Par izrādi "Kokvilnas lauku vientulība" Dailes teātrī (režisors Timofejs Kuļabins, 2022).
Izrāde "Kokvilnas lauku vientulība" ir notikums Latvijas teātrī vairāku iemeslu dēļ: gan, protams, tāpēc, ka tajā spēlē pasaules teātra un kino grandi – Džons Malkovičs un Ingeborga Dapkūnaite –, gan tāpēc, ka Latvijā pirmoreiz iestudē talantīgais krievu jaunās paaudzes režisors Timofejs Kuļabins, gan (un, iespējams, visbūtiskāk) tāpēc, ka tas ir signāls par Daili kā teātri ar ambiciozu vīziju. Taču tik un tā dienās un nedēļās pēc izrādes noskatīšanās turpināju domāt par pavisam ko citu.
Franču dramaturgs Bernārs Marī Koltess lugu "Kokvilnas lauku vientulība" pabeidza 1986. gadā, trīs gadus pirms nāves no AIDS. Teksts ir tumšs un blīvs, ar dzejai līdzīgu poētiku, kas svārstās starp galējiem eksistences punktiem: cilvēku un dzīvnieku pasauli, debesīm un zemi, gaismu un tumsu, likumu un noziegumu, iekāri un noliegumu. Iedvesmojies no absurdistu tradīcijas, tostarp Beketa darbiem, Koltess vairās no konkrētības: Dīleris un Klients, kas satiekas kādā tumšā šķērsielā, un viņu vārdā nenosauktais darījuma objekts jeb vēlme, ko Dīleris cenšas pārdot, bet Klients – noliegt, ir režisoru interpretācijām gana pakļāvīgi tēli. Vienlaikus, būdams homoseksuāls laikā, kad Rietumos tā vēl nebija plaši akceptēta identitāte, Koltess lugā nepārprotami ierakstījis sociāli nepieņemamas iekāres motīvu, tādas iekāres, ko nevar saukt vārdā, jo tās apzināšanās un realizēšana nozīmētu tikt izstumtam no sabiedrības. Tāpēc likumsakarīgi, ka seksualitāte lugā ir cieši saaudusies ar nāves nojausmu, jo aiziešana no cilvēku pasaules likumiem te nozīmē gan bojāeju, gan baudpilnu atbrīvošanos vienlaikus.
Uz homoerotisko lugas saturu programmiņā atsaucas arī Timofejs Kuļabins, bet sper visnotaļ drosmīgu soli tālāk no jau aprobētā lugas traktējuma. Kuļabina izrādē Dīlera un Klienta dzimumam nav nozīmes, ko pasvītro arī identiskais, lietišķi aseksuālais apģērbs. Tas tāpēc, ka Malkoviča un Dapkūnaites varoņi pat īsti nav cilvēki, drīzāk divas balsis, savukārt telpa, kur tie satiekas, ir ne vairs tumšs nostūris pilsētā, bet kāda anonīma vīrieša apziņā. Pašu vīrieti, ko atveido Dainis Gaidelis, skatītāji redz videoierakstā izrādes sākumā: viņš atnāk mājās pēc darba un, drudžaini atbrīvojies no drēbēm, metas dušā, lai izmisīgi apmierinātu iekāri. Ir redzams – kaut arī noliegta, tā ir stiprāka par viņu un visām pēdām jāpazūd ūdenī.
Apzinoties mūsdienu kontekstu, Kuļabins ieviesis "darījuma objektu", kam joprojām ir neapšaubīts tabu statuss – iekāri pret bērnu. Šādi režisors saasina lugas konfliktu līdz galējai atzīmei, jo te izejas nav – padošanās Dīlerim nozīmē neatgriezenisku bojāeju, bet dzīve noliegumā arī vairs nav iespējama. Tas pasvītrots arī izrādes formā: Dīlera un Klienta mijiedarbībā nav nekā jutekliska vai rotaļīga, ko var ielasīt Koltesa tekstā, tā ir cīņa par virsroku un izdzīvošanu, kur abi pārmaiņus atrodas pakļāvēja un pakļautā lomā. Malkovičs un Dapkūnaite caur liela ekrāna nesaudzīgo pietuvinājumu runā tieši zālē, padarot monologus līdzīgus grēksūdzēm, bet skatītājus – zvērinātajiem tiesas zālē.
Kaut arī izrādi var uztvert kā universālu stāstu par eksistenciālu izšķiršanos, taisnību sakot, pēc izrādes turpināju domāt par pavisam konkrētu aspektu un tā iztrūkuma iemesliem atsauksmēs par izrādi. Pirms dažiem gadiem mani satrieca "The New York Times" raksts par bērnu pornogrāfijas izplatības apmēriem internetā – 2018. gadā tehnoloģiju kompānijas ziņoja par 45 miljoniem šādu attēlu un video. Ne visi šie gadījumi ir pedofiliska rakstura, jo, kā rāda pētījumi, seksuālu vardarbību pret bērniem bieži rada tieksme pakļaut vājāko, taču bērnu pornogrāfijas patērētāji lielākoties ir pedofili. Pētnieki nav vienisprātis par to, cik procentu no vīriešiem ir pedofili, taču aplēses variē starp 0,5% līdz pat 5% visas populācijas, un, pat pieturoties pie pirmā skaitļa, tas varētu būt viens no divsimt vīriešiem. Daiņa Gaideļa anonīmais vīrietis izrādē ir tieši šāds "parastais cilvēks" – kaimiņš, kolēģis, paziņa, blakusstāvētājs tramvajā. Kaut arī visbiežāk ar jēdzienu "pedofils" var saskarties kriminālziņās, šī diagnoze automātiski nenozīmē nodarījumu pret bērnu, un pastāv arī anonīmas atbalsta grupas un psihoterapijas programmas. Taču arī šādā gadījumā ciešanas mūža garumā, visticamāk, ir neizbēgamas un kā izrādē mēdz beigties traģiski. Mērķtiecīgi vai ne, manuprāt, Kuļabina izrāde ir notikums arī šajā ziņā – tā uzdod neērtus, izaicinošus jautājumus, ko mākslas parādības Latvijā līdz šim ignorējušas: kas notiek ar cilvēkiem, kuri glabā šo noslēpumu? Ko darīt ar viņus ieskaujošo stigmu, kamēr internetā turpina plesties baisais attēlu un video okeāns?
Interesanti, ka šī tēma teju nekur atsauksmēs par izrādi neparādās, arī mani kolēģi recenzijās lielākoties smalkjūtīgi vairījušies to pieminēt vai pat interpretējuši gluži otrādi, piemēram, epizodes, kad Malkoviča Klients maigi, bet galējā sasprindzinājumā paņem rokās bērnu kurpītes vai uz tāfeles drudžaini dzēš zīmējumu ar vīrieti, kam pie rokas pieķēries bērns, iztulkojot tās kā vienīgos gaišos brīžus cilvēka cīņā ar sevi. Kaut gan pieļauju, ka dažas skopās, daudznozīmīgās zīmes tiešām var sakārtoties atšķirīgos jēgas tulkojumos, vienlīdz iespējams arī, ka vairīšanās no tā tikai apliecina, cik spēcīgs arī mūsdienu sabiedrībā ir šo parādību aptverošais klusums.
To, ka izrāde ir intelektuāli piņķerīga, grūti noliegt – to apliecina kaut vai atsauksmes tviterī vai rindā uz teātra garderobi noklausītās sarunas. Kuļabinam ir svarīgi asināt skatītāju uztveri, atņemt iespēju paļauties uz ērtiem komunikācijas kanāliem. Šajā ziņā "Kokvilnas lauku vientulība" sasaucas ar Novosibirskā iestudētajām Čehova "Trim māsām", kur varoņu svešatnību un nespēju saprasties ar apkārtējo pasauli Kuļabins metaforiski risināja, liekot aktieriem visu tekstu izpildīt tikai zīmju valodā. Vienlaikus pretēji "Trim māsām", kur šis paņēmiens atsvabināja darbību no Čehova teksta intensitātes un ļāva labāk saskatīt neverbālo zīmju lauku, "Kokvilnas lauku vientulība" prasa no skatītāja modru intelektuālu klātbūtni visos līmeņos: uztvert barokāli krāšņo Koltesa tekstu, kas brīžiem dzīvo savu, no režisora ieceres neatkarīgu dzīvi, šķetināt Dīlera un Klienta ķermeņa valodas nozīmi, tulkot simbolus, kas ik pa brīdim parādās izgaismotos skatlogos, dodot mājienus uz notiekošā nozīmi, taču beigās atalgo ar to gandarījuma sajūtu, ko var radīt tikai talantīgi veidota mākslas darba atkodēšana.
Svarīgi piebilst, ka, par spīti ažiotāžai, "Kokvilnas lauku vientulība" nav Džona Malkoviča benefice – viņi kopā ar Ingeborgu Dapkūnaiti savā talantā ir līdzvērtīgu partneru duets un, kas ne mazāk būtiski, pakļāvīgi instrumenti Timofeja Kuļabina rokās. Negribu likt vienādības zīmi starp iespējām piesaistīt pasaulē pazīstamus vārdus, kam nenoliedzami vajag resursus, un teātra vērtību, bet var teikt, ka Malkoviča klātbūtne šajā izrādē vienlīdz svarīga gan kā mākslas fakts, gan apliecinājums Dailes teātra auglīgajai tiecībai kļūt par daļu no starptautiskās teātra vides. Turklāt ne tikai "Kokvilnas lauku vientulībā", bet arī dažās citās izrādēs (piemēram, "Rotkho", "Ļoti labas minūtes") un nākotnes plānos vērojamās ambīcijas, uzdrīkstēšanās un mērogs ļauj apgalvot, ka Daile pašlaik ir intriģējošākais teātris Latvijā.
3