politikai diezgan ilgā periodā, bet vēl vairāk dažādu politiskās filozofijas tekstu lasīšana manī nostiprinājusi viedokli, ka dažādi skatpunkti un loģika politikā – ar to saprotot gan tiešos dalībniekus, gan vērotājus – ir neizbēgama. Tas ir normāli. Šobrīd jaunās valdošās konstrukcijas iekšējo loģiku es vienkārši nesaprotu.

Aprakstīt debates un balsojumu par jauna Ministru kabineta apstiprināšanu parlamentā nav sevišķi aizraujoši, jo saturiski šis process arvien dalās divās daļās. Lielākā daļa ārpus koalīcijas palikušo atbilstoši savām runas spējām aprāda publikai, cik viss būs slikti. Mazākā daļa uzstāšanos izmanto, lai vienkārši parunātu par kādu sev mīļu tēmu (15. septembra sēdē, piemēram, Normunds Dzintars (NA) – par izglītību, Andris Kulbergs (AS) – par bankām). Tas ir saprotami, bet mazliet krīt ārā no konteksta.

Topošas valdības ķidāšanas procesa prognozējamība ir iemesls tam, kādēļ tālākajam tekstam piedāvāšu citu struktūru. Proti, balstoties Saeimas 15. septembra ārkārtas sēdes stenogrammā, formulēšu deputātu subjektīvo izteikumu un apgalvojumu topu.

Pirms turpinu, atļaušos nelielu vieglprātību – apbrīnoju premjeres Evikas Siliņas (JV) domas dziļumu un oriģinalitāti: "Ja ieplānotās valdības pārmaiņas uzlabos cilvēku dzīves kvalitāti, tad tās ir derīgas un labas, bet, ja tās neuzlabos, tad ir skaidrs, ka tās nav derīgas." Nu, kā var viens cilvēks tik lakoniski un izsmeļoši raksturot politiku!

No politiskā PR viedokļa, manuprāt, spēcīgākā bija Andra Šuvajeva (P) uzstāšanās. Skaidrs, ka "Progresīvo" atbalstītājiem varētu būt diezgan grūti saprast partijas jaunās partnerattiecības ar "zaļajiem zemniekiem", bet Šuvajevs ļoti prasmīgi vērsās pie partijas elektorāta, skaidrojot ieguvumus. "Šī būs pirmā centriski kreisā valdība kopš neatkarības atjaunošanas. Pirmā valdība, kas nebūs konservatīva. Pirmā valdība, kas sniegs politisko pārstāvniecību sociāli neaizsargātām grupām. Pirmā valdība, kas veidos iekļaujošu sabiedrību. Pirmā valdība, kurā nebūs politisko spēku, kas savu politisko kapitālu veido uz naida rēķina." Te nav runas par to, ciktāl šie apgalvojumi atbilst patiesībai – kaut vai tādēļ, ka jaunā koalīcija vēl nav sākusi darbu. Runa ir par labu politisko ožu – runāt tieši ar saviem vēlētājiem, iedrošināt viņus.

Vērtējot to, cik interesants bija runu saturs, vēlos izcelt divus. Aiva Vīksna (AS): "Protams, ir traģiski, ka Latvijas sievietes turpina ciest no vardarbības, pazemojumiem vai necieņas 21. gadsimtā, taču vai apdrukāti papīri, lozungu piesātinātas runas viņām ko līdzēs? Es kā sieviete teikšu – ir daudz efektīvāka metode. Dodiet sievietei iespēju nopelnīt, iegūt labu izglītību un ekonomisko patstāvību, un viņa pati atradīs veidu, kā aiziet un atbrīvoties no varmākas, jo tieši neskaidrās nākotnes perspektīvas, elementāra iespēja izdzīvot bieži ir galvenā motivācija, lai turpinātu palikt cilvēciski nepanesamā situācijā." Piekrišanu vai nepiekrišanu izteikumam atstāšu katra lasītāja ziņā. Es iespēju robežās cenšos sekot diskusijām dažādos ideoloģiskos strāvojumos un saklausu, ka Vīksna, pati droši vien neapzinoties, atstaro savulaik diezgan asas diskusijas Rietumu feminismā. Neganti vienkāršojot – feministēm, kuru saknes bija sabiedrības relatīvi pārtikušajās baltādaino aprindās, nācās uzklausīt cīņas biedreņu pārmetumus, ka virkne baltādaino feministu aizstāvēto ideju svarīguma ziņā ir otršķirīgas un baltās feministes vienkārši nesaprot, ka sievietēm no citām etniskām un sociālām grupām objektīvi svarīgāki ir ekonomiskās līdztiesības jautājumi, kas t.s. vidusšķiras feministēm nav aktuāli. Ne man vērtēt šīs pozīcijas, bet vismaz Saeimas runu plūdos tas bija kaut kas interesants: proti, divi cilvēki var būt pilnīgi patiesi, no sirds pārliecināti par tēmas svarīgumu, tomēr aizmirst, ka var būt arī cits prioritāšu izkārtojums.

Otra izteikuma autors bija Rihards Kols (NA). "Es gribētu no ZZS kolēģiem, kas arī ir centriski, centriski labēji savos uzskatos, dzirdēt kaut ko vairāk par "saglabāt eiroatlantisko kursu". Kolēģi, ko tas nozīmē – saglabāt eiroatlantisko kursu? Jo Latvijā nav neviena politiskā spēka, pat opozīcijā, kas rosinātu izstāties no NATO vai izstāties no Eiropas Savienības. Savā ziņā tas apgalvojums ir neko izsakošs." Šis patiesi ir interesants jautājums, turklāt attiecas arī uz citiem ierasti automātā lietotiem jēdzieniem. Ko tieši konkrētais politiķis saprot, piemēram, ar "eiropeiskām vērtībām"? Vai "latvisko identitāti"? Ja saruna būtu godīga, tad skaidrojumi varētu būt dažādi.

Ja runājam par godīgumu, tad tiešuma kategorijā nepārspēts bija Vilis Krištopans (LPV). "Vides organizācijas. A kas vispār ir vides organizācijas? Kas viņas finansē? Vēl absolūtāks finansējums kā Sorosam. Viņas kaut ko ražo, viņas kaut ko eksportē? Viņas saņem no ārvalstīm finansējumu, lai traucētu dzīvot normālai ekonomikai." Politiķiem bieži pārmet izvairīgumu. Nu, tik neslēpta nepatika, kādu pauda Krištopans, ir zināmā mērā pat atsvaidzinoša, jo vairs nav jautājumu.

Kā daiļrunīguma virsotnes izcelšu divus runātājus. Raivis Dzintars (NA): "Tur kreisie stutē labējos, bet nacionālie lobē internacionālistus un kosmopolītus. Tur oligarhu apkarotāji atdzīvina oligarhus, bet lauku aizstāvji plāno slēgt lauku skolas un slimnīcas. Kopš maija stiķētās koalīcijas pamati ir šķībi un ļengani." Un Edgars Tavars (AS): "Mēs dzirdam lielīšanos, ka šī ir viena no īsākajām valdības deklarācijām. Jā, maza deklarācija, mazi mērķi un valdība, aiz kuras stāv viens mazs cilvēks." Var just, ka cilvēki pārdomājuši un piestrādājuši pie sakāmā. Latvijas politikā tas jau ir sasniegums, jo izteikumi no Saeimas augstās tribīnes bieži atgādina nevis politisko runas mākslu, bet kaut kādus jokus pie alus kausa kā Alekseja Rosļikova (ST!) gadījumā: "Man vajag pie daktera laikam, kad es uz kaut ko tādu [jauno koalīciju] skatos."

Turpinot par virtuves līmeni: jāatgādina, ka politiskajā retorikā neizbēgama ir slieksme visu vienkāršot. Šādā aspektā mana favorīte ir Linda Matisone (AS): "Laikam visgrūtāk ko pārmest šī darījuma sakarā man būtu "Progresīvajiem", jo liberālisms, kuru viņi tik ļoti aizstāv, jau pats par sevi māca akli pieņemt otru tieši tādu, kāds tas ir." Tu lasi, cilvēciņ, biezas grāmatas par liberālisma vēsturisko attīstību un dažādajiem atzariem, bet tad atnāk Baltijas Krievu institūtā 2004. gadā maģistra grādu ieguvusī Linda…

Un vai tad par jauno valdību šī teksta autoram tiešām nav nekas sakāms?

Nē, nav. Relatīvi uzmanīga sekošana Latvijas politikai diezgan ilgā periodā, bet vēl vairāk dažādu politiskās filozofijas tekstu lasīšana manī nostiprinājusi viedokli, ka dažādi skatpunkti un loģika politikā – ar to saprotot gan tiešos dalībniekus, gan vērotājus – ir neizbēgama. Tas ir normāli. Šobrīd jaunās valdošās konstrukcijas iekšējo loģiku es vienkārši nesaprotu. Vismaz kopš antīkās Romas laikiem vara bieži rīkojas situatīvi: pretinieki uz laiku satuvinās un gadās ļoti savdabīgas kombinācijas. No varas loģikas viedokļa tas ir saprotami, un negrasos moralizēt. Tomēr šobrīd nesaprotu, vai jaunās kombinācijas dalībnieki apzinās potenciālos riskus paši sev. Citiem vārdiem: vai viņi apzinās cenu, ko pašiem var nākties maksāt?