Es nekad neesmu bijusi kapos Svecīšu vakarā. Teorētiski man šāds koncepts ļoti patīk – kad zeme jau satumsusi, iedegt mazu gaismiņu un apcerēt vienīgo nenoteikto noteiktību mūsu dzīvē, pieminot jau aizgājušos. Praktiski ar to man tik viegli neiet. Uz kapiem dodos tikai kopā ar citiem radiem, un tas notiek reti. Brālis vaicāja, kāpēc neaizbraucu biežāk, tik tuvu tiem dzīvodama. Jo man ir bail. Tās nav bailes no pārdabiskiem spēkiem, mani biedē tieši tie gaužām dabiskie – man ir bail no tā, ko es jutīšu, esot tur viena pati. Protams, es jau varētu vienkārši sagrābt skujas, pārstādīt žodziņu, atstāt ziedus – daudz nefilozofēt, tā teikt, un zaudējumam vietu ierādīt kaut kur savas apziņas perifērijā, vienlaikus cildinot nāvi dzīvi apliecinošā manierē. Tomēr arī šāda pragmatiska pieeja dzīvei un nāvei ir krietni vienkāršāk veicama kopā ar kādu citu. Vienatnē tā labākajā gadījumā kalpo kā aizbildinājums nevēlmei fokusēt skatienu uz perifērijā izstumto mūžību, bet cik tad ilgi var aiz tā grābeklīša noslēpties, zinot, ka blakus nav neviena, kā priekšā vairs būtu vērts izlikties. Es gan ceru, ka šis eksistenciālais briedums man vēl ir tikai priekšā, nevis aiztaupīts pēc būtības un kādu dienu – vai varbūt tieši kādā svecīšu izgaismotā vakarā – es nebaidīšos aizdoties uz kapiem arī viena un just visu to, ko baidos konfrontēt. Pat ja tas izrādītos tikai bezgalīgs tukšums.
Kapos, uz kuriem nekādi nevaru saņemties aizbraukt viena, jau vairāk nekā 20 gadus atrodas mana mamma. Man diemžēl viņu nesanāca iepazīt kā pieaugušam cilvēkam, jo arī vēl pusaudzībā par savu vecāku primāro funkciju es uzskatīju viņu radniecību ar mani. Pieņēmums, ka viņu personas varētu būt arī ar mani nesaistīti cilvēki, kam ir savas domas un intereses, un vajadzības, mani nevis neinteresēja, bet likās principiāli neaptverams. Protams, toreiz man nebija leksikas, ar kuru šādu apziņas stāvokli vārdiskot, taču nebija arī vajadzības – nepieciešamība vārdiskot būtību jau parasti rodas tikai tad, kad būtība zudusi. Tiesa gan, man arī toreiz nebija leksikas visām tām skumjām, kas pārņēma mani, kad mamma aizgāja. Nav jau tā, ka nekad pēcāk vairs mani dzīvē nebūtu piemeklējušas skumjas vai bezcerības sajūta, un nav jau pat tā, ka tieši tovasar dzimušās un neapstrādātās skumjas nav manifestējušas sevi nevietā vēl daudzreiz gadus pēcāk, bet tāpat pirmā vasara pēc mammas nāves bija ļoti īpaša manā personīgajā vēsturē. Tā bija pirmā reize manā dzīvē, kad absolūti viss likās tik neatgriezeniski piesūcies ar skumjām. Es vairākas nedēļas nodzīvoju laukos – sava tēta dzimtajās mājās. Kad biju tur šovasar, mani atkal pārsteidza, cik mazs tur viss tagad šķiet. Grava ir daudz mazāka, ķiršu koki ceļmalā ir daudz mazāki, dīķis ir mazāks, ceplis ir mazāks, un es nezinu, vai es esmu lielāka, vai arī tas viss ir sarāvies un tikai atmiņas par skumjām palikušas uzticīgas savam oriģinālajam mērogam. Es laikam vienmēr mazliet būšu tā pati pusaugu meitene, bet no tā es vairs nebaidos, jo mēs katrs esam tūkstoš stāstu un tas ir tikai viens no manējiem.
Pēdējoreiz, kad ar tēti kopā bijām pie mammas kapa, mēs pārstādījām augus, kaut ko tur šiverējāmies, un tad viņš man lika noskaitīt soļus ap žodziņu, lai es zinātu, cik tālu to pārstādīt, kad arī viņš pats būs turpat zem zemes. Klausīju un tos soļus tiešām noskaitīju – kas tad man cits atlika. Pēc vairākiem mēnešiem tētis aizgāja. Likās, ka šoreiz esmu krietni labāk ekipēta sērām – man tomēr bija vērā ņemama pieredze, man bija iknedēļas pieraksts pie psihoterapeita, un man bija arī daudz ilgāks laiks sagatavoties tēta neizbēgamajai nāvei. Šajā reizē mani nepārsteidza skumju intensitāte, bet gan vietas, kur tās iemanījās noslēpties. Pierakstu blociņš, kurā tētis fiksēja ikmēneša rēķinus un kur pēdējo mēnešu ieraksti bija veikti jau gaužām tricelīgā rokrakstā. T-krekli, ko vēl tikai pirms mēneša biju viņam nopirkusi. Kā tas bija iespējams, ka šādas ikdienišķas un visnotaļ bezpersoniskas lietas, kas nevienam neasociējas ar ilgtermiņu, pēkšņi tomēr bija pārdzīvojušas manu tēti? Es vēl saprastu, ja mani raudinātu kāds tētim stipri mīļš, pat ja ne diez ko vērtīgs materiāls štruntiņš, bet ne jau tumši zaļš kokvilnas t-krekls no "H&M", ko viņš bija uzvilcis vien pāris reizes. Decembrī apritēs pieci gadi, kopš tēta vairs nav, un uz kapiem es esmu bijusi tikai divreiz, bet tas tumši zaļais t-krekls joprojām ir pie manis. Arī tie tēta augi, kuri spēja pārdzīvot manu ievērojami nevīžīgāko dārzkopības manieri, joprojām aug.
Attiecības ar vecākiem un to, kas paliek pāri, kad viņu vairs nav, man kā pieaugušam cilvēkam ir svarīgs, taču sarežģīts temats. Esmu ieradināta domāt, ka runāšana par to diez ko cildena nav, jo tādējādi novazāju ko dziļi personisku. Piesaucot vecākus, es netieši, tomēr nepārprotami atgādinu par savu bērnību, kurai nu būtu tā kā pēdējais laiks tomēr tikt pāri. Un pieminēt vecākus, kuru vairs nav, ir principā tas pats, kas pateikt: "Es, sērdienīte – žēlojiet mani!" Tas arī ir galvenais, kas šo tematu sarežģī – manis pašas aizspriedumi. Toties apjausma, ka iekšējais monologs ar vecākiem nebeidzas arī tad, kad viņu vairs nav, ir tas, kas šo tematu man padara svarīgu. Es praktiski nekad nerisinu šīs sarunas savā galvā apzināti, tomēr ik pa brīdim piefiksēju, ka manas esošās attieksmes atkal ir mainījušās – kaut ko esmu no jauna sapratusi vai piedevusi, vai varbūt tieši sašutusi. Ņemot vērā, ka šis monologs tāpat vienmēr risinās kaut kur fonā arī bez manas apzinātas līdzdalības, liek domāt, ka arhetipiskā vecāku loma spēlē lielu nozīmi cilvēka attīstībā vēl ilgi pēc bērnības, taču tai ir maz sakara – vai vismaz ne tik daudz, kā pierasts domāt – ar tiem cilvēkiem, kas šo lomu praktiski uzņēmās savas dzīves laikā.
Publiski un privāti atceres rituāli ir dziļi iesakņojušies mūsu izpratnē par cieņpilnām attiecībām starp mirušajiem un dzīvajiem. Kapos ir noteikts uzvedības kods, kas būtiski neatšķiras starp reliģiskiem priekšstatiem un sekulāru cieņas izrādīšanu mirušo piemiņai – kapos ir jābūt klusiem un apcerīgiem. Un kapi, protams, ir jākopj (kapu kopšanas tradīcijas pat ir Kultūras kanonā). Arī manī mīt šī pārliecība, pat ja praktizēju to vāji (un to sev arī pārmetu). Es mēdzu mājās iedegt baltu svecīti nozīmīgos datumos, kas saistās ar vecākiem, taču došanās uz kapiem mani biedē – it kā fiziska klātbūtne atceres brīžos būtu daudz par jaudīgu tik trauslām emocijām; it kā fiziska klātbūtne daudz labāk spētu izgaismot visu manu mentālo neērtību dabiskā dzīves cikla kontekstā. Intelektuāli saprotu – kādu dienu nomiršu arī es, tomēr fiziski to sajust un tam noticēt es nespēju. Nespēju iztēloties, ka arī mana apziņa kādreiz dzisīs un es pievienošos klusajam vairākumam.
Viens no tēta augiem – plektrants jeb tautā saukts arī par meksikāņu piparmētru – ir viens no vismazāk cimperlīgākajiem istabas augiem, kādu jebkad esmu satikusi. Tas aug zibenīgi, ļoti demonstratīvi nolaiž lapiņas, kad ir izslāpis, un tikpat demonstratīvi jau ceļ tās gaisā īsu brīdi pēc padzeršanās, it kā sacīdams: "Paldies, paldies, man jau tagad viss ok." Atliek tikai nolauzt mazu zariņu, ļaut tam padzīt saknes ūdens glāzē, un var jau stādīt podiņā. Tas varbūt nav ļoti smuks, taču jauki smaržo. Arī lillīgie ziediņi nav diez ko iespaidīgi. Ja plektrantu laiku pa laikam neapgriež, tas ir gatavs stiepties garš kā stīga un nemaz nepieņemties platumā. Tā nu es savējo laiku pa laikam frizēju, taču man vienmēr ir žēl nogrieztās galotnes vienkārši izmest, tāpēc es tās iestādu. Reti kuram no maniem draugiem jau mājās nav pašiem savs varbūt ne pārāk smukais, tomēr lādzīgais plektrants. Tas ir viens no maniem eksistenciālo skumju pārvarēšanas mehānismiem – ievazāt uz Latvijas palodzēm plektrantus, kas nejaušam garāmgājējam nekādas aizdomas neraisīs, taču man pašai atgādinās par mūžību un pamieru, ko savā starpā esam noslēgušas.
0