Nadja Plungjana vēršas pie tautiešiem Krievijā.
Jo šausminošākus kadrus rāda ziņās, jo skaidrāk es saprotu – tam, ka uzturos Krievijā un esmu iepriekš atteikusies no iespējām aizbraukt prom, ir kāda dziļāka jēga. Tāpat domāju arī par Baltkrievijas draugiem un kolēģiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā. Mūsu valstis ir noslēgušas durvis, un nekādu ilūziju par nākotni mums nav. Nav nekāda ārēja spēka, kas varētu uzņemties atbildību par jaunā laika atnākšanu. Tāpēc ir klāt brīdis kaut ko pateikt no iekšienes.
Daudzi šobrīd raksta par politisko pašnāvību. Bet kas tā tāda par politisko realitāti, kura šobrīd nogalina sevi? Bez šaubām, Padomju Savienība un tās mantinieks – postpadomju zemēm raksturīgais padomiskais pilsoniskums. Mēs visi redzējām, kā nogrand sprādzieni padomju daudzstāveņu rajonos, ēkās Kijivā un Harkivā. Bet šajā šausminošajā liesmu atblāzmā tikai vēl skaidrāk izgaismojās tas, cik lielā mērā divtūkstošie un desmitie gadi ir bijuši padomju laiku turpinājums.
Nav runa tikai par "miera uzturēšanas operācijām", bet arī par īpašo hibrīda cenzūru un netieši izdarīto spiedienu uz cilvēkiem. Jau daudzus gadus šeit ir bijusi iesaldēta jebkāda iespēja veikt vērā ņemamas pārmaiņas. Un tas notika ar vienprātīgu, klusējošu atbalstu no vecākās paaudzes puses, kura, šķiet, bija iestrēgusi astoņdesmito gadu beigās un pieprasīja arī no mums, saviem bērniem, nekādā gadījumā nepārkāpt šo vēsturisko robežu.
Mani vienaudži, kuri vēlējās vismaz kaut ko mainīt, pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir gājuši cauri būtiskiem politisko attiecību konfliktiem, kurus varētu raksturot vienā vārdā – "nedzīvojiet". Nav tādas jomas, kurā mēs nebūtu noraidīti kvalifikācijas trūkuma dēļ vai ar draudiem, ka tiksim izmesti no savas profesijas. Zinātnē, kultūrā, tehnoloģijās, mākslā, politikā, ģimenē. Jauna metodika? Mums tā nav vajadzīga. Jautājumi par vardarbību ģimenē, vardarbību pret sievietēm un bērniem, paaudžu konfliktu tēma? Izsmiekls! Mums tādu problēmu nav. Nacionālās, postkoloniālās, dzimtes vai reliģiskās identitātes? Tas viss ir aizliegts, nevajadzīgs, neviens to nesapratīs, un nekas tamlīdzīgs neeksistē. Jūs nevēlaties pieļaut vēstures pieminekļu – pat veselu vēsturisku kvartālu nojaukšanu? Kas jūs tādi esat? Mēs tūlīt atvedīsim savus buldozerus. Vēlaties strādāt skolā vai slimnīcā? Tikai uz priekšu, laimīgu taciņu – paskatīsimies, kā jūs izdzīvosiet. Visus šos centienus kārtīgie pilsoņi, kuri deviņdesmitajos gados ieņēma cienījamas vietas sabiedrībā, vienbalsīgi sauca par "jauno partijas komiteju", "nolīdzināšanu", "histēriju".
Šāds iznīcinošas retorikas kurss, kura mērķis ir apspiest visu jauno, nepieļaut attīstību, tāpat arī visi šie draudi – tie neradās vakar un vienā dienā. Mēs klausāmies jau piecpadsmit gadus to, ka mums šeit nav nekādu perspektīvu, ka visiem, kam ir galva uz pleciem, tūlīt pat jābrauc prom uz Eiropu, ka tikai stulbeņi un ideālisti grib dzīvot "šajā valstī" un veidot paši savu krievu sabiedrības attīstības dinamiku, rakstīt vietējās mācību grāmatas, veikt muzeju, skolu, augstskolu reformas, galu galā atvērt reāli funkcionējošus zinātniskos institūtus, izveidot kaut vienu adekvātu sociālo platformu, kas spētu aprakstīt pagātni un projicēt nākotnes perspektīvu.
Šādai vecākās paaudzes pozīcijai formāli vienmēr bijušas divas daļas, kas seko divām no vēlīnās PSRS mantotajām ideoloģijām. Taču to saturs būtībā ir līdzīgs, un mums to mācīja augstskolās. Viena sabiedrības daļa sludināja: tu neesi nekas, jo neesi dzīvojis Padomju Savienībā, tev nepienākas pensija, sociālie pabalsti un vieta publiskajā telpā – mēs tev piespiedīsim maksāt zvērīgus hipotekāros, tiesāsim par komentāriem sociālajos tīklos, kaunināsim par tavu privāto dzīvi un nedosim nekādu teikšanu politikā. Savukārt otra sabiedrības daļa uzstāja, lai beidzam sev glaimot, sēžam savā pieticīgajā kaktiņā un nelienam laukā, jo mums nekad nebūs tādu iespēju un naudas kā Rietumos – nekas, ko jūs darāt, nekad nespēs līdzināties plašo Rietumu muzeju un izcilo kuratoru darbam. Mācieties no Rietumu filozofiem, jo jūs neesat filozofi. Atdariniet Rietumu māksliniekus, jo jūs neesat mākslinieki. Beidziet sevi mānīt, mēģinot pretendēt uz kaut ko vairāk – ja nespēlēsiet pēc 20. gadsimta noteikumiem, nokļūsiet atkal deviņpadsmitajā gadsimtā.
Es nezinu, kādēļ manai paaudzei metodiski tikušas atņemtas jebkādas tiesības, bet domāju, ka nu ir pienācis šīs izrādes pēdējais cēliens. Jo vairs nav nekā, ar ko mūs vēl vairāk varētu apspiest. Visus trīsdesmit un četrdesmit gadus vecos vadošos speciālistus valstī atlaidīs no darba, atņems ienākumus un ieliks cietumā? Uz kā pleciem tad paliks šis viss? Vairs nav Brežņeva laiks. Padomju ideoloģija ir iznīcināta, un postmodernisms jau apaudzis ar pelējuma kārtu. Jums nav ne rakstnieku, ne dzejnieku, ne politiķu, ne zinātnieku. Kurš un kā piespiedīs mūs atkal iekļauties šajā bezjēdzīgajā ķēdē, kas aprij pati sevi? Pats galvenais: ar ko jūs piepildīsiet tos tukšos kultūras centrus, kas visu laiku tiek celti visās Krievijas pilsētās? Kā tieši divdesmit un četrpadsmit gadus veci jaunieši noformulēs večuku diktētos slavinājumus militārajiem uzbrukumiem kaimiņvalstīs un lēmumus par pilnīgu kultūras izolāciju? Ar kādām metodēm un kādiem noteikumiem? Un pats galvenais – priekš kam?
Es šeit piemetināšu vēl kaut ko – tieši šobrīd es apzinos, kādēļ izvēlējos mākslas kritiķes un vēsturnieces profesiju. Un kāda bijusi jēga tam, ka 2002. gadā atteicos no iespējas strādāt ar "neitrālām tēmām" un izvēlējos nodarboties tieši ar Staļina laika padomju mākslas pētīšanu, kas, iespējams, ir vissarežģītākais un visvairāk cenzētais materiāls. Tā ir joma, kurā nav ne pareizo atbilžu, ne gatava naratīva, un arī pēdējie metodiskie soļi tajā atstāti pusdarīti.
Mans darbs ir saistīts ar to, kas atrodams šeit, Krievijā. Tā pamatā ir privāti arhīvi un personīgās liecības, kas veido valsts nerakstīto vēsturi. Tas palīdz atgriezties to cilvēku kulturālajam un intelektuālajam ieguldījumam, kuri tāpat kā mēs šobrīd, šajā visgrūtākajā pārmaiņu laikā, palika te uz vietas – bez jebkādām cerībām un tiesībām tikt uzklausīti.
Šis ceļš, kuru izvēlējos es un daudzi mani draugi, mūs uzreiz nolika fakta priekšā – ka centieni profesionāli strādāt Krievijā, lai ieviestu kaut ko jaunu civilajā, zinātniskajā un kultūras izpratnē, nozīmēs strādāt zem dubulta spiediena – bez vecākās paaudzes un bez Rietumu atbalsta. Mēs paļāvāmies uz citiem trīsdesmitgadniekiem. Visdažādākajās nozarēs mēs veidojām paši savus intelektuālos sadarbības tīklus gan Krievijā, gan citās teritorijās, kuras dēvē par postpadomju telpu. Mēs devāmies uz dziļākajiem savu valstu nostūriem, lai pētītu muzejus, arhīvus, arhitektūru un pašas pilsētas – lai savām acīm pārliecinātos un patstāvīgi analizētu valsts attīstību, neizmantojot jau gatavās klišejas.
Es nebūtu kļuvusi par to, kas tagad esmu, ja šos 15 gadus nebūtu uzturējusi sakarus ar neatkarīgajiem mileniāļiem no Ukrainas, Baltkrievijas, Kirgizstānas, Kazahstānas, Uzbekistānas – ar visiem tiem zinātniekiem, cilvēktiesību aktīvistiem, māksliniekiem, filozofiem, kas dzīvoja šajās valstīs, un ar tiem, kuri bija spiesti tās pamest, līdzīgi kā daudzi mani domubiedri Krievijā. Mēs visi saskārāmies ar cenzūru un spiedienu un mācījām viens otram, kā šajos apstākļos joprojām palikt domājošiem cilvēkiem. Mēs atvērām viens otram savu māju durvis, vācām pēdējo naudu, lai sarīkotu konferences, apaļos galdus, izstādes, meklējot iespējas satikties un apmainīties ar pieredzi. Jo bez mums nav neviena cita, kas varētu veidot mūsu brīvo valstu nākotni. Arī šobrīd nav. Nav Rietumu, kam mums būtu gatavs scenārijs. Nav nevienas padomju iestādes, kurai būtu kāds risinājums.
Mēs esam palikuši vieni.
Karš notiek bez mūsu piekrišanas, un tas ir vērsts pret mums. Tas fiziski iznīcina jebkādas iespējas un perspektīvas, kuras mūsu paaudze bija centusies veidot ar sadraudzības, sadarbības un solidaritātes starpniecību.
Kodoldraudi, uzbrukumi kaimiņiem, slēgtas robežas – tas ir ārprātīgais divdesmitais gadsimts, kas turpina uz mums kliegt: "Pie kājas!"
Taču vēsture tam nedod šādas tiesības. Nenotiek tā, ka pagātne varētu diktēt nākotnes noteikumus vai ievilkt to sev līdzi zārkā.
Divdesmitais gadsimt, tu jau sen mūs esi izmetis no savas ligzdas un atņēmis mums vietas savā politikā. Un sekas tam var būt tikai tādas, ka tagad mēs paši brīvi izvēlēsimies, kādu vietu ieņemt politikā un kultūrā.
No krievu valodas tulkojušas Santa Remere un Ļena Smelova. Raksts sākotnēji publicēts interneta žurnālā "Colta.ru".
2