Pagājušajā nedēļā notikušā Latvijas vēstures kongresa rezolūcija sākās ar apgalvojumu: "Pēdējos gados Latvijas sabiedrība vēsturei ir pievērsusi arvien lielāku uzmanību." Varbūt tā ir taisnība, tomēr interesanti, ka par kongresu un tajā runāto informēja faktiski tikai sabiedriskais medijs.
Tas nav domāts kā pārmetums kongresa dalībniekiem, tomēr vairākas stundas garajās diskusijās virkne, manuprāt, svarīgu tēmu apspriestas netika. Iespējams, ka tās tika pārrunātas starpbrīžos un kuluāros, bet tas šajā gadījumā neko daudz nedod.
Sākšu ar samērā specifisku problēmu. Diskusijās bieži izskanēja aicinājums veidot labāku sadarbību starp tiem ļaudīm un institūcijām, kuras Latvijā strādā ar vēsturi. Tāpat izskanēja arī apliecinājumi to darīt. Tomēr praksē vismaz daļēji redzams kas cits. Lai uzrunātu to sabiedrības daļu, kura gatava, pirmkārt, lasīt, otrkārt, lasīt pētnieku tekstus, treškārt, pētnieku tekstus par Latvijas un kultūras vēsturi plašā izpratnē, ideālā variantā, manuprāt, būtu vajadzīgs viens regulārs, kvalitatīvs izdevums. Labi, divi. Reālā situācija ir pavisam cita. Piemēram, man kā lasītājam ir regulāri jāčeko, vai nav parādījies jauns numurs "Latvijas Arhīviem", "Latvijas Vēstures Institūta Žurnālam", žurnālam "Vēsture", vēl no LU Akadēmiskā apgāda izdevumiem mani interesē ar LU Filozofijas un socioloģijas institūtu saistītie "Reliģiski-filozofiski raksti", ar LU Teoloģijas fakultāti saistītais žurnāls "Ceļš", tad vēl LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdotais žurnāls "Letonica", tāpat uz regularitāti pretendē un Latvijas vēsturi/kultūras vēsturi apskata "Latvijas Nacionālās bibliotēkas zinātniskie raksti", "Mūzikas akadēmijas raksti", Daugavpils Universitātes "Vēsture: avoti un cilvēki", Latvijas Kultūras akadēmijas izdevumi "Kultūras un mākslas pētījumi" un "Culture Crossroads". Te vēl liekams klāt Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārais institūts un virkne muzeju Rīgā un novados (Cēsis, Talsi u.c.), kuri arī publicē pētnieku darbus. Ja lakoniski un kašķīgi – tā nav jēdzīga situācija tik mazai nācijai gan no lasītāju, gan pētnieku viedokļa! Vai tiešām tik ļoti gribas katram savu kaktiņu zemes?
Kongresa rezolūcijā lasāma prasība valsts pētījumu programmu vēsturē attiecināt ne tikai uz 20.–21. gadsimtu, bet arī uz 13.–19. gadsimtu. Pilnīgi piekrītu šai prasībai, turklāt vadoties ne tikai no sava – ieinteresēta lasītāja ar zināmām priekšzināšanām – viedokļa. Senākās Latvijas vēstures pētniecības nefinansēšana nozīmē stereotipu saglabāšanos sabiedrībā – sākot no stāsta par "700 verdzības gadiem", beidzot ar attieksmi pret lībiešiem kā kaut kādu eksotisku aizvēstures palieku. Problēma ar šīs prasības īstenošanu, manuprāt, ir tā, ka politisko lēmumu pieņēmēji uztver vēsturi kā rīku propagandas vēstījumu formulēšanā. Proti, no vēstures tiek izrautas epizodes, kurām vai nu jāstiprina patriotisms (kā nu politiskā vara to saprot) pašlepnuma izpratnē vai nedaudz mazohistisks patriotisms, uzsverot nācijas ciešanas un upurus. No šāda viedokļa raugoties, ar 20.–21. gadsimtu pilnīgi pietiek. Bet, nopietni runājot, skaidrs, ka tā nav. Mūsu elite acīmredzot nespēj saprast to, ka bieži atkārtotā ideja par Latvijas piederību "Eiropai", "Eiropas kultūras telpai" un tā tālāk nozīmē arī to, ka šī piederība nesākās 20. gadsimtā. Bet ķeza tāda, ka, to apzinoties, būtu jādod nauda pētījumiem arī par "visādiem" poļiem, vāciešiem, zviedriem, kuri taču bijuši latvju tautas konsekventi mocītāji. Rezultātā veidojas mulsinoša situācija, kurā Latvija ir Eiropas daļa, bet bez Eiropas. Politiskā elite vēsturi uztver nevis kā procesus un likumsakarības, bet gan kā krāšņus, savstarpēji nesaistītus sižetus. Rezultātā mēs kaut kā no zemgaļu virsaišiem ar milzu lēcieniem uzreiz tiekam pie jaunlatviešiem, bet pēc tam jau ir strēlnieki un 18. novembris.
Interesanta kongresa rezolūcijā ir prasība, "ka valsts finansētie publiskās vēstures projekti jāīsteno, piesaistot vēstures speciālistus" jeb, formulējot ne tik pieklājīgi, lai par budžeta naudu netiek veidoti aizraujoši, bet ne visai patiesi stāsti. Proti, pētniekus nesajūsmina vēstures stāstīšana tādā formā, kādu ieskicēju saistībā ar elites izpratni par vēsturi. Kongresa debatēs gan šī problēma lielākoties tika apspriesta kontekstā ar filmām un teātra uzvedumiem, tomēr jebkurā gadījumā var viegli iedomāties publikas šaubas par to, vai ekspertu viedoklis patiesi ir būtisks. Galvenais, lai cilvēkiem patīk un "liek aizdomāties" (vispār šis bieži lietotais izteikums ir diezgan jocīgs, jo vedina uz to, ka cilvēki domā reti). Patiesībā varētu pat piekrist tik liberālai attieksmei, tomēr jautājums ir par sekām, kas rodas no vēstures ļoti brīvas interpretācijas. Tās var būt dažādas. Ņemot vērā manu neziņu par filmām un teātri Latvijā, domu ilustrēšu ar diviem piemēriem no citām valstīm. Somu kolektīvajā atmiņā ir zemnieks Lalli, kurš 1156. gada 20. janvārī uz kāda ezera esot piebeidzis vienu no pirmajiem kristietības nesējiem (uzspiedējiem?) šajā zemē, bīskapu Henriju. Visticamāk brašais zemnieks šādi izrīkojās tādēļ, ka Henrijs bija atņēmis Lalli sievai pārtikas krājumus. Tomēr aizraujošāk, protams, notikušo ir interpretēt kā somu tautas spīta, neatkarības, varoņgara un kā tik vēl ne izpausmi [1]. Man šķiet, ka šis izskaistinājums nekādu lielo postu nenodara. Citādi ir ar Kosovas kauju, pareizāk sakot, kaujām. Ja runājam par pirmo 1389. gada 28. jūnijā, tad serbu kolektīvā atmiņā ir pat tik burvīgs veidojums kā šīs kaujas sasaiste ar Austrijas kroņprinča Franča Ferdinanda nogalināšanu Sarajevā 1914. gada 28. jūnijā. Kā saprotat, datumu sakritība nav nejaušība – tas viss kaut kā ieaužas stāstā par serbu tautas varonīgo un ciešanām pilno likteni. Kaujā kāds Milošs Obiličs nogalināja turku sultānu Muradu I, kas, protams, arī ir apliecinājums serbu diženumam. Un te parādās serbu lielie oponenti albāņi, kuri saka: vispār tas Milošs bija albānis, un vispār jūs, serbi, otrajā Kosovas kaujā, 1448. gadā, cīnījāties turku pusē [2]. Skaidrs, ka vēsture ir daudz sarežģītāka par serbu un albāņu, smalki sakot, publiskās vēstures versijām, bet problēma ir tā, ka brīvā izrīkošanās ar vēsturi šī reģiona gadījumā nozīmē reālu savstarpēju naidu un vardarbību joprojām, mūsdienās. Citiem vārdiem sakot, viena situācija būtu publiskās vēstures produkts, kas auditorijai pastāsta, ka latvieši ir apmēram 10 000 gadus sena tauta, kura Baltijas reģionā ieceļojusi pēc Ēģiptes piramīdu būvdarbu pabeigšanas, pa ceļam sakaujot visus iespējamos slāvus un ģermāņus. Cita situācija būtu publiskās vēstures produkts, kas publikā stiprinātu priekšstatu, ka pēc Otrā pasaules kara visi desmit gadu vecumu sasniegušie latvieši paaudzi pēc paaudzes aktīvi pretojās okupācijas režīmam, kuru īstenoja tikai un vienīgi krievi un ebreji (ukraiņi gan ne, paši saprotat). Es, protams, sabiezinu krāsas, bet citu valstu pieredze liecina, ka ar vēstures interpretācijām jābūt uzmanīgiem (atliek pavērties kaut uz Vidusjūras austrumu krastu). Tāpēc nevajadzētu paļauties uz Latvijas publiskās vēstures produktu veidotāju mēra sajūtu un godaprātu. Pilnīgi droši var teikt, ka tāpat nav trūcis un netrūks privāti finansētu muļķību, un arī šajā gadījumā vēstures nozares profesionāļiem nevajadzētu rezignēti atturēties no publiskas kritikas, jo tur taču "valsts nauda" nav tērēta. Valstij ir jāparedz finansējums recenzēšanas procesam.
Nobeigumā par to, kādēļ mums vispār būtu jāinteresējas par vēsturi kopumā, jo kongresā un publiskajā retorikā tas gandrīz vienmēr izskan tieši saistībā ar Latvijas vēsturi. Man šķiet, ka ar to nepietiek. Mēģināšu paskaidrot ar diviem nesen lasītiem tekstiem. Pirmais no tiem pievēršas ebreju geto (Lodzā, Viļņā, Kauņā) nacistu režīma gados [3], bet runa nav gluži par holokaustu, runa ir par briesmīgajām izvēlēm, ar kādām nācās saskarties pašiem ebreju līderiem cerībā saglabāt kaut nelielu daļu no kopienas, – kad piekāpties nacistu prasībām, kad aicināt savējos nepretoties. Lai cik banāli tas skan, nevienam nenovēlu nonākt šādā situācijā. Otrs: varētu šķist, ka cilvēkam Latvijā – pat tādam, kurš interesējas par vēsturi – grieķu neatkarības cīņas 19. gadsimta divdesmitajos gados ir pārāk specifiska tēma. Tomēr reti kad esmu tik koši saskāries ar situāciju, kad gribas gan lielāku brīvību, gan turpināt labi pelnīt, tirgojoties ar pretinieku [4]. Pretinieks (turki), protams, riebjas, bet savējie (citu reģionu grieķi, trūcīgāki grieķi, grieķi emigranti) arī krīt uz nerviem. Un visām šīm juceklīgajām un pretrunīgajām emocijām un interesēm bija pilnīgi reāla ietekme uz to, ko šodien saprotam ar Grieķijas valsti. Īsi sakot, vēstures izzināšanas pamatmērķis, manuprāt, ir ne tik daudz konkrētā indivīda kopienas vēsture, cik veicināt empātiju un refleksijas paradumu vispār.
[1] Salonen, K., & Jensen, K.V. (2023). Scandinavia in the Middle Ages, 900–1550 : Between Two Oceans. Routledge, 56. lpp.
[2] O’Reilly, G. (Ed.). (2021). Places of Memory and Legacies in an Age of Insecurities and Globalization. Springer, 298. lpp.
[3] Bartov, O. (2022). Tales from the Borderlands : Making and Unmaking the Galician Past. Yale University Press, 33.–36. lpp.
[4] Mazower, M. (2023). The Greek Revolution : 1821 and the Making of Modern Europe. Penguin Books, 136.–137. lpp.
0