Jau ievērojamu laika sprīdi man kļuvis grūti saprotami izteikt vārdos vairumu domu, kas ienāk prātā – pat tās, kas tur uzkavējas gana ilgi. Es mēģinu, taču lielākoties mani mēģinājumi atgādina semantisku izvirtību, kur daiļrunīga forma dominē pār jēgu un nepasaka gandrīz vispār neko no tā, kas iecerēts. It kā balss saites būtu samezglojušās, un varētu vien konvulsīvi raustīt roku, mēģinot parādīt virzienu, bet tas tāpat būtu tālu no iecerētā. Protams, neizbēgama ir arī atduršanās pret to punktiņu smadzenēs, kas vēro mani un zobgalīgi vaicā: "Kāds tieši ir pienesums no šīs taisnošanās? Tev vienkārši nav ko teikt!" Šoreiz gan manī spēcīgāka ir vēlme šo punktiņu pasūtīt nahuj un, citējot Bredberiju, atzīt, ka vienkārši vēlos, lai kāds dzird visu, kas man sakāms – un, ja es runāšu pietiekami ilgi, varbūt tajā pat kādreiz iezagsies jēga.
Man ir aizdomas, ka nav iespējams citu cilvēku atrunāt no viņa pārliecībām, ja viņš šīs savas pārliecības jau sākotnēji nav ieguvis pierunāšanas ceļā. Ar pierunāšanu un atrunāšanu es saprotu vārdisku pārliecināšanu – racionālu, jēdzieniskā domāšanā balstītu, no emocijām un ticības neatkarīgu pamatojumu izmantošanu. Man ir arī aizdomas, ka procentuāli mazu daļu savu pārliecību mēs iegūstam šādā – no emocijām, asociācijām, intuīcijas un vārdos neizteiktas nojausmas abstrahētā – ceļā. Tas gan nenozīmē, ka uzskatu, ka tāpēc visas sarunas būtu veltīgas, jo nekalpo kā rīki pārliecību testēšanai un atjaunināšanai. Kalpo! Un kalpo tamdēļ, ka vārdu funkcija sarunās nekad nav tikai racionāla. Respektīvi, kad mēs domājam par vārda brīvību, mēs fokusējamies tikai uz šo jēdzieniskā domāšanā balstīto vārda aspektu, radot ilūziju, ka tas arī ir vienīgais. No tā savukārt izriet falšā dihotomija starp vārdu un rīcību, lai gan vārds var būt arī rīcība. Vēl vairāk – tas var būt arī emociju, asociāciju, intuīciju un nevārdiskotu nojausmu nesējs, kas savukārt ļauj testēt un atjaunināt pārliecības. Sarunas nav veltīgas, taču ir kāds kritisks nosacījums, lai tās būtu arī vērtīgas.
Vērtīgai sarunai ir nepieciešamas skaidri definētas robežas. Šīs robežas ir attiecināmas nevis uz vārda brīvību, bet gan rīcības brīvību. Tikai saprotot, ka vārds var būt arī rīcība, kļūst skaidrs, ka ierobežojums ir attiecināms uz konkrētu vārda aspektu nevis izteiksmes brīvību kopumā. Šīs skaidri definētās robežas netraucē pretrunīgām idejām vai pat paradigmu maiņai, bet tās paredz konsekvences rīcības visatļautībai gluži tāpat, kā to dara jebkurš krimināllikums. Lai arī piemēri biežāk traucē, nevis palīdz uztvert idejas struktūru, es tomēr ar tādiem padalīšos, jo apzinos, ka skaidrs domas izklāsts nebūt nav mana stiprākā puse.
Ja es kādu esmu aizvainojusi un šim cilvēkam paužu nožēlu un atvainojos, tad vārdi, kurus es izmantoju, vienlaikus ir gan tikai vārdi, gan rīcība – proti, pats atvainošanās akts. Šie vārdi var būt ne tikai jēdzieniskā domāšanā balstīts izteikums, bet arī emociju nesēji, kas ļauj otram noticēt mana sakāmā autentiskumam. Ja es savam kaimiņam saku: "Es tev neuzbrukšu," – tad, izsakot šo teikumu, es jau esmu veikusi rīcību: devusi solījumu. Protams, tikai apvienojumā ar kontekstu, intuīciju un manu nolūku interpretāciju šis kaimiņš lems, vai maniem vārdiem var ticēt, taču, pat neraugoties uz manu nolūku – tīšuprāt maldināt vai ne –, solījums jau ir veikts. Ja es savam Kaukāza aitu sunim bez saites un uzpurņa saku: "Virsū!" – brīdī, kad cits cilvēks nāk man pretī, tad reti kurš apšaubīs, ka virsū ir tikai vārds, kuru man nedrīkst atņemt vārda brīvības vārdā.
Robežu, kas nepieciešamas vērtīgas sarunas pamatā, veido savstarpēja paļāvība starp visiem sarunā iesaistītajiem – paļāvība, ka jebkurš izteikums ir potenciāla rīcība ar potenciālām konsekvencēm. Tas arī principā viss. Man ir aizdomas, ka sarunas, kur jebkuru izteikumu var paslaucīt zem "tas ir tikai viedoklis" paklāja, noliedzot vārda kā rīcības aspektu, mēs vienkārši iznīcinām jebkādu potenciālu jēgpilnai domu apmaiņai un savu pārliecību testēšanai. Latviešu valodā ir brīnišķīgs vārds "tumsonība". Lai arī vārdnīcas skaidrojums to ilustrē kā stāvokli ar zemu kultūras un izglītības līmeni un morāles ideālu trūkumu, manas personiskās asociācijas tumsonību saista ar kādu daudz dziļāku un visaptverošāku tumsu – ar tādu, kur arī filozofijas maģistrs perimetru neizgaismo. Šajā tumsā dzīvo ilūzija, ka rīcībai nav seku. Man gribētos ticēt, ka pat reti kurš noziedzīga nodarījuma veicējs apšauba konsekvenču leģitimitāti. Teiksim, vai zaglis uzskata, ka zādzība nav pelnījusi likumiskas sekas, vai tikai izvērtē, ka šo seku risks ir noziedzīgās rīcības vērts? Noziedzīgas rīcības gadījumā vairumam tomēr nav konceptuālu iebildumu pret definētu konsekvenču esamību, tomēr gadījumos, kad rīcība ir vienlaikus arī izteikums, gana daudzi apelē pie vārda brīvības un liberāliem principiem to neierobežot.
Nav tālu jālūko pēc valstīm, kur vārda brīvība nudien ir ierobežota un sekas konkrētiem izteikumiem – neadekvāti smagas. Absurdā kārtā tieši šādas varas apoloģēti Rietumu pasaulē lielākoties ir tie, kas raušas vārda brīvības karoga mastā, kad viņu viedokļiem citi izraksta sociālas konsekvences. Mans nolūks nav šos cilvēkus kaunināt, pat ja manu izteiksmi ietonē dusmu un aizvainojuma intonācija. Tas vienkārši būtu velti gluži tāpat kā jebkura cita saruna mūsu starpā, kamēr vien neesam nosprauduši robežas un vienojušies par sankcijām to pārkāpšanā. Ja es esmu nospraudusi kādu robežu – teiksim, marginālu cilvēku grupu dehumanizēšanu ar izteiksmes līdzekļu paņēmieniem uzskatu par kaitniecisku rīcību, taču mans sarunu biedrs izvēlas šo robežu pārkāpt, šī saruna kļūst bezjēdzīga. Viņš mani nepārliecinās mainīt domas, ignorējot pamatnosacījumus manai izpratnei par diskusiju. Vēl jo vairāk – šī saruna ne tikai kļūst bezjēdzīga, bet izraisa pretreakciju, par kuru izjūtu morālu leģitimitāti.
Kā minēju ieraksta sākumā, šīs domas mani piemeklē jau kādu laiku, taču nepadodas tik viegli to atrisināšanai strukturētā esejā. Varbūt tāpēc, ka esmu tomēr meitene no Kauguriem un tur – Kauguros – mums diezgan agri sociums lika aptvert "atbildēt par bazaru" principu un šī principa diktētās cēloņsakarības. Respektīvi, vārds kā rīcība man liekas kaut kas tik intuitīvi pašsaprotams, ka neiespējami to izskaidrot. Šobrīd – 2022. gada martā – ir jo īpaši svarīgi apzināties, ka kaut ko teikt nozīmē arī kaut ko darīt. Apgalvot, ka esi pret karu, taču nenostājies nevienā pusē, nenozīmē neitralitāti. Karš nav stihiska nelaime, kas var uzrasties nesankcionēti: karu sāk. To sāk agresors, kas atļaujas pārkāpt robežas ģeogrāfiski un figurāli. Ar agresoru sarunāties nav jēgas – arī tas Kauguru pagalmos visiem bija skaidrs. Bēdz vai bliez pretī, jo sarunas ir veltas starp tiem, kam ir fundamentālas atšķirības izpratnē par vārdu nozīmi, taču neklusē. Saki citiem, kur slēpjas tava lojalitāte un kur stiepjas tavas robežas.
1