Vis-vis-vis
Ar visplašāko auditoriju. Ar visaptverošāko aktieru ansambli. Ar vistalantīgākajiem režisoriem. Visilgmūžīgākais. Radioteātra 95. gadskārtai veltītajos pašreklāmas tekstos cildinoši apzīmējumi vispārākajā pakāpē birst kā no pilnības raga. Tomēr nav, ko iebilst. Var vēl tikai papildināt, ka radioteātris ir arī visvizuālākais no visiem teātriem, jo nevainojami darbina klausītāja iztēli.
"Jūs, karalien, esat gan ļoti glīta, bet tūkstoškārt skaistāka Sniegbaltīte," teic burvju spogulis brāļu Grimmu pasakā. Kā tas ir – tūkstoškārt? Un kā izskatās pati karaliene? Lasot vai dzirdot kūdītāja spoguļa provokatīvos vārdus, var ļauties fantāzijas lidojumam. Ja vien acu priekšā nerēgojas tēli no Disneja 1937. gada pilnmetrāžas animācijas filmas, kura iedibināja standartu, kā abām konkurentēm būs izskatīties. Nu, nav Sniegbaltīte saskaņā ar šo standartu ne tūkstoškārt un pat ne desmitkārt skaistāka par ļauno karalieni – tāda pati gludi izdreijāta seja ar platām acīm un turziņā savilktām lūpām, tikai apaļāka. Bilde vienā mirklī apgriež iztēlei spārnus.
Jo trāpīgākas skaņu zīmes – trokšņi, elpa, mašīnas motora rūkoņa, putnu čivināšana, cilvēka balss tembrs –, jo aktīvāk klausītāja iekšējā redze pievieno skaņai kustīgu attēlu. To lieliski apzinājās beļģu simbolists Moriss Māterlinks, kad savām lugām radīja skaņu partitūru. Nočīkst vārtiņi, pa kuriem neviens tā arī neienāk, caurvējā aizcērtas durvis vai nodziest svece, priekšnamā nodun soļi, dārzā švīkst izkapts, kas pļauj zāli, kaut arī ir nakts. Māterlinks nepārprotami liek lietā to pašu principu, kas darbojas radioteātrī. Mēs neredzam spēku, kurš radījis skaņu, bet dzirde nemitīgi atgādina par tā klātbūtni. Un iztēle darbojas nekļūdīgi. Tā brīžiem dod cerību un iedvesmo, brīžiem biedē un ved izmisumā – kā viencēlienā "Nelūgtā", kur mājā bērns ir smagi slims un apkārt staigā nāve.
Brīvbrīži pie "papagaiļa"
Radioteātra vadītāja Māra Eglīte atceras, ar kādu nepacietību skolas laikos – tālajā 1963. gadā – gaidījusi turpinājumus Voldemāra Sauleskalna lugas "Māras Silenieces dienasgrāmata" radiouzvedumam par jaunās zootehniķes Māras ikdienas gaitām.
Savukārt šo rindu autorei no skolas gadu atmiņu apcirkņiem izdodas izcelt vasaras brīvlaiku ar svelmainu karstumu un vecāsmātes sakņu un salātu dobēm, kuru ravēšanā obligāti bija jāņem pauze, lai pieplaktu pie "papagaiļa". Uzziņai. Par "papagaili" sauca radiotranslācijas aparātu, kurš katru dienu deviņos vakarā pārtrauca programmas raidījumus un no vietējā dispečerdienesta, sprakšķēdams un raustīdams skaņu, izplatīja informāciju, kur un kādi darbi nākamajā dienā veicami katrai kolhoza brigādei.
Prātā palikusi tveicīgā diena, kad radio raidīja leģendām apvīto 1947. gada Smiļģa veidoto "Uguns un nakts" uzvedumu. Manā teātra gājējas tobrīd vēl pieticīgajā pieredzē no Dailes dibinātāja iestudētajiem Raiņiem bija vien "Spēlēju, dancoju", bet diemžēl tik "nospēlētā" veidolā, ka nekādas dvēseles trīsas neraisījās. Bet "Uguns un nakts" skaņu ainava radīja vīziju pēc vīzijas, sevišķi Lilitas Bērziņas majestātiskā Spīdola ar savu decento izrunu ("l" viņa artikulēja īpaši izsmalcināti, tikai ar pašu mēles galiņu pieskaroties aukslējām) un brīva cilvēka plašo vērienu. Dievs ar to aktrises braucienu uz Maskavu, lai "nonestu sveicienu tautu tēvam Staļinam", uz ko šodienas kontekstā liekas gluži neiedomājami pievērt acis. "Nevienam es Rīgas nedodu!" toreiz skanēja tā, ka šermuļi gāja pār kauliem.
Vēl un vēlreiz gribējās dzirdēt arī "Skroderdienas Silmačos" ar daudzbalsīgu līgošanu Jāņu vakarā un Rūda un Kārlēna gaudulīgo duetu "Cik blēdīgi tie vecāki". Visvairāk apbūra Alfrēda Jaunušana Rūda tenors izjustajā solonumurā "Jūdzu savu pletīzeri". Tik neparasta likās šī balss – drusku drebelīga, drusku blējoša un vienlaikus čerkstoša, bet neatvairāmi pievilcīga.
Ja turamies pie hronoloģiskas secības, pirms "Uguns un nakts" un "Skroderdienām" bija "Kristāla kurpīte" Kārļa Pamšes režijā. Viens no senākajiem radioteātra ierakstiem, kas tapis 1955. gadā. Ar sērīgu dziesmiņu par Pelnrušķītes sūro likteni, ar putnu čivināšanu, karietes zvaniņu skaņām un balles murdoņu.
LSM lapā "Kristāla kurpīte" joprojām ir pieejama apvienojumā ar daiļrunīgu rekomendāciju: "Kad būsiet noklausījušies šo visām meitenēm tik mīļo pasaku, centieties atcerēties vārdus, kurus saka krustmāmiņa Meluzīna: "Es vēlos, lai reiz par meitenēm teiktu: "Viņa ir tik mīļa kā Pelnrušķīte, viņa ir tik pazemīga kā Pelnrušķīte! Viņa ir tik daiļa kā Pelnrušķīte!""
Iešaujas prātā, ka šodien labās krustmāmiņas Meluzīnas deklarētie standarti vairs neiztur nekādu kritiku. Daiļa vēl tā, bet mīļa un, galvenais – pazemīga. Nu, piedodiet! Sociālo tīklu feministiski noskaņotais "spārns" par šādiem ar naftalīnu apkaisītiem ideāliem izslēgšanas procedūrai pakļautu gan Meluzīnu, gan Pelnrušķīti ar visu kristāla kurpīti.
Bet Dagmāras Kupčes Pelnrušķītes melodiskā koloratūras vīterošana joprojām skan ausīs – tā vienlaikus amizē un aizkustina ar savu pastorālo izsmalcinātību. Un kontrapunktā saspēlējas ar Emīlijas Bērziņas mazliet aizsmakušo "mecosoprānu" brīžos, kad Pamāte strostē Pelnrušķīti un labina ķildīgās īstās meitas: Hortenziju un Žavoti.
Redzamā balss
Radioteātrī teksts, balss un troksnis saplūst vienotā skaņu ainavā, kas rada teju vai bezgalīgu asociāciju plūsmu klausītāja prātā. Citiem vārdiem sakot, radioteātris piedāvā klausīšanās telpu. Bet klausīties, kā zināms, nav tas pats, kas dzirdēt. Ir balsis, kuras klausāmies gluži kā tāfelmūziku jeb galda mūziku, kas veido tīkamu, vieglu, nomierinošu fonu kādai nodarbei. Un ir balsis, kurām līdzi nāk sejas, figūras un formas. Edmundam Freibergam ir tāda redzama balss, kura nav sajaucama ne ar vienu citu – tā pielīp un ielīst ausī, liekot sajust vārdu garšu un smaržu.
Eiropas kultūrai ir raksturīgs priekšstats, ka balss nāk tieši no dvēseles. Ja acis ir dvēseles spogulis (ko ekspresionisti izcēla, "ierāmējot" ar tumšām ēnām un biezām pielīmētām skropstām), balss ir dvēseles skaniskā manifestācija. Tā tiek sajusta kā šķietami nefiltrēta mentāla, psihiska un garīga personas harisma, apgalvo postdramatiskā teātra tēvs H. T. Lēmanis. Un Freiberga balss ir viņa harisma.
Radioteātrī pēdējos gados paretam tiek atskaņoti Zeiboltu Jēkaba "Ūdens burbuļi" un Luīzes Pastores "Mākslas detektīvi", kur Edmunds Freibergs ierunājis Teicēja lomu ("Ūdens burbuļus" arī režisējis). Skaņu ainava šajos uzvedumos ir bagātīga, arī notikumu netrūkst, bet atmiņā iespiedusies un ar šīm izrādēm asociējas tieši Edmunda Freiberga balss. Viegli pašironiska, ar pazemu, aiz krūšu kaula novietotu tembrālu "āķīti", mierīga un uzticību raisoša – sava cilvēka balss. Emīla Tišbeina balss.
Starp citu. Reklāmas Edmunds Freibergs ierunāt nemēdz, bet vienu tomēr ir ierunājis. Kā pats savulaik teica – pa draugam. Precīzi neatceros tekstu, bet reklamēta tika Pūres tomātu sula, kuru tirgoja vecā parauga trīslitru burkās. Dzirdot šo reklāmu, mutē uz līdzenas vietas saskrēja siekalas un kļuva skaidrs, ka bez šī produkta tālāk dzīvot nav iespējams.
Kāpumi un kritumi
Padomju gados ar radioteātri iedibinātās ciešās attiecības pēc dzelzs priekškara krišanas kļuva vēsākas. Bet tā jau laikam bija vispārēja parādība. Režisore Diāna Bērza ēterā skuma, ka radioteātris paliek kritiķu un "Spēlmaņu nakts" teātra skates žūrijas neievērots. Skumjas bija pamatotas. Teātros pirmizrāde sekoja pirmizrādei, un dzīve pamazām, nē, kur nu pamazām, strauji virzījās pretī vizuālo tēlu kultūrai. Modernās tehnoloģijas cilvēku burtiski iegremdēja tēlu plūsmā un paralizēja individuālo iztēli, piedāvājot bildi jebkam, ko var un arī nevar iedomāties. Tēli ielenca, vadīja un burtiski aprija, liekot piemirst, ka dzīvojam arī skaņu pasaulē. Patiesībā pat lāgā nezinu, ko radioteātris raidīja atgūtās neatkarības pirmajos gadu desmitos.
2013. gadā uzmanību piesaistīja Ināras un Borisa Teterevu fonda atbalstītais projekts "ReStarts", kur latviešu jauno dramaturgu sacerētas, ikdienas realitātē balstītas ainiņas tika sērijveidā izspēlētas radioteātrī, bet izklausījās drusku kokaini un no realitātes patāli.
Bet tad nāca pandēmija un komplektā ar to – liegumi un ierobežojumi. Ar slēgtiem teātriem un mokoši ilgu mājsēdi. Un, rau: radioteātris šajos spiedīgajos apstākļos ir atguvis dzīves garšu, vitalitāti un šķiet, ka arī auditoriju. Neņemos apgalvot, ka to veido jaunieši, bet tie, kuriem pāri…, varbūt ieklausās un sadzird. Arī teātra cilvēki cits pēc cita debitē teātrī bez skatuves. Intars Rešetins ar publikas iecienītu materiālu – Janas Egles stāstiem "Miļeņkij ti moi", Laura Groza ar Jura Zvirgzdiņa gandrīz mīlas stāstu "Have a Nice Day!", Daiga Kažociņa ar intelektuāļiem adresētu nišas produktu – Kārļa Marksa un Fridriha Engelsa saraksti, aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa ar Aspazijas "Raganu" aktiermākslas studentu izpildījumā.
Pats diskrētākais teātris
Radioteātra 95. gadskārta ar koncertu tika atzīmēta jau augustā, bet pašu teātra veidotāju veltījums gaviļniekam joprojām turpinās kā 95 iestudējumu izlase, kas ar pulksteņa precizitāti skan ēterā. Pārlūkoju "Kultūras Rondo" un dažu citu raidījumu, kas veltīts jubilejai, lai bijīgi pabrīnītos par cipariem, kas vēstī par krājumā esošajiem ierakstiem – 2035 uzvedumi, 3800 prozas lasījumi, 1106 lugu fragmenti, 812 pasakas. Iespaidīgi.
Radio ir intīma padarīšana – pirmā elektroniskā ierīce, kas ienāca indivīda privātajā telpā – dzīvojamā istabā, guļamistabā, automašīnā. Savulaik VEF ražotie tranzistori – solīdā "Spīdola" vai kompaktā, dāmu rokassomiņas izmēra "Selga" – ļāva pārraidi nest sev līdzi uz pludmali vai iet kopā ar to pa ielu. Taisnības labad gan jāsaka – ne jau radioteātra uzvedumus sev līdzi staipīja jaunāka gadagājuma padomju pilsoņi (tāpat kā šodien savās viedierīcēs iegrimušie indivīdi), bet krietni skaļu mūziku vai futbola reportāžu. Tomēr lietas būtību tas nemaina – radioteātris ir teātris, kurš adresēts vienam vienīgam cilvēkam. Tas nekas, ka tieši tādā pašā intīmā, personiskā veidā tiek uzrunāti simti, tūkstoši vai pat miljoni citu cilvēku. Radioteātris ir teātris, kurš ļauj justies izredzētam. Un tā nav slikta sajūta.
3