Kāpēc globālie Dienvidi atbalsta Krieviju, nevis Ukrainu?
Aizvadītajā nedēļā Krievija paziņoja, ka nepagarinās savu dalību pirms gada panāktajā kompromisā par Ukrainas graudu eksportu pa Melno jūru. Kremlis ne tikai atsauca drošības garantijas tirdzniecības kuģiem, bet pat ziņoja, ka, vienkāršoti izsakoties, jebkurš kuģis uz/no Ukrainas ostām tiks uzskatīts par militāru mērķi.
Vislielākie cietēji rezultātā būs globālie Dienvidi, jo 57% no pērn Ukrainas eksportētajām pārtikas precēm nonāca jaunattīstības valstīs, turklāt jāpatur prātā, ka vismaz daļa no atlikušajiem 43% arī varēja nonākt šajās valstīs. Ukraina nodrošināja 80% no graudaugiem ANO Pasaules pārtikas programmai, kas sniedz humānu atbalstu virknei jaunattīstības valstu. Krievijas rīcības dēļ vairs nefunkcionēs modelis, kas ļāva Ukrainai eksportēt un – to būtiski uzsvērt! – citām valstīm saņemt apmēram 33 miljonus tonnu graudaugu, kā arī panāca pēc kara sākuma strauji kāpušo pārtikas cenu samazināšanos pasaulē par 20% [1]. Nesenajos triecienos Ukrainas ostām Krievija iznīcināja vismaz 60 000 tonnu graudu.
Vai tas mudinās Dienvidamerikas, Āfrikas un Āzijas valstis, kuras līdz šim ieņēmušas neitralitātes pozu, nosodīt Putina režīmu? Nē. Piemēram, gandrīz tajā pašā laikā notikušajā Eiropas Savienības–Dienvidamerikas samitā Brazīlijas prezidents Lula de Silva paziņoja, ka pasaule ir "nogurusi no kara Ukrainā", turklāt pie vainas esot arī Ukraina, kas nevēloties mieru, jo esot pārliecināta par savām spējām vēlamo panākt militārā ceļā [2]. Lula arī kritizēja savu Čīles kolēģi, kurš skaidri atbalsta Ukrainu.
Lulas paustais nav nekas jauns. Pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā un pārtikas cenas pasaulē uzkāpa debesīs, desmitiem valstu globālajos Dienvidos nevis skaidri nosodīja agresoru, bet dreifēja pretī viedoklim, ka vainīgie esot arī Rietumi un pati Ukraina, kurai esot jāpiekāpjas. Kāpēc tā?
Noderīga un grūti īstenojama prasme ir spēja apskatīt situāciju ne tikai no tev simpātiskā situācijas dalībnieka interešu skatpunkta, bet palūkoties uz to arī ar citu spēlētāju acīm. No šī viedokļa raugoties, lai cik emocionāla tēma mums ir atbalsts Ukrainai, nebūtu pareizi vienkārši dusmoties par teju vai visu Āfrikas valstu, Indijas, (totalitāro Ķīnu te vispār nav vērts pieminēt), Indonēzijas, Ēģiptes, Brazīlijas un tā tālāk "neitralitāti", kas reālajā dzīvē nozīmē spēlēšanu Kremļa pusē. Bet – lai kā cenšos, kaut ko šajā "neitralitātē" es vienalga nesaprotu. Apskatīsim divus "neitrālos" reģionus.
Centrālāzija: vairāki miljoni šī reģiona valstu iedzīvotāji legāli, puslegāli un nelegāli strādā Krievijā – lai novērtētu mērogu, var pieminēt, ka no apmēram 6 miljoniem Kirgizstānas iedzīvotāju Krievijā oficiāli strādā apmēram 600 000. Šie cilvēki nereti nodrošina iztikšanu dzimtenē palikušajiem un ir būtiska ekonomikas sastāvdaļa. To paturot prātā, būtu pat dīvaini, ja Kirgizstānas vai Tadžikistānas valdība par Krievijas agresiju izteiktos un rīkotos tāpat kā Polijas vai Latvijas amatpersonas. Reģiona klusēšana nav patīkama, bet saprotama. Tomēr varētu vismaz sagaidīt, ka nenotiek Kremļa aktīva atbalstīšana, palīdzot Krievijai apiet tai piemērotās sankcijas. Nekā nebija – tas notiek milzīgos apmēros. Nauda, kā zināms, nesmird, turklāt arī Rietumos joprojām netrūkst šīs dzīves gudrības piekritēju. Tomēr, ja tu nodarbojies ar cūcībām, tev vismaz nevajadzētu būt pārsteigtam, ka ne visi par to ir sajūsmā. Izskatās, ka ASV un Eiropas Savienībai beidzot ir apnikusi Centrālāzijas aktīvā rosīšanās sankciju apiešanā, un šomēnes parādījās pirmās sankcijas pret šo valstu uzņēmumiem [3]. Pirmkārt, amizanti, ka šāds pavērsiens pašām valstīm, šķiet, ir negaidīts – laikam taču cerēja, ka "gan jau kaut kā". Otrkārt, tātad vai tiešām Krievijas aktīvs atbalsts nenāks pašam reģionam par sliktu? Un, ja ir nojausma, ka nāks gan, tad es īsti nesaprotu šo loģiku. Ar paklusēšanu nepietiek? Tik ļoti gribas uzvārīties, lai pēc tam kaut grēku plūdi?
Globālie Dienvidi: varu saprast daudzu šajā jēdzienā ietilpināto valstu amatpersonu un sabiedrību attieksmi, ko vienkāršoti var aprakstīt tā – Rietumi par dažādās dabas kataklizmās bojā gājušajiem un militārajos konfliktos nogalinātajiem globālajos Dienvidos uztraucas mazāk nekā par Ukrainu un ukraiņiem. Būtu liekulīgi to noliegt – skaidrs, ka Ukrainā notiekošais mani interesē un satrauc vairāk nekā asinsizliešana Sudānā vai Mjanmā. Šādā kontekstā es saprotu, ka būtu savādi prasīt, lai, teiksim, Dienvidāfrikas vai Jemenas pilsētās notiktu Ukrainas atbalsta mītiņi, plīvotu Ukrainas karogi utt. Kolektīvie Rietumi ir godam nopelnījuši prāvu kaudzi pretenziju no citiem pasaules reģioniem. Bet kāds tam sakars ar nostāšanos Putina pusē? Jūs taču varat atbalstīt Ukrainu, turpinot kritizēt Rietumus, vai tad ne? Izskatās, ka ne.
Ir viedoklis, ka vismaz daļā Āfrikas valstu joprojām ar labu vārdu tiek pieminēta PSRS kā pretmets sliktajiem kolonizatoriem Rietumos. Neapspriedīšu šo savdabīgo konstrukciju, tomēr tādā gadījumā Ukrainai kā lielai PSRS republikai arī pienākas daļa šīs nostalģijas. Krieviju Āfrikā uztver pozitīvi, jo tā neasociējas ar koloniālisma periodu [4]. Lai tā būtu, bet vai Ukraina asociējas ar koloniālismu? Nesen "Le Monde" publicēja rakstu: "Karš Ukrainā: globālo Dienvidu atriebība" [5]. Nekad neesmu nodzīvojies līdz tik ugunīgam antiamerikānismam kā veselas paaudzes "kreiso" Eiropā, bet principā varu saprast kāda irākieša vai meksikāņa vēlmi parādīt "jeņķiem" dažādus rupjus žestus. It sevišķi, ja šie žesti patīk Ķīnai, kura globālo Dienvidu infrastruktūrā iegulda desmitiem miljonu dolāru. Bet ne jau Ķīna piegādās graudus, Ķīna pati ir liela pārtikas iepircēja un attiecīgi augsta cenu līmeņa veicinātāja.
Atbalsts Ukrainai (un sankcijas pret Krieviju) Rietumiem izmaksā dārgi. Tas, protams, kādam globālajos Dienvidos var radīt ļaunu prieku un gandarījumu, bet kas notiek tālāk? Jūs tātad paši tieši vai netieši veicināt šos tēriņus (nenostājoties pret Kremli) un tad braši dodaties pie Rietumiem prasīt finansiālu palīdzību. Pat ja pieņemam, ka Rietumus šāda pozīcija nav nokaitinājusi līdz baltkvēlei un palīdzības prasīšana netiek noraidīta, naudiņas, ko dalīt, Rietumiem ir mazāk.
Mani kā Ukrainas atbalstītāju, protams, kaitina laipošana kara kontekstā – vienalga, vai laipotāji ir ASV, Ungārijā, Armēnijā vai Turcijā. Tomēr, arī paturot prātā, ka ir situācijas, kad laipošana šķiet nepatīkama, bet pieņemama (piemēram, kā savulaik latviešiem attiecībās ar Krievijas impēriju un vācbaltiešiem), neredzu jēgu dusmās lauzt krēslus par globālo Dienvidu rīcību. Toties es nesaprotu aktīvu šo valstu līdzdalību krīzes padziļināšanā un arī savas situācijas pasliktināšanā. Pasaule nebeidz pārsteigt.
[1] Ukraine grain deal: What has happened to food prices since it ended? - BBC News
[2] Brazil’s Lula upbeat on EU-Mercosur deal, calls for peace in Ukraine – POLITICO
[4 ] Why does so much of the Global South support Russia, not Ukraine? | Euronews
[5] War in Ukraine: The revenge of the Global South (lemonde.fr)
1