Neilgi pirms Ukrainas Neatkarības dienas 24. augustā Ukrainas vēstniecība Latvijā publiski iebilda pret to, ka Ukrainai veltītā pasākumā Rīgā piedalītos Krievijas pilsoņi. Konkrēti – Londonā dzīvojošais Jevgeņijs Čičvarkins.
Ņemot vērā, ka no Krievijas jau 2008. gadā aizbraukušais uzņēmējs Čičvarkins ir viens no konsekventākajiem un skaļākajiem Putina režīma kritiķiem, kā arī aktīvi ziedo un vāc ziedojumus Ukrainai (arī 24. augustā Vērmanes dārzā viņš bija plānojis labdarības pasākumu), varētu jautāt, vai Ukrainas vēstniecība šoreiz nav bijusi pārāk netaisna.
Ņemot vērā, ka Čičvarkins, spriežot pēc foto, plānoto pasākumu tomēr īstenoja, pati epizode, iespējams, nav pastiprinātas uzmanības vērta. Turklāt Ukrainas vēstniecība Latvijā bija diplomātiski korekta savos iebildumos – tomēr te var atcerēties spilgtākas epizodes. Piemēram, pērnā gada rudenī Ukraina atsauca savu vēstnieku Kazahstānā, kurš intervijā kādam vietējam blogerim pavēstīja: jo vairāk krievu Ukrainai izdodas nogalināt tagad, jo mazāk krievu būs jānogalina "mūsu bērniem". Ņemot vērā to, ka es nedzīvoju Ukrainā un neesmu piedzīvojis "krievu pasaules" šausmas, nedomāju, ka esmu tiesīgs spriest par šo apgalvojumu, tomēr skaidrs, ka diplomāti tā runāt nedrīkst. Citiem vārdiem, kašķis ap Čičvarkinu Vērmanes dārzā nepārkāpa normālu viedokļu paušanu.
Situāciju toties bagātina intervija, ko Čičvarkins nesen (publicēta 25. augustā) sniedza ASV finansētajam "Current Time TV", precīzāk – telekanāla redakcijai Rīgā. Krievijas agresija pret Ukrainu diemžēl turpinās, un turpinās arī diskusijas Ukrainu atbalstošajās valstīs par to, vai ir tādi "labie krievi". Kādi ir viņu kritēriji? Intervijā Čičvarkins pamatoti kritizē Rietumus par neizlēmību un pārāk ilgu liekulību attiecībās ar Putina režīmu – te nav, ko piebilst. Problēmas (vismaz man) sākas tad, kad viņš ļoti asi ("briesmīga kļūda", "absolūts politisks aklums") kritizē Eiropas Savienības dalībvalstu lēmumu krasi ierobežot Krievijas pilsoņu un viņu kapitāla pārcelšanos no Krievijas uz kādu no Eiropas valstīm. Čičvarkins apgalvo, ka aizbraukt gribēja "Eiropas kultūras cilvēki", "liberāli noskaņotie", tie, kuri "gatavi dzīvot atbilstoši Rietumu likumiem un noteikumiem". Nu, un pilnam skaistumam Čičvarkins ierobežojumus, ar kādiem saskaras Krievijas pilsoņi, salīdzina ar situāciju Otrā pasaules kara priekšvakarā, kad atsevišķas Rietumu valstis ļoti vēsi izturējās pret ebrejiem, kuri bēga no nacistiem. Par nelāgo niķi lietot pilnīgi nejēdzīgus salīdzinājumus mēs vēl parunāsim, bet pagaidām paliksim pie apgalvojuma, ka Rietumi netaisnīgi neredzot atšķirības starp Krievijas pilsoņiem.
Tēma "ko ielaist, ko ne?" nav sveša arī Baltijā. Piemēram, Lietuvas varas iestādes diezgan regulāri apšauba no Lukašenko režīma it kā aizbēgušo Baltkrievijas pilsoņu stāstus. Manuprāt, mēs šajās diskusijās turpināsim iet pa apli, kamēr neatzīsim diezgan vienkāršo patiesību: neviena grupa, kurā ir vairāk par, teiksim, pieciem cilvēkiem, nav viengabalaina. Ne visi Krievijā palikušie ir "putinisti", un ne visi no Krievijas aizbraukušie ir tādi, kādus tos zīmē Čičvarkins (un ne tikai viņš). To labi parāda tā paša "Current Time TV" reportāža par to, ko Gruzijā un Kazahstānā satiktie Krievijas pilsoņi (tūristi, uz ilgāku laiku atbraukušie utt.) domā par karu Ukrainā. Vieni atzīst – karu izraisījusi Krievija, vēl labu Ukrainai. Citi… nu, varat iedomāties. Katrs skatītājs atbilstoši savam iepriekš formulētajam viedoklim par "labajiem krieviem" vai to neesamību ar tīru sirdi pamatos savu nostāju, atsaucoties uz daļu no sižeta varoņiem, bet citus ignorējot.
Man šķiet, ka no Krievijas aizbraukušie vai pret Putina režīmu noskaņotie Krievijas pilsoņi neņem vērā vēl kādu diezgan vienkāršu patiesību: vārdiem ir spēks, turklāt paaugstināta stresa apstākļos izteikumi tiek uztverti un vērtēti īpaši saasināti. Jau rakstīju par to, kā Čičvarkins, manuprāt, stulbi Krievijas emigrantus salīdzina ar ebreju bēgšanu no nacistiem. Portālā "Eurozine" lasāms igauņu medijā "Vikerkaar" publicētais Igaunijā dzīvojošā Nikolaja Karajeva viedoklis par Igaunijas varas iestāžu un igauņu attieksmi pret etniskajiem krieviem – gan vietējiem, gan Krieviju pametušajiem. Es Karajeva kritiku uztvēru ar interesi un mierīgi līdz brīdim, kad viņš igauņu valodas stiprināšanu skolās – Latvijai saprotama tēma – salīdzināja ar britu koloniālo politiku Indijā. Tā pavisam puiciski izsakoties – tiešām nevarēja iztikt bez šāda salīdzinājuma?! Arī paškritiski noskaņoti lasītāji Igaunijā "iet pa gaisu" un nostiprinās pārliecībā, ka nekādu "labo krievu" nav un nav bijis.
Man šķiet, ka lielu daļu Latvijas sabiedrības (jo īpaši latviešus) sevišķi neinteresē, kas notiek pareizticīgajā baznīcā Latvijā. Tomēr skaidrs, ka sākās tracis, kad nejauši atklājās, ka pareizticīgo dievnamos aizvien turpinās aizlūgšanas par Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhu Kirilu – kvēlu kara atbalstītāju. Šis, protams, ir specifisks gadījums (pareizticīgās baznīcas struktūras un tradīciju dēļ), tomēr tas nemaina diagnozi – ja cilvēki, kuri sevi neuzskata par Putina piekritējiem vai atbildīgiem par režīma rīcību, nevēlas saskarties ar saasinātu pretreakciju ārpus Krievijas, viņiem jāmēģina saprast, kā viņu teikto uztver sabiedrības un nācijas ar atšķirīgu kolektīvo atmiņu.
Protams, šādi centieni un prasmes – iejusties otra pozīcijā – noder arī mums. Minēšu piemēru par kādu Novosibirskas mūziķu un dzejnieku grupu, kas daļēji ir pametusi Krieviju, jo neatbalsta Putina režīmu. Kā izpaužas viņu pozīcija? Piemēram, dzejā: "Ja koki varētu runāt, viņi klusētu. Un viņi klusē."; "Ja cilvēki spētu saskatīt, KAS ir koki, karš beigtos". Skaisti, protams, bet vai tas ir viss, kas jums sakāms par notiekošo? Mīkstmieši, vai ne? Stop. Es nevaru prasīt, lai vienīgais pareizais formulējums būtu "Nāvi Putinam!" vai līdzīgi; es nevaru paģērēt, lai Krievijas pilsonis savu vēlmi dzīvot Eiropā pamatotu ne tikai ar nosodījumu karam Ukrainā, bet arī deklarējot, teiksim, "vislabāk būtu, ja Krievija sabruktu un sadalītos". Šāds novēlējums ir pilnīgi adekvāts ukraiņa, gruzīna vai poļa gadījumā, bet, ja es mēģinu iejusties demokrātiski noskaņota Krievijas cilvēka ādā, tad man jārēķinās ar to, ka konteksts ir atšķirīgs.
Atgriežoties pie "labajiem krieviem" un viņu "laišanas/nelaišanas" Eiropā: ja raugāmies no iekšējās drošības viedokļa, tad jāpatur prātā, ka mums netrūkst pašiem savu riska elementu. Aizvadītajā nedēļā Latvijas drošības struktūras aizdomās par Krievijas specdienestu uzdevumu pildīšanu aizturēja četrus Latvijas pilsoņus. Latvijas pilsoņus! Tāpat liela un ielaista problēma ir arī dažādi personāži, kuri uz Eiropu pilnībā vai daļēji pārcēlušies jau pirms 2022. gada 24. februāra. Piemēram, nesen publicētajā analīzē par Krievijas ietekmes aģentiem Centrāleiropas valstīs redzam ne tikai vietējos bāleliņus, bet arī Krievijas pilsoņus, kuri nobāzējušies un brīvi pārvietojas Eiropas Savienības iekšienē jau krietni sen. Drošības riski iekšpusē jau ir iekšpusē, un būs krietni jāpiepūlas, lai tos mazinātu – ar vai bez aizvērtām robežām. Visbeidzot skaidrs, ka šī problēma ES dalībvalstīm ir jārisina kopā. Es nesaprotu, kā Somijā iekļuva krievu neonacists un ukraiņu slepkava Jans Petrovskis, un tas, ka Somijas policija viņu šomēnes aizturēja un izdos Ukrainai, ir vājš mierinājums. Mēs Baltijā uz robežas varam celt, kādus žogus vien gribam, bet, ja sūce ir citās dalībvalstīs, tad tā attiecas arī uz mums. Citiem vārdiem sakot, problēma ir dziļāka, nekā labpatīk domāt Čičvarkinam & Co vai arī tiem pašmāju cilvēkiem, kuri par teju vai primāro uzdevumu uzskata Latvijas pilsonības atņemšanu Pjotram Avenam jau pēc tam, kad ASV pret Avenu noteikusi sankcijas.
Un vēl par vārdkopu "labie krievi", kuras kritiķi, vienkāršoti izsakoties, uzskata, ka "patiesībā viņi visi ir impēriski domājoši". Mūzikas akadēmijas rakstu jaunākajā (šīgada) sējumā ir interesanta Baibas Jaunslavietes publikācija par latviešu mūzikas vērtējumiem Rīgas vācu un krievu presē 1876.–1914. gadā. Cita starpā, rakstā minēts, ka pret latviešu autoriem un izpildītājiem labvēlīgi (!) noskaņoti krievu kritiķi kā plusu izceļ līdzību ar slāvu melodijām. Nu, paldies! Tas bija pirms vairāk nekā simts gadiem. Nekas nemainās? Es formulētu citādi. Jebkuras lielākas nācijas pasaules redzējumā ir iezīmes, kas kaitina/satrauc mazākai nācijai piederīgos. Krievijas un krievu gadījumā ģeogrāfiskais tuvums un vēsturiskā atmiņa mūsu attieksmi padara nervozāku, nekā tā ir pret, piemēram, amerikāņu vai ķīniešu pasaules uztveri. Tāds vienkārši ir spēles laukums. Kā rīkoties? Saglabāt pieklājīgu piesardzību un atturību, bet vienlaikus nekrist panikā vai vispārinošā nepatikā.
5