Nezinu, cik korekta ir virsrakstā minētā paruna, bet tā nāk prātā pēc kārtējās ANO klimata pārmaiņu konferences, kas beidzās pagājušajā nedēļā.
COP28 norisi un gala deklarāciju nepārstāstīšu. Īss tās kopsavilkums ir lasāms latviešu valodā, tāpat ikviens angļu valodu protošais pats var lasīt krustu šķērsu konferences tīmekļa sadaļu. Jebkurā gadījumā neko "vēsturisku", kā labpatikās izteikties pasākuma prezidentam, es norunātajā neredzu. Turklāt runa nav par atšķirībām formulējumos – vieni gribēja, lai ir fiksēta apņemšanās "pilnībā atteikties" no fosilajiem energoresursiem, citi – "pakāpeniski" (šī pozīcija uzvarēja). Pat ja formulējums būtu "pilnībā", tas neko reāli nemainītu, jo šādu solījumu vairākums vienkārši nepildītu.
Jau gadiem ilgstošajās diskusijās "kurš vainīgs?" un "ko darīt?" – vai precīzāk "kurš vairāk vainīgs?" un "kurš maksās?" – mani patiesībā visvairāk nogurdina argumentu vienveidīgums un šaurais fokuss. Piemēram, ir taisnība tiem, kuri saka – klimata izmaiņas vēsturē jau ir bijušas. Un kāds tam sakars ar skeptisko attieksmi pret to, ka būtu kaut kas jādara tagad? Man šķiet, ka nav nepieciešama liela intelektuāla piepūle, lai saskatītu atšķirību starp agrāk un mūsdienām. Ir atšķirība starp, teiksim, vienu miljardu (ap 1800. gadu) un astoņiem miljardiem planētas iedzīvotāju, kuri ikdienā vēlas nemainīgi augstu komfortu neatkarīgi no laikapstākļiem (bet tas savukārt prasa papildu resursus). Ja ir sausums vai plūdi, nekā jauka nav jebkurā gadījumā, tomēr ir atšķirība, vai jāpabaro miljons vai simt miljonu. Un tā tālāk. Cik varu spriest, daudziem tomēr ir lielas grūtības šo atšķirību pamanīt un atzīt.
Vēl absurdāka ir stīvēšanās ap to, vai un cik lielā mērā klimata pārmaiņas ir cilvēka darbības sekmētas. Ja pieņemam, ka civilizācija 21. gadsimtā jūtamas izmaiņas pārdzīvo ar lielākām grūtībām nekā, piemēram, 12. gadsimtā, tad kāda tam nozīme? Ja vairākos dzīvokļos Ziemassvētkos neuzmanīgi iededz eglīti (priecīgus svētkus!) un mājā sākas ugunsgrēks, kāda nozīme, no kura dzīvokļa aizdegās bēniņi un kur nosvila tikai pats dzīvoklis? Jūs mēģināt darīt visu, kas jūsu spēkos, lai problēmu risinātu.
Apbrīnojami ir arī tas, cik šauri tiek saprastas klimata pārmaiņas un pārmaiņas vidē vispār. Šķiet, galvenais arguments ir tas, kāds laiks ir aiz mana loga. Ja ir auksta ziema vai lietaina vasara, uzvarošā tonī garantēti atskan: "Nu, kur tad ir tā jūsu globālā sasilšana?!" Minēšu piemēru, sakarības neizbēgami vienkāršojot. Jo atmosfērā vairāk ogļskābās gāzes, jo vairāk šo gāzi absorbē jūras un okeāni. Mainās ūdens sastāvs (tas kļūst, ja tā var teikt, skābāks), kas savukārt negatīvi ietekmē ūdenī dzīvojošās būtnes. Piemēram, šogad novembrī "Global Change Biology" publicēja pētījumu par skābuma ietekmi uz ēdamajiem jūras gliemežiem Haliotis rufescens – tie dzīvo īsāku mūžu, vairojas sliktāk, ir švakāki. Labi, kādam negaršo zivis un jūras veltes, bet tās ir būtisks uztura avots simtiem miljonu citu cilvēku, kuriem rezultātā būs lielas problēmas. To risināšanā agri vai vēlu būs jāpiedalās arī zivis neēdošajiem. Un vispār ūdensbūtnes ir pārtika daudziem putniem. Bez putniem arī varam iztikt? Un bez kā vēl?
Lai gan bezrūpīgā attieksme pret vidi un klimatu it kā liecina par cilvēka egoismu, paradoksālā kārtā nereti rodas vēlme teikt, ka mums tieši pietrūkst savtīguma, ko var saukt arī par pašsaglabāšanās instinktu. Piemēram, es teorētiski varu saprast cilvēkus, kurus sevišķi neuztrauc sadzīves atkritumu nonākšana ūdenī. Nu, izskatās nesmuki, kaut kas tajos ūdeņos mirst, bet mana dzīve turpinās. Izdevumā "Microbiome" novembrī bija teksts par to, ka polietilēns ūdenī ir perfekta vide, kur dzīvoties un attīstīties baktērijām, kas noturīgas pret antibiotikām. Ciniski sakot, lai būtu štrunts par zivīm, bet pašiem taču beigās būs (patiesībā jau ir) problēmas ar izdzīvošanu.
Atgriežoties pie dažādām klimata konferencēm – lai mazāk turīgas valstis nekrāmētos ap oglēm, turīgajām valstīm būtu kopīgiem spēkiem jādod pirmajai grupai apmēram 25–50 miljardi ASV dolāru ik gadu. Daudz. Vienīgi – kādā atskaites sistēmā? Pārbaudīju kaut kur atmiņā iesprūdušu statistiku – cilvēki pasaulē ik gadu tērē apmēram 72 miljardus ASV dolāru (2023. gads, 2030. gadā tie būšot 116 miljardi) mājdzīvnieku skaistumkopšanai. Nevis pārtikai un ārstēšanai, bet palutināšanai ar kādu masāžu, jaunu frizūru un tādā garā. Amerikāņi vien plastiskajai ķirurģijai gadā tērē apmēram 17 miljardus dolāru. Man nav iebildumu pret plastisko ķirurģiju, bet, ja tu mirsti no karstuma vai viesuļvētrā, nav lielas atšķirības – ar uzlabotu ārieni vai bez. Vai mēs nevarētu nedaudz pamainīt tēriņu struktūru savas pastāvēšanas vārdā? Nē, jo negribam.
Mēģinot saprast, kāpēc negribam, atturēšos no moralizēšanas par patēriņa paradumiem. Jo šāda moralizēšana ir un paliek moralizēšana. Turklāt ir arī citi iemesli. Piemēram, klimata un vides jautājumi tiek identificēti ar t.s. kultūrkariem. Proti, daļa globālās populācijas ir visnotaļ pārliecināta, ka par klimatu un vidi runājošie ir daļa no kreiso liberāļu nometnes. Tas nozīmē veco labo "ja tu teiksi – melns, es teikšu – balts". Loģikas kļūda šajā konstrukcijā ir tāda, ka, pat ja "kreisie" tiešām būtu apseglojuši vides tēmu, tas nenozīmē, ka tā nav būtiska. Vulgarizēti izsakoties, klimats un vide kopumā ietekmē gan arhibīskapu Vanagu, gan partijas "Progresīvie" biedru. Es pat varu saprast tos, kurus kaitina dažādi "aktīvisti". Es labprāt daudziem no viņiem ieteiktu sākt cīņu par pasaules glābšanu ar atsacīšanos no viedtālruņiem. Citādi sanāk diezgan liekulīgi. Bet atkal – tēmas saturs un tēmas politiskais pavadījums nav viens un tas pats. Ja vācu zinātnieki apgalvo, ka klimata pārmaiņu apturēšanai pļavās jāsaglabā maksimāla augu daudzveidība, tad viņi to nedara vis, lai ieriebtu lauksaimniekiem, vai tāpēc, ka ir sajūsmā par slavenu gleznu apķēpāšanu muzejos. Viņi vienkārši pēc gandrīz 20 gadus ilgiem pētījumiem spēj korekti argumentēt, kādēļ bioloģiskā daudzveidība veicina augsnes noturību pret temperatūras svārstībām. Citiem vārdiem sakot, klimats un vide, protams, ir politizētas tēmas, bet šī politizēšana ir jāpārvar.
Vēl viens iemesls, kādēļ trūkst izlēmīgu soļu klimata aizsardzībā, varētu būt šāds: vispārējā savstarpējās neuzticēšanās gaisotne. Klimata un vides jautājumi tiek saistīti ar trikiem un blēdīšanos, ar ko ir pārpilnas starpvalstu attiecības, piemēram, tirdzniecības jautājumos. Šo neuzticēšanos ļoti vienkāršoti varētu aprakstīt tā: globālie Dienvidi tur aizdomās Rietumus, ka Rietumi par klimata pārmaiņu palēnināšanu patiesībā runā tādēļ, lai Dienvidi neattīstītos. Savukārt Rietumi regulāri piemāna Dienvidus ar solīto finansiālo palīdzību, jo neuzticas, ka Dienvidu politiķi iztērēs naudu norunātajiem mērķiem. Un tā mēs ejam pa apli. Šādā kontekstā arī es esmu skeptisks par COP28 rezultātiem: lūk, šoreiz gan viss būšot nopietni, norunas īstenosies, jo esot vienojušās ASV un Ķīna. Atliks par ASV prezidentu kļūt Donaldam Trampam vai ASV–Ķīnas attiecībām pasliktināties vēl vairāk, un izčākstēs arī no saprāta viedokļa pareizā abu valstu nostāja klimata jautājumos ("mēs esam pretinieki daudzos citos jautājumos, bet šajos – ne"). Cits piemērs šādai paranojai: visi runā par elektroauto kā glābiņu, bet, ņemot vērā, ka vislabāk ar elektroauto ražošanu veicas Ķīnai, no glābiņa derētu norobežoties ar ievedmuitām un citiem instrumentiem. Jo veicināt Ķīnas ietekmi nav vēlams.
Neesmu nedz kapitālisma fans, nedz t.s. tehnooptimists, tomēr iespējams, ka lielāka un pozitīvāka ietekme par visādiem globāliem samitiem būs kaut kur laboratorijās un uzņēmumos bez lielas publicitātes notiekošajam. Piemēram, ilgstoši bija viedoklis, ka zaļā enerģija ir laba, bet dārga. Laika posmā no 2010. gada līdz 2020. gadam izmaksas (nepieciešamās sākuma investīcijas un uzturēšana) saules un vēja (sauszemes) enerģijai ir samazinājušās par attiecīgi 87% un 64% [1]. Tiek sagaidīts, ka 2024. gadā tirgū parādīsies saules baterijas, kurās būs gan jau pierastie silīcija, gan perovskīta elementi, kas būtiski uzlabos to, cik daudz saules gaismas izdodas pārvērst elektrībā. Iet kā pa celmiem, tomēr arvien cerīgāki izskatās arī projekti oglekļa uzglabāšanai zemes dzīlēs (un ne tikai) – t.s. "carbon capture and storage". Energoefektivitātē (tostarp ražošanā) ir daudz interesantu iestrādņu, kuras šobrīd no pilotprojektu līmeņa nonākušas komercializēšanas stadijā. Neesmu drošs, ka visi šie pūliņi atsvērs cilvēces kolektīvo stulbumu, tomēr cerība pastāv.
[1] The Economist. 2023. gada 9. decembris. 57. lpp.
0