Ilustrācija: Agate Lielpētere
 
Aiz kauna
22.04.2022

Vieglums, ar kādu viņš tur zobenu

Komentē
0
Saglabā

Jaceka Denela dzejoļi publicēti "Satori" ziemas avīzē "Aiz kauna". No poļu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš.

 

Hör ich das Liedchen klingen

Kurš gan to varēja paredzēt, ka mūsu dzīves kļūs tik gurdeni neinteresantas, un vēl nogurdinošāk, ka citiem no malas tās liekas tik nenormāli interesantas, ka tās atgādina visu, par ko bijām sapņojuši kā zaļi radījumi ar pūtītēm un dīgstošiem matiņiem uz pietūkušās augšlūpas? Pašu dzīvoklis, sekss, vismaz potenciāli, pieejams bez gala un malas, vietēja mēroga slava, pirmkursnieki uzrunā "kungs", vecāki atkāpušies maliņā kā kaimiņu pensionāru automobiļi –  teorētiski lietojami, taču ilgi jau ieziemoti zem brezenta.

Kurš gan to varēja paredzēt: pašu rēķini, hipotēkas, ceļojumi, četrkārši dzērieni, cik tālu vien karte sniedz; visi prieki, gan liegtie, gan ļautie, paveras gluži kā ēdienkarte šikā restorānā ēd, cik vien vari. Īss zibsnis starp bērnību un vecumu, starp krūšu apspalvošanos un matu atkāpšanos, mirklis, kad esi dzīves pavēlnieks.

Bet kurš no mums varēja paredzēt, ka tas viss iegūs tādu spēku, magnetizēsies, spīdēs? Pirmo iniciāciju garās pēcpusdienas, diskusijas par grāmatām, kuras aprobežojas ar "tev jāizlasa, noteikti jāizlasa", jo iespaidi bija tik asi, ka nekādos mums zināmos vārdos vai frāzēs nevarējām tos izteikt. Ak jā, un, protams, mīla. Bet visam pāri – iespējas. Tās bija visur, mētājās apkārt, uz tām varēja paklupt pat gaitenī; daži ļaudis tās pat meta ārā pa logu, it kā to neaptrūktos nekad.

 

Viesnīca Žešuvā

Šis temats domāts mākslai (lai jau Tukidīds
pie ratiem stāv ar floti akmeņainā līcī) –
raud mīlētāji viesnīcā. Tā netīra, bet liela:
ar desmit stāviem betona un sasmakušu gaisu
jau gadiem stāv, zem tās ir zemē caurums.
Te centrs būs kaut kam. Pavisam jauns un spožs.

Bet abus šos ar citiem nevar sajaukt,
tie nosvītroti, pārrakstīti, uzcelti no jauna.
Pa dzīvi viņi turpmāk soļos atsevišķi
un nesaistīti – tie, kas šobrīd viesnīcā:
tie puņķainie un bimbājošie pusaudži,
kas apskāvušies nemazgāta loga kvadrātā,
tos izšķirt centās vecajie kā venēciešu farsā,
līdz beigās izšķīra pavisam. Tagad viņi
ies, peldēs, jās un lidos cauri gadiem abi
ar ēku nograuto kā šķembu muskulī,
tik neatgūstamu un zudušu. Vai vismaz
viens no tiem.

 

www.gaydar.pl

I

Pēc gadiem trim, ar panākumiem pavadītiem mīlā,
šeit ieiet – tīrais apvainojums! Padomās kāds: muļķis
ar kāzu ancuku (Armani, Gucci, Kielman, Patek),
ar laimes pilnu maku ienācis pie nabadziņiem,
kas bēres svin; cits pateiks: kaut kāds tizlais (apkopējs
vai pastnieks, preču izplatītājs), nejauši

tas apstājies uz sliekšņa, garlaikotu seju veras
uz ahujennām orģijām. Es stāvu, skatos
te vienu un te otru: tos, kas gauži raud
ar izsmērētu tušu, to, kas grib uz mūžu,
un tos, kas atnāks, izdrāzīs un aizies projām
(sniegs, mugursoma, virsū uzzīmēta haizivs).

 

II

Kā parādē šie ķermeņi. Kā visur. Spalvains vēders
un pleci muskuļoti, kā no solārija.
Te vidusskolas džeku vājās krūtis. Students, nedzer.
Džeks Lidzbarkā, kas gaida savu princi.
Man patīk ostīt zeķes – momentuzņēmumā apaļš,
blonds puisis brillītēs. Ikviens ir pieejams.

Zem visa tā kā apakšzemes upe
peld interjeru virkne: aizkari ar mežģīnēm,
uz krēsla apmetnis, uz sienas tapešraksti,
pa labi erekcijai plakāts: Annie Lenox,
pa kreisi – zelta kauss par vietu ieņemto.
Man patīk parasts sekss un pakļaušanās, urīns, vardarbība.

Plūst upe dziļāk, dzeltenzemē ēzdamās,
Tā mērcē profilus un spēles noteikumus
un murdulē – ir ļaudis, viņu mājas, suņi,
un nemainās nekas, vienalga, vai ir vēders,
vai aizkari, vai e-pasts, skaips. Jo apakš visa
ir cita upe, dziļāka, kas plūst bez vārdiem.

 

Zvaigzne
(Release the Stars)

Skan krēsli švīku-švāku balkonā. Kāds laužas
ar alus glāzi burzmā, atskan laipns sveiciens. Lejā
mirdz gaismas viļņi dzelteni un viļņi zili,
tur rādās dučiem mazu, sirmu kvadrātu
kā vecas šķiltavas. Bet mūsdienās ir citādas,
tur meičas dzeltenas ar blūzēm dzeltenām,
tur zili puiši zilās blūzēs, cepurītēs cenšas
pirmie zvaigzni ieraudzīt, tie ietiepīgi kā pats Keplers.

Cik daudz gan bijis termītu, kas cēluši šo zāli,
cik bitīšu ir tirgojušas biļetes, cik skudriņu,
cik ilgā laikā, kādos apstākļos gan izgudrojušas
šīs lampas un šos pastiprinātājus?
Vien iedomājies – arī klavieres kāds radījis!
Pat tādu klišeju kā krēsls kāds ir izdomājis!

Nu visi kopā nākuši un pulcējušies,
par biļetēm ir samaksāts, un āra tērpi
ir spaidu kārtā likti garderobē.
                                                Vienalga, ko un kā
dzied Zvaigzne; šais ekrāniņu kvadrātos,
šai gaidošajā stāvēšanā, krāsu
ritmiskajos viļņos, šai aurošanā "vīlovjū",
šais pūlēs piedzīvot un atcerēties
kaut ko skaistu – mēs visi esam mazliet atpestīti.

 

Priekšplāns
Pastkarte R. de M. no Sv. Jāņa hospitāļa muzeja Brigē. Otrā pusē: Hansa Memlinga Sv. Jāņa triptiha kreisā daļa

Milzīgs mākslīgais rubīns, tas kvēlo karstāk
nekā īstais. Atspulgi. Bildes kā gludas šķautnes.
Jau no ieejas redzams, kā tas kvēlo, aizēnodams citas
bildes, ērģeles un altāri.
Un viss tik precīzs kā pasaule, ko aplūko
caur Nērona grezni ierāmētām lēcām.
Asins strūklaka no nocirstā kakla. Četri jātnieki.
Pūķis, milzis, jaunava, kas spoguļojas kristāljūrā.
Salome pamāj. Ābols. Un gredzens
uz Katrīnas pirksta. Un viss ir patiesāks
par pašu patiesību – ko esmu sapratis, kad biju septiņus
vai piecus gadus vecs, pie reprodukcijas grāmatā,
ko izdevis Flammarion: precīzas, krāsainas detaļas,
kurās (pateicoties Rietumu poligrāfijai)
es varēju izsekot mocekļu gaitām,
pastardienas detaļām: brokāta diegam,
katrai spalvai moku kreklā, katrai pērlei.
                                                                Bet
tikai šeit un tagad, pēc divdesmit gadiem,
es ieraugu nevis tālo plānu – pilsētas un eņģeļus,
krāšņās varavīksnes, Hērodu – bet šauro miesas strīpu
starp īsās, uzrautās vestes malu
un gludo bikšu pērļaino pelēkumu, kas cieši
iespīlē bendes dibenu. Viņa pleci
un muskuļainie lieli, vieglums, ar kādu viņš
tur zobenu.
                 Skaties.
                             Kā viņš varēja paslēpties, kā viņš varēja būt paslēpies
tik daudzus gadus? Tepat vien stāvēja, priekšplānā.
Pieaudzis es stāvu blakus iepriekšējam man. Memlings,
melnums iekš sulīgi zaļa, stāv aiz kolonnas,
viegli smaidīdams; kad biju bērns, man viņš likās garlaicīgs,
stīvs kā no ogles izgrebts ķeglis. Tagad zinu: tas
ir tikai krāsas traips. Īstais ir šeit,
šajā šaurajā miesas strīpā. Noduru acis. Eju ārā.
Un nopērku marcipānu blakus veikalā.

 

Ļaunuma jaukie darbi

Jau atkal rudens, atkal ceļojums, aiz loga atkal
šīs visas pasaulīgās lietas – ceļmalas un pļavas;
tās aizaugušas, sajaukušās, applūdušas,
līdz kokiem nogāztiem, kas projām bēg no meža.

Un šajā putrā – kāda sīkie darbi: dēļi
guļ kaudzē līdzenā zem pelēcīga brezenta
vai nokaļķotu ķiršu gatve, taka glīti nogrābta.

Zem cepures vīd seja, sprigana kā vēla zemene:
viņš zina – pasaule ir haoss, tā bargi ņem
un samaļ dzirnavās, un viņš tai pretī stāv,
vien grābeklis un lāpsta viņam rokās. Kasa virsmu,
neaizskardams dziļumu. Un dziļums gaida.

Jaceks Denels

Jaceks Denels dzimis 1980. gadā Gdaņskā. Ievērības cienīga persona uz Polijas literatūras skatuves, dzīvo Varšavā. Dzejnieks, esejists, tulkotājs un prozists, apdāvināts gleznotājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!