Roberts Ķīlis bija spoža un neparasta prāta cilvēks, kurš pārējai sabiedrībai un laikam bija vienmēr pussolīti priekšā. Roberts bija neērts šī vārda vislabākajā nozīmē. Viņš bija urdītājs ar tieksmi uz izcilību.
Man šķiet, ka antropoloģija, tostarp gan pētniecība, gan darbs ar studentiem, Robertam bija ne vien pasaules izziņas veids, bet lielā mērā arī mierinājums par cilvēci, iespēja izrauties no ikdienišķā, no muļķības slavinājuma un bezjēdzības. Cerība. To visu, atšķaidītu ar vieglu, simpātisku pofigismu, zem kā patiesībā slēpās liels darbs, skaists prāts un milzīga cilvēcība, viņš centās arī pārnest uz izglītības un zinātnes ministra krēslu. Diemžēl nacionālromantiskā jūtelība, ērtos krēslos iesēdinātā sistēma un pieradinātie, mazprasīgie Latvijas studenti varbūt bija antropoloģiskas izpētes vērti, taču izrādījās pārāk ciniski, cieti un tuvredzīgi, lai tos pārkostu un virzītu uz nepieciešamām pārmaiņām labākai nākotnei.
Savā ministrēšanas laikā Roberts paralēli turpināja strādāt ar studentiem, tostarp ar mūsu antropoloģijas jauniesaukumu. Viņš bija kā skaists apsolījums par labu uzvedību. Mēs gaidījām viņa lekcijas ar lielu nepacietību, jo viņa popularitāte un savdabīgā harisma gāja viņam pa priekšu. Uz tām samērā nedaudzajām lekcijām, uz kurām viņš varēja pie mums izrauties starp ministra pienākumiem, viņš vienmēr ieradās kavējot – vai nu iesprūdis Domburšovā, vai kādā no slēgtajām sēdēm –, izteikti uzvilkts, noraizējies, pārguris un nosvīdušu, slapju pieri. Dažreiz es klusi pie sevis vaicāju, kāpēc viņš paralēli ministra amatam ir paturējis pasniegšanu, kas tikai palielināja viņa darba slodzi. Taču, kolīdz viņš nonāca auditorijas priekšā un pārslēdzās no ministra uz antropologu un pasniedzēju, mums visiem auditorijā bija skaidrs – kāpēc. Jo viņš bija un vienmēr būs antropologs. Viņš mīlēja dzirdīgu un ieinteresētu auditoriju (kaut kas, ko viņš ministra pozīcijā diemžēl nesaņēma) un dzirkstīgas, izziņas kāras sarunas ar vērsumu uz labāku rītdienu. Un mēs mīlējām Robertu par viņa aso, brīžiem visai neganto iedabu, mīlestību pret cilvēkiem un to izzināšanu. Viņš nebija pūkains pasniedzējs un kolēģis. Viņš tirdīja, bikstīja un bieži lika sajusties neērti. Tikai vēlāk es sapratu, ka viegla neērtības sajūta, kas izriet no pārsteiguma un no nesaprastā, ir viena no antropologa sastāvdaļām un sākotnēm, kā arī tik ļoti nepieciešamais atspēriens attīstībai. Neērtības sajūta ir arī viens no veidiem, kā nekļūt par noderīgu idiotu vai kretīnu.
Es gribu ticēt un, to sakot, lieliski apzinos savu maģisko domāšanu, ka Robertam, lai kur arī viņš tagad nebūtu, būs kārtīga ballīte līdzās tikpat gaišām galvām un atkailinātiem nerviem. Jo, lai nu ko, bet muļļāšanos viņš necieta. Es izvēlos arī ticēt, ka viņš iegūs mieru.
Viss notikušais un nenotikušais iegulst mūžībā. Varbūt mēs vēl tiksimies. Atā!
0