Simetrija

Jaceks Denels (Jacek Dehnel) dzimis 1980. gadā, un pašlaik ir viens no redzamākajiem poļu jaunās paaudzes dzejniekiem, vairāku dzejas un prozas grāmatu autors. Viņa dzejā klasiska, tradicionāla dzejas forma apvienota ar mūsdienīgu saturu. Denels ir arī atdzejotājs (viens no lielākajiem veikumiem pašlaik: Filipa Larkina dzejas izlases izdevums); 2009. gadā viņa atdzejojumā iznāca Kārļa Vērdiņa dzejprozas izlase. Pašlaik notiek darbs pie Denela dzejas krājuma latviešu valodā.

Būsiet gaidīti Jaceka Denela dzejas lasījumā otrdien, 23. februārī plkst. 19.00 Eiropas Savienības mājā Aspazijas bulvārī 28. Autors lasīs savus dzejoļus poliski, savukārt Kārlis Vērdiņš – latviski, Ingmāras Balodes un savā atdzejojumā. Jānis Ozoliņš no grupas „Sigma” spēlēs klavieres.                        
¼ Satori

Simetrija

Arvienu tālāk, tālāk guļam viens no otra.
Tā pati gulta, palagi, bet guļam tālāk.
Kā zieds, ko apputeksnē sikspārnis, tā gulta
atveras – un katrs mēs uz savas ziedlapas.
Arvienu tālāk. Katrs mēs uz savu pusi.
Un roka netver roku, nesaskaras kājas –
kliedz tavā krastā vālodzes un murrā lūsis,
bet manā šur tur pavīd dūkuri un dažreiz
sermulītis steigšus ielec segu pudurī.
Arvienu plašāk. Muižas tur un akmens slūžas,
kuģiem pilnas ostas, dārzi, milzu tuksneši.

Mēs katrs savā pusē, vidū nakts. Un abiem
ir paralēla vientulība, klusums. Nevar
sasaukt, nevar pieiet kraujai, nevar saklausīt.
Un saites nesies, atskaņas vairs neskanēs.
Pie logiem, durvīm jau, ne viens pie otra. Guļam mēs.

* * *

Tu biji precīzs, vēss un nemaldīgs – kā tieva
Adata, ko asins ātrās straumes nes caur jaunas
Rokdarbnieces vēnām, tu ceļoji sirds pukstu
Vienmērīgā ritmā. Slēptās straumes tevi,
Slaidu, asu cieta kausējuma kuģi,
Izmetušas manu dienu, artēriju krastos.
Tu tuvojies man, peldēdams uz labu laimi,
Līdz mērķi sasniedzi un cieši iedūries,
Dzelzs gudrības un asins zumēšanas vadīts.

Andy Warhol, Robert Mapplethorpe, polaroid print, 1973
Robert Mapplethorpe, Self-portrait with Cane Skull, gelatin silver print, 1988

Teic, kas noticis ar tevi, bērns, kas noticis?
Kā tevī nokļuva tas briesmīgais, teic – kā?
Caur kādiem šaurumiem šie tankkuģi ar sūcēm
nāca, atvezdami tumsu? Kurš padebesis
lējis asaras šīs rūgtās? Vai auglis bija ļauns?
Vai arsēns bija saindēts? Bērns, ko tu ēdi,
ko tiki redzējis, bērns, kādus naftas slāņus,
kādas bazaltkārtas, kādus izdedžkalnus?
Vai vīrietis tev pieskārās, tu viņam arī?
Kas tik dziļi tevi skāris? Vai šī pilsēta,
vai ļaudis bija aizskaroši? Kas tev lēcās,
kas tev deva konfekti, kas plaukstā iespieda
tev tableti? Kas iesūcās šai plānumā,
šai blāvumā, šai rūgtumā? Ko tevī lēja?
Tu ieguvi vai zaudēji? Kas tevī modās?
Caur kurām skrambām, kuriem kodumiem tas tika
tevī iekšā? Kad? Un kāpēc negribēja
vairs projām iet, kāpēc tas negribēja projām iet?
Kā baltais kļuva melns? Ja dzimto vietu sauc par Queens,
tad iznākumam jābūt šādam? Vai tas nāca
ar gaismu, lēcu, cauri diafragmai? Kurš gan
atvēra tam vārtus, kurš vēra vaļā to, ko nedrīkst atvērt?
Vai bija cita izeja? Vai tikai eja,
pa kuru nāca tas? Kas bija tad zem tevis,
kad staigāji pa virsmu? Un kas ir apakšā,
kad esi iekšpusē, kad iegājis jau esi?

Vērojot kāda cita gadījuma partnera kaklu

Uz viņa raupjo, tikko skūto kaklu raugoties
(tur sangvīns vīd un ūdenskrāsas plūst, gar malām
tumšāks tas, kur kakls beidzas, un kur piliens
uzkritis uz tapetēm; kā akvarelis,
ko jauna meiča zīmējusi savā grand tour,
kā pukstieni zem korsetes, kā svelme, elpa),
es domāju: mēs esam kopā gana ilgi,
vai patiktu viens otram vairāk mēs ar gariem
vai īsiem matiem. Viņiem nav ne jausmas.
Jo viņiem mats ir tikai lieta, kuru atrod
bez liela pārsteiguma savas jakas krokās;
kas toreiz bija pieķēries pie skuvekļa,
tai naktī, viņa, viņu mājā. Lieta notekā.

Laime

P. T.

                                Next week is your birthday
                                In a year probably
                                You won’t exist.
                                M. Roberts, Lacrymae rerum

Būt nesmukajai anglietei – tik kārnai, vecai
ne pārāk labai dzejniecei; mist vasarnīcā
ar vīrieti, kas paliek auksts (ar sirdi vai ar nieru vēzi,
iemesli ir neskaidri). Pa trepēm augšā kāpt
(pa šaurām, drēgnām trepēm) uznest brokastis
jums abiem. Rakstīt: “Nākošnedēļ – mušas dūciens –
tev jubileja” – un – “Pēc gada – te viņš sāpēs
kliedz – vairs tevis nebūs”. Iet pie viņa. Glāstīt.
Raudādamai gulēt vienā vannā. Teatrāli,
tomēr patiesi caur logu lūkoties uz kokiem.
Krāt gadus, vēstules un izdzisušas liesmas,
Zināt apkaklītes, kurpes lielumu un galvas apkārtmēru.
Un nespēt paskatīties ne uz vienu citu.
Teikt senzināmos izteicienus, maigos vārdus.
Un izlikties, ka gultā viņš nemaz nav slikts,
bet atmiņā tik daudzi brīži, vietas, veidi:
gan šūpuļtīklā, kazenēs, gan Nicas – Venēcijas
vilcienā, gan izdevniecībā uz rakstāmgalda,
gan kambarītī kādā muzejā. Prast uzņemt
viņa draugus, ārstus. Piekult olai cukuru.
Vairs nespēt izlikties, un izlikties joprojām.

Bet pāri visam zināt – viss, kas bijis,
tas nevarēja, nedrīkstēja citāds būt, ar citu,
kaut kur citur, citā laikā – tā ir laime.

Tu esi visu redzējis. Un aizej lēni,
plūc lapiņas no zariem. Spoguli kāds aizklāj ciet,
kāds piezvana, kāds runā. Vanna. Paplāte. Un guļamvieta. 

Atdzejojis Kārlis Vērdiņš.

 

Pļava Aīda priekšā

Skat, kā viņš iet, purpurkrāsā, zeltā mirdzošā vainagā
            ahātiem, zelta vizuļiem nosētu pieri;
pēdas liek zālē kā pantmērā. Gūsta laiks
vēl nav pienācis. Piepildīts, dodas tukšumā.

Skat, kā atgriežas, salīcis, atvērts līdz dzelmēm,
nedzīvās liras līķi salīkušajos plecos,
asaru lūstošā jambā. Iet – un lūkojas pāri.

Bet tu – padebesu vēstnesi – redzi taču, ka Orfejs.

 

Mirstīguma slavinājums 

Lai slavētas beigas
                jo tās ir sākums
Lai slavēts sākums
                  jo tās ir beigas

Paldies Tev, Dievs, par Venēcijas vāzes trauslumu
- jūras zilajā stiklā gaisa burbuļi caurspīdīgi –
es to saplēsu bērnībā
                         starp zaļajiem laika stiebriem

toreiz es iemācījos
                        skaistajā cienīt trauslo

Ir simtkārt daiļāka roze
                       un jasmīni baltie
kas  saulē uz palodzes stāvēs
                       vēl divas trīs dienas
pēc tam mūžību neuzziedēs

                       Katedrālēs nomainās dievi
                       un saulespuķe pagriež savu liesmoto galvu
                       veroties netālā zvaigznē
                                                                  kura arī nav mūžīga.

Gdaņska, 25 VII 2000

* * *

Un tomēr laiks nav sarežģīts
braucu no pilsētas ar divpadsmito tramvaju
               ostas celtņi zaļi
                         viens saulē pavisam gaišs

un sapratu

               lietus ikvienā vietā
                          krīt no mākoņiem uz zemi
                          no zemes uz mākoņiem
               pār Araratu kas stalti slienas
               un pār lejup krītošiem ūdeņiem

               Ahilejs pavīd starp klintīm bāls
               Lorka pa ieleju iet

              un arī
              mazākiem ļaudīm
              sienāzīšiem un spārēm
              lampām
                          tukšiem rāmjiem
                                       grabuļiem
             ir sava mūžība
             tie vienu reizi uz visiem laikiem pastāv

vai nu sevī
vai leviatāna vēderā
vai apelsīnos  uz Arnolfīni pāra palodzes

           Persepoles drupas
           neatšķiras no īrisa
           tāpat arī nav starpības
           starp pirkstu un liliju

Gdaņska – Oliva, 12 VIII 2000

* * *

                                               turklāt tev nav, par ko
būt greizsirdīgam. Atbrauca. Kopā pabijām
Laženku parkā, Vilanovā, pie manis un vēl zem
Matejko Nacionālajā muzejā. Paēdām pilsētā.
Viss tik nevainīgi, cik iespējams, spēle,
paslēpjot alūzijas, diskrēta līkumošana ap
delikātiem jautājumiem sarunā pie kafijas
un biezpienmaizes ar rozīnēm.

                                                  Nekādu lieku skatienu,
nekādu sentimentālu nieku. Tikai tas viens:
pēdējā vakarā, tā pēc pusdienas, sēdējām pavisam tuvu
mazā, pilnā kinoteātrī. Pēkšņi sagribējās tik ļoti,
lai kaut kas notiktu.

                                                  Visas iespējas,
kas var sekot, sarunas, romāni, strīdi un pļāpas;
salas ar saldiem vārdiem, gaidīto lietu lērums,
mīkstums, maigums, gludums un nepastāvīgā mīla
iegūla, cieši savīti, tumšajā pērlenē,
mākslīgā naktī, kad demonstrē „Meiteni ar pērļu
auskaru”, tajā vienā žestā,

                                                   kas apraujas
desmit centimetru no ķermeņa robežām,
un tā kaut kur turpinās, tālu: nebijis, taču gandrīz
īsts.

Varšava 19 V 2004

8,5 x 13, ‘84

Kur tu ej, puisīt,
naģenē ar skotu rūtīm,
labdarības nodaļas drēbēs,
izbalojušās pagājušo astoņdesmito
gadu krāsās?
Visur, kurp dosies, būs sliktāk,
apstājies mirkli, pasmaidi.

Varšava, 12 IV 2008

Vincents van Gogs, Arla,
logi plaši atvērti

Perspektīva aizlien un uzglūn,
iesprukusi starp rūsgano galdu un dzeltēno krēslu,
ņurd; rausta diegus ar nagiem un neliekas mierā;
viņš – tikai stublājs, kas ieķēries neredzamajā šķiedrā.
Logs. Un vējš aiz loga. Plaši to atverot,
gaismas lodes gar acīm tam nosvilpo,
bet viņš pats, viņš nospriegojas kā zars, pirms to pārlauž kāds:
Tas ir mistrāls – viņš vēlas sacīt. Bet saka: Sirocco.

Varšava, 11 VI 2008

Tāda  karma*

Kā mēs, tā atsevišķi, šaudāmies apkārt kopš oktobra, dzeldīgu
vēju triekti, un sapņojam doties uz dienvidiem, tūlīt uz dienvidiem, bet galu galā
aizvien tajā pašā vietā, pie hiperborejiešiem (kuri ziemā neber uz palodzēm graudus, neskalda ledu dzirdinātavās, nekar kailajos koku zaros uz drātīm savērtas speķādas), bet
tad pēkšņi vienā mirklī satiekamies lidojumā un atrodam barotuvi pie siltā gaisa straumes,
un tajā ir izkusis visulaik sniegošais sniegs.
Ak, jūtas. Un ak, visi galda un guļvietas prieki, ieskaitot profilēto matraci no specializētā veikala un mazus suši gabaliņus,
ko pienes nemainīgi pārskaitusies oficiante (ar naudas somiņu zivtiņas formā).  Tie izpriecu kalni, tik daudz drupaču mūsu kombināts nespēj saražot pat divās piecgadēs!
Mums nav putnu smadzenīšu, bet te nu iešaujas prātā, kas kaisa, kas nobēris mums te tos graudus? Kāds ir viņa plāns? Vai tam ir kādi untumi? Ne reizes
neesam redzējuši to roku, tikai tādu kā švīku, nedroši vilktu.

Varšava, 25 VI 2008

*Karma – poļu val. pirmā nozīme „dzīvnieku, putnu barība” – Tulk. piez.

Atdzejojusi Ingmāra Balode.