Turpinām ekspresrecenziju ciklu par festivāla "Homo Novus" izrādēm. Šajā publikācijā – Sandra Mētra par Ingri Fiksdālas izrādi "Diorāma" Koklītēs, Zvejniekciemā.
Pussešos vakarā no Rīgas Sporta pils dārziem atiet autobuss norīkojumā uz Zvejniekciemu. Lai arī jau iepriekš esmu izpētījusi izrādes aprakstu festivāla programmā, nolemju, ka nenāktu par skādi to izdarīt vēlreiz. "Diorāmas ir telpiskas kompozīcijas, kas raksturīgas dabas vēstures muzejiem" – jā, to es jau lasīju un atceros. "Diorāmu teātris ir ilūzija par gleznas telpisko plašumu un perspektīvu, kas panākta ar apgaismojuma maiņu, specefektu un aktieru palīdzību" – jā, arī jau lasīju, kaut varbūt ne līdz galam sapratu. "Vizuāla izrāde bez teksta, garums: 50 minūtes" – paga, ko? Mani pārņem viegls izbīlis – vai šī būs tā tipa izrāde, kurā aktieri ir ietērpušies folijā un atkritumu maisos un klusēdami lokās kā tārpiņi? Neko negrasos pārmest abstraktajai mākslai vai apšaubīt tās vietu pasaulē; izbaiļa iemesls ir pavisam praktiskas dabas – ko gan par to spēšu uzrakstīt, ja ar padziļinātu izpratni par vizuālajā mākslā izmantotajām metodēm un atsaucēm nespēju lepoties? Labi, galu galā māksla taču nav paredzēta tikai tās lietpratējiem, kāpēc gan lai es tur nevarētu aizbraukt un piedurties.
Izrāde notiek pludmalē, smidzina lietus, un jūra ir saplūdusi ar debesīm vienā zilganpelēkā putrā. Horizonts vienlīdz labi varētu būt tikai sprīdi tālāk par smilšu līniju vai kilometriem tālu. Skan eksperimentāls ambients, ko radījuši norvēģu mūziķi Jenija Vāla un Lase Marhaugs. Liedagā atrodas nenosakāmas funkcionalitātes objekti, bet varbūt tie ir aktieri avangardiskos kostīmos. Tie kustas, maina savu formu un raisa asociācijas skatītāju prātos. Atceros, ka izrādes aprakstā bija teikts, ka horeogrāfija izmantota kā lēca, ar kuras palīdzību var mainīt pasaules uztveri. Sajūtu liegu trauksmi, atkal atceroties, ka neko nespēšu komentēt par Formu, Struktūru un Nozīmi, taču manu aizdomāšanos izgaiņā stalti stāvi, kas pēkšņi cēlušies no iepriekšminētajiem objektiem un atgādina brīžiem delfīnus un brīžiem rēgus. Pamanu, ka rāmajā jūras ūdenī, pavisam netālu no krasta, atrodas baļķis, uz kura šķietami sēž kāds samīlējies pārītis. Ņemot vērā šī šķietamā pārīša statiskumu, lēšu, ka šis ir viens no nedaudzajiem objektiem, kura iekšpusē nemitinās kāds aktieris. Man ļoti patīk industriālā mūzika, kas skan. Tā teicami iet kopā ar neizteiksmīgo padebesi, mierīgo jūru un lietu manā sejā. Ik pa brīdim aizdomājos, ko diez domā citi. Viņiem patīk – to es redzu, bet ko viņi redz? Vai viņu uzmanība ir tikpat izkliedēta kā manējā un prātā vienlaikus tiek attīstītas vairākas, savstarpēji nesaistītas domas, vai arī izrāde viņu prātus ir okupējusi pilnībā? Nezinu, un varbūt man tas pat arī neinteresē, jo tikko atkal pamanīju, cik glītas tās neizteiksmīgās debesis, cik jauks noizs, cik labi, ka atbraucu, nevis visu vakaru tikai beztolkā noskrollēju istabā.
50 minūtes pagāja, šķiet, 20 minūšu laikā. Braucam atpakaļ uz Rīgu. Ir tumšs, un joprojām līst, aiz loga midžinās Saulkrasti, Ādaži, koki; varbūt kāds būs pikts, ka es izniekoju iespēju ieraudzīt formu, struktūru un nozīmi un par to pastāstīt, bet es pati nedusmojos, jo reizēm taču var vienkārši pasēdēt blakus mākslai – statiskai vai performatīvai, vizuālai vai audiālai, vienalga – un promejot nepaņemt līdzi subjektīvu verdiktu par piedzīvotā atbilstību objektīvai mākslas definīcijai.
0