Dzeja
09.09.2014

Man stāstīja par kādu angļu dāmu

Komentē
1
Saglabā

Jaceks Denels dzimis 1980. gadā Gdaņskā. Ievērības cienīga persona uz Polijas literatūras skatuves, dzīvo Varšavā. Dzejnieks, esejists, tulkotājs un prozists, apdāvināts gleznotājs. Jau Denela debijas krājums kritiķus vedināja viņa dzeju raksturot kā "estetizējošu neoklasicismu, kas robežojas ar akadēmismu" (Anna Kaluža).   No 2006. līdz 2009. gadam  Jaceks Dehnels vadījis TV kultūras raidījumu "ŁOSssKOT". Pašlaik raksta portāla "Wirtualna Polska" grāmatu rubrikai un žurnālam "Polityka". Nominēts vairākām literatūras balvām. Dzejas dienās piedalījās ar lasījumiem 6. septembrī "NicePlace Mansards".

 

* * *

Man stāstīja par kādu angļu dāmu
    kas vecumdienās kļuvusi
    par čūsku dresētāju.
Kāds cits liek pasjansu un glauda mazbērniem galvas –
un neviens nezina
    ka Erīnijas
ir viņa mīļākie mitoloģiskie tēli.

Kāds pusi dzīves līmē papīra maisiņus
    un pēc tam kļūst par dostojevski.
Sērijveida slepkava apčubina kanārijputniņu.

Vai esat redzējuši
ka lakstīgala nokristu zemē kā vara lietnītis
vai tāds bazalts – tas spētu pēkšņi
    izritināties metrā samta?

Pārmaiņas iepriecē dvēseli
tādēļ arī pagrūti noticēt
ka tā klusā nopūta varētu nozīmēt nāvi.

    Veselas dvēseļu kolonnas iet cauri tavai miesai
    nedimdinot nenieka.

Varšava, 10. III 2002

Aizkari

Veltīts A. no grāfa J.

Vēl trīs gadus pēc mūsu šķiršanās
nomodā dzīvoju dubultu dzīvi
filmiņā pārklājās kadri
un lūk
uz man redzamā fona:
guļamistabas, ielas, skapja, teātra zāles
atklājās ainas no cita, pārtraukta stāsta.

Gājām uz filharmoniju
pusdienojām svešā istabā
mums mainījās sejas.

Visādi sīkumi atklājās
ar maldinošu precizitāti
meklēju aproču pogas
nepazīstama paklāja malā
bet tās pogas un paklāja rakstu
vēl šodien pēc jums uzzīmētu pat miegā.

Tas viss bija kā
stikla lauskas acu dobumos
lielas trijstūrainas asiņainas skabargas

redzēju tomēr
ka gaisma plūst iekšā caur
pasaules aizkaru zīdu un mežģīnēm

un tā otra dzīve ir tikpat īsta
tikai tā neatgadās

Varšava, 2003. gada 5. marts

De Musica

Un ko varēja zināt Hendelis, septiņsimt kurā gadā
rakstot – steidzīgi, kā allaž – uz līniju papīra
dzimšanas dienas odu karalienei Annai?

Jo tas koks, no kura vējš lapas noplēš ar vijolēm
vienā taktī, un tie jumtiņi, apsisti ar melnu papi,
kapliča, gružu kastes – viss tik tāls –
un tomēr nevainojami noskan tukšajā istabā
starp skapi un logu saldā alta frāze:
"Mūžīgais dievišķās gaismas
avots"
    – un fonā trompete.

Ko varēja zināt Hendelis? Zināja asins ķermenīšus,
Lēvenhuka mašīnu zināja, meklēja gaismu.
Bet sirds matēriju no šķaidītiem kristāliem,
kā redzams, spēja pēc atmiņas ierakstīt obojās.

Varšava, 28. X 2002

Platie logi

Lejā delta – kanjoni baltajās plakankalnēs
atsedz asfalta melnzemi. Augšā,
uzreiz virs apcirptā papeles celma, mākoņi,
zaru plaisu graizīti mainīgos ķīļos.

Plāna, zaļgana miza. Aizsprostos plaisas.
Žagatas, lielākas un plānākas nekā janvārī, šaujas
no augstākā uz zemāko, no zemākā uz augstāko. Un atkal. Tālāk
jau krass bildes krasts: apēnoti logu rāmji,

gaišzilas aplodas, malas, taisni leņķi,
albumu un skaņuplašu vertikāles vienmērīgas
temperatūras un līdzsvarota mitruma plauktos.
Ģipsis. Trombs. Tev ir divdesmit četri gadi. Tu vari

nomainīt Čikāgas skaņu celiņu uz Trešo vai Gotanu,
tarantellas uz Nīnu. Paņemt vārdnīcu, sameklēt,
nolikt to malā. Sakārtot vienu no diviem spilveniem
vai arī abus. Pagaidīt. Uzrakstīt par žagatām.

Varšava, 28. II 2005

 

Iespējas

Ko iesākt ar kādu, kurš tik daudzkārt iegriezies sapņos,
līdz kļuvis tajos par biežāko viesi? Vai bīties
šī biežuma, šīs izspraukšanās cauri
divām cieši pieguļošām ādas virskārtām,

kas mierīgas elpas ritmā kustas? Jo slīksti.
Aizveras viļņi. Samircis čaulītēs pulveris.
Visi tilti ieņemti, pilsētas aplenktas,

pa ceļiem maršē uzvarētāju vienības.
Tu guli, bet viņš tevī iepeld un tad ir tevī viss,

ar stieplītēm pāri zobiem, ar spalvainiem lieliem,
trausliem gurniem. Vai meklēt alternatīvas?
Vai pieņemt, apņemt, paņemt? Pārklāt ar eternītu?

Tu griezies uz otriem sāniem, bet paliec,
lai arī zini, ka teikums kāds vai sīka partikula
allaž sazin kā pamanīsies
iespraukties vidū starp vārdiem
"viņi dzīvoja ilgi" un "laimīgi".

 

Atkusnis

 Veltīts P. T.

Kūst. Debesis redzamas plašāk nekā iepriekš,
augšā gan tikpat, cik vienmēr, bet lejā bonusi:
milzīgi trauslu, gaiši zilgu spoguļu krāvumi.
Apkārt ledāju šķembas, zāles skupsnas,
kur piebradātas, kur stāvas, kušanas patvaļas sekas:
koku žuburi virs ūdens, bēgošu grauzēju ņirbi,
mākoņu juceklīgā steiga. Mežos sniega paliekas
balo kā gadalaiku maiņas atstāti izkārnījumi.

Tikai tilts un upe stāv pretī visam šim
bezprātam: ir ziemeļi un ir dienvidi, bēgums,
straumes, akves, dukti. Ceļš, kas ved,
un pilsētas, ko vieno, un cilvēki pilsētās.

Tas, ka mēs esam kopā, ir šīs kārtības daļa –
tā kā koku ritms ceļmalās, ielu kārtojums,
virzieni, fāzes, straumes, mana stīvā apkaklīte,
tavi apspīlētie svīteri, mans kreisais, tavs
labais spilvens. Attiecības: tas, kas tur kopā
divus ūdeņraža un vienu skābekļa atomu.

Vilcienā Gdaņska-Varšava, 30. III 2005

Asums

  Veltīts P. T.

Kaut kā citādi bija iecerēts: tava galva
kādā konkrētā, tīkamā gaismā, svītera krāga ar rāvējslēdzi
un nenoteiktās formās un krāsās raibināts fons:
pelēki rombi, švīkas, gadījuma kadri
– visi tie oksīdi un hlorīdi, antimoni un
skābes, verdošas peldes izvilktu patiesību,
kas stiepjas tāda plata, plata un krāsaina,
piecpadsmit uz divdesmit, kā valga zeme,
kad ūdens jau noskrējis, bet šķirsts ar
priekšgalu iearies mīkstām nogulsnēm segtā
Ararata sānā: milži,
antilopju uzpūstie līķi, sprāgušas zivis.
Plaukti tajā dzīvoklī. Tas rakstāmgalds. Lapas,
uz kurām tu zīmēji ģeneoloģiskos
paleologu mežus, merovingu biežņas.

Tas, kas tagad ir maigs – tas ir rakstiņš uz tasītēm,
dakšiņa, etiķete, ievārījuma vāciņš,
grāmatu nosaukumi, logs, papele aiz loga, –
var ar laiku kļūt vienaldzīgs, rūgts
vai pavisam bīstams. Tad kadra virspusē
izlīdīs cianīdi, indīgie oksīdi
un ar vēsi zaļu krāsu iekrāsos detaļas.

Varšava, 20. II 2005

 

No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode

 

Tēmas

Jaceks Denels

Jaceks Denels dzimis 1980. gadā Gdaņskā. Ievērības cienīga persona uz Polijas literatūras skatuves, dzīvo Varšavā. Dzejnieks, esejists, tulkotājs un prozists, apdāvināts gleznotājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!