Pretēji priekšstatam, ka nemierīgos laikos ļaudis cenšas turēties pie "zināmā ļaunuma", elektorāts daudzviet pasaulē ir gatavs eksperimentiem.
Vai jūs gribētu, lai par jūsu valsts prezidentu kļūst cilvēks, kurš neslēpj, ka konsultējas ar sava mirušā suņa garu? Un publiski dalās pieredzē par grupveida seksu, turklāt pats sevi uzskata par tantriskā seksa "instruktoru" un detalizēti raksturo savas spējas šajā jomā? [1] Nē? Tomēr, ja dzīvojat Argentīnā, jūsu atbilde varētu būt apstiprinoša. Ja inflācija pārsniedz 150% gadā, ja valsts uzkrājusi desmitiem miljardu ASV dolāru lielus parādus un vispār viss liecina, ka tā ir nonākusi ekonomiskā strupceļā, tad var gadīties, ka jums viss ir tā pieriebies, ka esat gatavs balsot par jebkuru, kurš puslīdz ticami apgalvo, ka spēs situāciju mainīt uz labo pusi. Un tā nu 19. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās Argentīnā Havjers Milejs pārliecinoši uzvarēja, saņemot 56% balsu. Tradicionālajai politiskajai elitei nepalīdzēja pat tas, ka dažas nedēļas pirms vēlēšanām valdība dāļāja dažādus finansiālus labumus pensionāriem un pašnodarbinātajiem tādos apmēros, kas sasniedz 1% no Argentīnas iekšzemes kopprodukta (IKP ir apmēram 641 miljards ASV dolāru).
NATO dalībvalstī Melnkalnē parlamenta vēlēšanas notika šāgada jūnijā. Bija diezgan daudz vēlētāju, kas gribēja, lai par parlamenta priekšsēdētāju kļūtu cilvēks, kurš savulaik bija pret Melnkalnes neatkarību, tad pret Melnkalnes dalību NATO, bet 2017. gadā zaudēja parlamenta deputāta neaizskaramību, jo tika turēts aizdomās par dalību Krievijas atbalstītā apvērsuma mēģinājumā Melnkalnē 2016. gadā. Un nekas – acīmredzot Andrija Mandiča pagātne daudzus Melnkalnē neuztrauc [2].
Atkal tuvāk laikā šodienai. Pirmsvēlēšanu aptaujas izrādījās kļūdainas, un 22. novembrī notikušajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās Nīderlandē visvairāk balsu un attiecīgi 37 no 150 deputātu vietām ieguva Gērta Vildersa Brīvības partija. Vilderss nav nekāds jauniņais Nīderlandes politikā, un viņa (neslēpti noraidošie) uzskati par imigrāciju un Eiropas Savienību bija zināmi vismaz kopš 2006. gada. Tomēr negaidīto (cik saprotams, arī pašam Vildersam) vēlēšanu rezultātu kontekstā stāsts pat nav par viņa un partijas uzskatiem. Runa ir par to, ka aptaujās pirms vēlēšanām ļaudis teica, ka viņus visvairāk nodarbina veselības aprūpe un ekonomika [3], nevis pārdomas par islāmu. Tomēr, raugi, dodoties pie urnām, Vildersa dienas kārtība izrādījās interesantāka. Es pieļauju, ka sava nozīme te bija notiekošajam Izraēlā un Gazā, tāpat tam, ka daudziem bija apnicis 13 (!) gadus premjera posteni ieņēmušais Marks Rute. Vienalga ne visai racionāla rīcība.
Citiem vārdiem sakot, rodas iespaids, ka arī demokrātijā var pienākt brīdis, kad būtiska vēlētāju daļa formulē iekšēji pretrunīgu apgalvojumu (šī, protams, ir tikai mana versija). No vienas puses, viss tik slikti, ka zaudēt nav, ko. No otras puses, varam atļauties eksperimentus, jo uzskatām, ka sistēma tādus izturēs. Kaut kas te nelīmējas kopā. Drīzāk to varētu apzīmēt ar jēdzienu "kognitīvā apokalipse". Neatceros, kur to lasīju, bet kārtības labad norādu, ka neesmu tādu skaistumu izdomājis.
Minēšu vēl divus ar vēlēšanām nesaistītus piemērus. 23. novembra vakarā Dublinā notika grautiņi, kādus Īrijas galvaspilsēta sen nebija piedzīvojusi. Iemesli pagaidām ir neskaidri un mani interesējošā aspektā pat ne visai būtiski. Atvēlēju pusstundu, lai noskatītos dažus notikušā video. Policijas auto svilināšana pieder pie žanra, labi, tomēr dažas epizodes [4] izcēlās. Ja cilvēks gādīgi aizdedzina kaut kādu kartona kasti un tad novieto to pamestā policijas auto, tad viņam vajadzētu arī saprast, ka auto degvielas tvertnē ir degviela. Un tādēļ paša veselības vārdā nevajadzētu priecīgi lēkāt ap auto, ko pārņem arvien lielākas liesmas. Nekā nebija. Vai nu šiem pārdesmit džentlmeņiem bija pamatīgas problēmas ar loģiku, vai arī vēlme pēc kaut kāda ekšena bija tik liela, ka var arī riskēt.
Nu jau uz Izraēlu aizbraukušais Viktors Vahšteins, viens no jēdzīgākajiem Krievijas sociologiem, kādā intervijā 6. novembrī [5] skaidroja savu Krievijā palikušo paziņu "loģiku": Putins mūs ievilcis karā, mums tas karš nav vajadzīgs, un vispār briesmīgi. Bet ko tad mums tagad darīt – lai Krievija ZAUDĒ karā?! Nē. Ļoti slikti, ka iesākts, bet, ja iesākts, jātiek līdz uzvarai.
Ņemot vērā, ka nākamgad vairāk nekā 70 valstīs – tostarp arī ASV – notiks vēlēšanas [6], šādi savdabīgi domāšanas modeļi raisa bažas. Kas ir iemesls tik plaši izplatītām grūtībām saskaitīt divi un divi? Man nav atbildes, varu vien atsaukties uz citu cilvēku versijām. Sandjego universitātes psiholoģijas profesore Džīna Tvenge (Jean Marie Twenge) pēta dažādu paaudžu domāšanas īpatnības [7]. Kas viņai sakāms par t.s. mileniāļiem (tiem, kuri dzimuši no 1980. līdz 1994. gadam)? Tvenge strādā ar ASV sabiedrības novērojumos balstītiem faktiem un apsvērumiem, tomēr, iespējams, viņas tēzes var vispārināt. Mileniāļi ir labās domās par sevi. Lielā mērā tāpēc, ka viņi ir uzauguši atmosfērā, kurā internetu pārpludina frāzes "tici pats sev", "vienkārši esi tu pats", "tu vari sasniegt visu, ko vēlies" utt. Rezultātā aptaujas 21. gadsimta otrajā desmitgadē uzrādīja amizantu ainu: 7 no 10 mileniāļiem bija pārliecināti, ka spēs būt starp veiksmīgākajiem 20% savas profesionālās darbības laukā. 2 no 3 apgalvoja, ka viņu intelekta līmenis ir augstāks par "vidējo" (lai ko tas nozīmētu). Laika gaitā šie brīnumjaukie narcisi saskaras ar skarbo dzīves realitāti, sajūtas nenovērtēti, netaisnīgi apdalīti un tā tālāk. Citas aptaujas liecina, ka, lai gan mileniāļi ir labāk situēti par, teiksim, t.s. X paaudzi (dzimuši no 1965. līdz 1980. gadam), viņi jūtas sliktāk. Daļēji tāpēc, ka, pateicoties (?) tīmeklim, notiek gandrīz nepārtraukta sevis un citu salīdzināšana. Šāds emocionālais fons neveicina domāšanas skaidrību. Arī izdarot politiskus lēmumus.
Iespējams, ka šādai un līdzīgām versijām ir zināms pamats. Es gan paturu prātā konservatīvā jurista un politikas filozofa Karla Šmita (1888–1985) aforismu: "Viss būtiskais ir pateikts pirms 1848. gada." Varbūt tik precīza robežšķirtne ir lieka, tomēr skaidrs, ka ar pašrefleksiju cilvēkiem ir bijušas problēmas arī krietni pirms mileniāļiem. Agrīnā sociālisma domātājs, francūzis Fransuā Marī Šarls Furjē (1772–1837) kvēli iestājās par dažādām brīvībām, t.sk. seksuālajās attiecībās. Viņš bija neizpratnē par to, kādēļ progresīvi noskaņotās laikabiedres nebija stāvā sajūsmā par viņa idejām un apgalvoja, ka viņām svarīgāka ir ekonomiskā un sociālā līdztiesība [8]. Desmit gadus vēlāk poļu muižnieki un garīdznieki Galīcijā aicināja zemniekus sacelties pret Austrijas režīmu, piemirstot, ka paši pirms teritoriju nonākšanas Austrijas kontrolē bija šos zemniekus čakarējuši uz nebēdu. Zemnieki uz aicinājumiem atbildēja ar skaidru noraidījumu, šokējot patriotiski noskaņotos tautas brāļus. Īsi sakot, nespēja salikt kopā savu personīgo un cita cilvēka "bildi" ir mūžsena.
Vienīgā ķeza, ka 21. gadsimtā šī nespēja var izmaksāt dārgi. Var, protams, nobalsot par Mileju, lai ieriebtu elitei, bet viņš sola ne tikai likvidēt centrālo banku un kultūras ministriju, bet arī atcelt tiesības uz abortu. Tāpat var jautrības labad nobalsot par Vildersu, bet tas var apdraudēt Eiropas atbalstu Ukrainai. Par Trampu ASV prezidenta amatā labāk pat neizteikties.
[2] Montenegro’s new government: another step closer to Belgrade - New Eastern Europe
[3] The Economist, 2023. gada 25. novembris, 22. lpp.
[4] Dublin stabbing: Streets burn as cars set on fire in riots - YouTube
[6] The World Ahead 2024, 7. lpp.
[7] Generations: The Real Differences... by Twenge PhD, Jean M. (amazon.co.uk)
[8] Clark, C. (2023). Revolutionary Spring : Fighting for a New World, 1848–1849. Allen Lane. 100.–101. lpp.
0