Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
20.05.2020

Būt vienam ir jāmāk

Komentē
1
Saglabā

Viena no pirmajām mākslas filmām, kurā tiek attēlots videofons, ir 1927. gadā uzņemtā Friča Langa "Metropole". Teju veselu gadsimtu futūristi ir fantazējuši par nākotni, kurā videozvani aizvietos klātbūtnes komunikāciju. Mazliet pat žēl visu to fantastu, kas nepieredz šo laiku, kurā audio un video signālu uztveršana un transmisija daudziem ir tikai kaitinoša ikdienas sastāvdaļa, nevis tāla un pārdroša vīzija par iespaidīgo nākotni. Visvairāk, protams, žēl Mildredas Montāgas – pasīvās laulības antagonistes no stāsta "451 grāds pēc Fārenheita", jo viņai Rejs Bredberijs nebija atvēlējis vairāk par vienu personības dimensiju. Man šķiet, ka viņa – atšķirībā no sava distopiskā vīra – būtu absolūtā sajūsmā. Manī pašā vēl ir drusku no Mildredas. Es jūtu zināmu pacilātību no domas, ka šāda signālu pārraide vispār ir iespējama, pat ja nedaudz biedē tas viss, ko šie signāli sevī ietver saskarsmes kontekstā. Ko, diez, pieaugušā vecumā domās visi tie pirmklasnieki, kas šobrīd aktīvi komunicē videozvanos? Uztvers šo fenomenu ar vienlīdz lielu sajūsmu tam, kā es uztveru putekļsūcēju eksistenci?

Man šis pavasaris ir pilns ar negaidītām zibatmiņām no bērnības. Atkal spēju asociēties ar to prāta stāvokli, kurā visas dienas saplūdušas viendabīgā, nebeidzamā masā, skatu uz nākotni aizsedz bieza migla un noskaņojumā dominē brīvība un maiga garlaicība, kas negaidītā kārtā liek justies ļoti dzīvai. Šīs atmiņas necik nav pliekanas, tieši pretēji – tās ir tīras un skaidras, kā jau tas raksturīgs visām atmiņām, ko nedalām ar citiem. Tikpat labi tas viss varētu būt bijis nosapņots. Domājot par laiku un par veidiem, kā to šķiežu, nespēju aizmirst sen lasīto par laika mērīšanu imagināros, nevis reālos skaitļos (kalkulāciju vienkāršošanas nolūkos). Es domāju par reālu laiku kā par cilvēka prāta konstrukciju, bez kuras prāts nespētu eksistēt. It kā realitāte (laiks, telpa) adaptējas prātam, nevis ir neatkarīgs un objektīvs konteiners, kurā mēs visi mētājamies. Domājot par laiku, es lielākoties domāju par to, ka ārā ir pavasaris, kas man liek izmist un pie viena arī rada vēlmi neuzkrītoši pieskarties katram kaut cik glītam zēnam, ko zinu, nevis sēdēt istabā. Lielākoties gan cenšos neko īsti nedomāt un vienkārši klikšķinu internetu. Tā vismaz var uz mirklīti aizmirst to, kāpēc tērēju savu laiku un ko vispār nozīmētu to netērēt.

Es atceros savu pirmo reizi internetā, taču ne pirmo videozvanu. Visticamāk tas bija skaipā, bet, ar ko un kā – neatceros. Neraugoties uz to, ka jūtu pietāti pret tehnoloģiskiem pavērsieniem, man nepatīk videozvani. Varbūt neatceros pirmo, taču līdz nelabumam varētu uzskaitīt visus, kas sekoja pēcāk. Esmu piedzērusies līdz karuseļiem video ballītēs, esmu šajos nolādētajos zvanos darījusi puritāņiem nepieņemamas lietas, kas izrādījies visai draņķīgs rīks vientulības kliedēšanai. Esmu pat izdzīvojusi veselas attiecību fāzes un noturējusi pie dzīvības draudzības, kas citādi, iespējams, būtu izbalējušas pavisam, ja nebūtu šo iespēju uzturēt arī neverbālu komunikāciju vienotā laikā, taču ģeogrāfiskā nošķirtībā. Manā līdzšinējā pieredzē videozvani ir tikai izskatījušies pēc cilvēciskā kontakta kompensācijas, beigās izrādoties vien pliekans kontakta izstrādājums ar pamatīgu smeldzes piegaršu.

Vislabāk un arī vissliktāk ir sazvanīties divatā. Labumus nojaust ir viegli – mazāk iespēju tehniskām ķibelēm un pārraides žagām. Sliktumi ir neuzkrītošāki. Konceptuāli valdzinoša ir doma, ka videozvans ir pats tuvākais iespējai būt kopā vienatnē. Katrs var būt viens pats savā istabā – kaut atšķirīgās laika joslās, pat atšķirīgās hemisfērās – un tomēr uzturēt kopīgu ilūziju par klātesamību. Otra cilvēka balss, izvīta caur elektriskām svārstībām, manās ausīs nonāk tik autentiski akustiska, ka sajaukt to ar kādu citu būtu grūti. Uz ekrāna renderētais attēls, kaut arī ceļā pazaudējis pāris būtiskus pikseļus un vienu no dimensijām, tomēr ir viegli atpazīstams. Pēkšņi kā tāds spoks otrs cilvēks dala ar tevi vienatni šajā istabā, – tikai atšķirībā no spoka tas it kā ir pa īstam. Nu, vismaz ja pieņem, ka īstenībai atlikušās maņas ir sekundāras. Turklāt šis spoks redz arī tevi, ne tikai tu – viņu. Tieši šī asinhronā datu transmisija, pat ja tehniski relatīvi vienkārši izskaidrojama, ir vismaģiskākais videozvana elements un galvenais smeldzes avots. Tas rada tik reālu klātbūtnes ilūziju, ka nespēja otram pieskarties smeldz.

Kad ir akūtas čerņas, es jūtos slikti, bet arī dzīva. Nu tad, kad trīc iekšas vai nevar novaldīt asaras, kad kārtīgi griež kaut kādā romantiskā vai eksistenciālā plāksnē un no ēnām lupī tumši dvēselītes rēgi, es jūtos kā tāds iekaisis zobs, kas pulsē cauri visiem nerviem. Un tie brīži, protams, sūkā, bet esmu iemācījusies kaut kā viņus pārlaist sev pāri kā sliktus laikapstākļus. Daudz smagāk kļūst pēcāk – tas athods, kad polarizētās emocijas vairs neokupē mentālo kapacitāti un viss tiešām kļūst pliekans– it kā viens bez tavas ziņas būtu pačakarējies fotošopā un nogriezis ikdienas krāsām piesātinājumu. Laiks atkal kļūst lēnāks, katru dienu ir viena un tā pati diena, un visu laiku jāgruzās par to, cik bezjēdzīgi daudz reižu šī diena aizlaista nebūtībā. Jā, tieši tas pats, kas citkārt licis justies pacilāti dzīvai, pēkšņi dzen trauksmainā izmisumā.

Izmisums man saistās ar ilgām, bet ilgas – ar lielu izsalkumu. Iedomājies, ka tu nenormāli, nenormāli gribi ēst un tev priekšā uz galda ir tāda pretīga, ūdeņaina, bezgaršīga putra! Cik ilgi cilvēks var būt fiziski viens, nejūtot negatīvas sekas? Astronauti, kas dodas ilgstošās misijās, tiek gatavoti arī psiholoģiskajiem apstākļiem, ko radīs izolācija. Sešu mēnešu garā misijā uz starptautisko kosmosa staciju var doties tikai tie, kas trenējušies vismaz piecus gadus. Protams, kosmosa stacijā, kur gravitācija strādā savā īpatnā veidā un resursi ir stipri ierobežoti, izolācija varētu nešķist primārais grūtību cēlonis, tomēr tā nozīme netiek pilnībā ignorēta. Ilgstoši būt vienam tātad ir jāmāk, un šī prasme vairumam cilvēku nav šūpulī ielikta. Atgriežoties pie kvazipravietiskās fikcijas, atcerēsimies kadru no Stenlija Kubrika 1968. gada filmas "2001: Kosmosa odiseja", kurā doktors Heivuds Floids videozvanā savai uz Zemes palikušajai meitai vaicā, kādu dāvanu atvest. Vai telefona izmantošana videofona vietā šajā ainā būtu mazāk iedarbīga? Uz mums, nevis uz 1968. gada publiku – uz to jau sirreālu iespaidu atstātu pat video sazvanīšanās arī vienas planētas ietvaros.

Videozvans kā verbālās komunikācijas rīks nav nekas īpašs, jo tam ir līdzvērtīgas alternatīvas – audio sarunas un momentānās teksta ziņu pārraides n-tajās variācijās. Ja komunikācijas būtisks elements ir tieši neverbālas informācijas acumirklīga nodošana, tad videozvans ir vienīgais, kas mums pieejams, kad esam nošķirti. Par būtisku nevalodiskās komunikācijas sastāvdaļu – līdzās žestiem un grimasēm – mēdz uzskatīt arī acu kontaktu. Pat sliktas izšķirtspējas attēls var pietiekami labi nogādāt žestos un sejas izteiksmē pateikto, bet kā var otram paskatīties acīs? Nīče gan jau teiktu, ka, pietiekami ilgi un intensīvi skatoties kamerā, tā vienā brīdī ieskatīsies tevī.

Dzīvošana četrās sienās manā gadījumā nav pat pārspīlēta metafora – tā ir studio tipa dzīvokļu realitāte. Ar kaķi jau sen runāju balsī. Nezinu, vai pietēlo, bet šķiet, ka latviešu valodu viņš saprot tīri labi. Dažreiz vakaros pārņem tāds silts noskaņojums, kad caur logu redzu, kā pretējā daudzdzīvokļu namā istabās deg gaismas. It kā arī citi būtu beiguši ākstīties un beidzot pārnākuši mājās. Man grūti pateikt, vai man tiešām citus pārāk nevajag vai arī esmu to sev tikai ticami iestāstījusi, jo nevarētu teikt, ka šie ieilgušie apstākļi man liktu pārlieku ciest. Ja arī liek, tad noteikti ne katru vakaru. Dažreiz gan visu dienu ir vakars.

Es neapgalvošu neko pārgalvīgu un nenojaušamu, sakot, ka videozvani nespēj pilnvērtīgi aizstāt klātbūtni. Tās atlikušās maņas, ko audio un video signāli nespēj translēt, tomēr ir substanciālas sociālā saskarsmē. Videozvani ir jauns komunikācijas veids, kura nozīme un lietderība mums vēl jāapgūst. Es to vēl neesmu izdarījusi, neraugoties uz daudzajām stundām, ko esmu tajos aizvadījusi. 20. gadsimta fantasti droši vien būtu mazliet vīlušies, uzzinot, ka šis cilvēces radītais brīnums labākajā gadījumā tikai izskaudīs biroja klātienes sapulces un tradicionālo izpratni par izglītības ieguvi, ļaus mediķiem ātrāk un lētāk diagnosticēt slimības un konsultēt pacientus, vairos kurlmēmo cilvēku iespējas sazināties, aiztaupīs lieciniekiem nepieciešamību fiziski ierasties tiesā, uzlabos germofobu dzīves kvalitāti, kā arī atrisinās neskaitāmas citas sadzīviskas klapatas, kuras šobrīd nespēju iedomāties, nevis pilnībā aizvietos vajadzību laiku pa laikam satikt kādu citu cilvēku.

Šopavasar, kā jau daudzi, arī es savu dzimšanas dienu atzīmēju videokonferencē. Nebijām kuplā skaitā – tikai ap desmit. Visi iedzēra, daži arī paēda, brīžiem cits citam runāja pāri. Kādu ik pa laikam nevarēja īsti saprast, bet tā jau visticamāk būtu bijis arī klātienē. Visvairāk aizkustināja tas, ka ballīte nebūt nebeidzās brīdī, kad atvainojos, – daži palika turpināt svinēt. Aizverot datoru, priecājos, ka jau esmu mājas drēbēs un jānomazgā tikai savi trauki, taču šī mazā uzvara tomēr nelikās tā vērta, lai pie pirmās iespējas savu nākamo dzimšanas dienu nesvinētu fiziskā klātbūtnē. Esmu ar mieru nomazgāt veselu servīzi, ja tas nozīmēs, ka drīkstēšu atkal aiztikt savus draugus un nepieklājīgi ilgi skatīties viņiem actiņās.

Sandra Mētra

Sandra Mētra ir ieguvusi grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā. Astoņus gadus dzīvojusi Lielbritānijā, no kuriem lielāko daļu pavadījusi, taisot miksteipus. Uzsākot studijas, cerēj...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!