Foto: Unsplash.com
 
Sleja
13.07.2020

Sensācijas, kuru nav

Komentē
0
Saglabā

Neraugoties uz to, ka medijos zinātnieku darbam veltītas informācijas it kā netrūkst, priekšstati par šo darbu daļā sabiedrības ir savdabīgi.

Tiešais iemesls tālākā teksta tapšanai bija konkrēts aspekts sižetā par "izbēgušo vīrusu". Fakts, ka "tajā laboratorijā viņi ir strādājuši ar to vīrusu" joprojām tiek minēts kā sensācija. Sasodīts, protams, ka strādāja! Un? Ja vēlaties zaudēt naktsmieru, varu informēt, ka pasaulē kopumā ir apmēram 70 BSL-4 (biosafety level-four jeb ceturtā līmeņa biodrošības) laboratorijas, kas glabā un strādā ar visnegantākajiem vīrusiem un līdzīgām nejaucībām. Šādas laboratorijas ir 30 dažādās valstīs, un, piemēram, apšaubāmu publicitāti ieguvušais Uhaņas Virusoloģijas institūts plāno tuvākajos gados izveidot vēl 5 šādas laboratorijas. Un arī tajās viņi nenodarbosies ar saldā krējuma mikrobioloģisko izspēti.

Vai tas var radīt problēmas? Ja netiek ievēroti drošības protokoli, var. Laika posmā no 2000. līdz 2009. gadam 34 reizes kļūdas ir gadījušās arī ASV (Sibīrijas mēris, putnu gripa, Ebola), Lielbritānijā 1978. gadā (bakas) un 2007. gadā (t.s. mutes un nagu sērga), tikai šajos gadījumos problēmas tika operatīvi atrisinātas un nāves gadījumu skaits nepārsniedza desmit*. Jāatzīst, Ķīnā agrāko gadu kļūdu konsekvences ir bijušas skaitliski lielākas (gandrīz 800 nāves gadījumi), un tā, protams, ir problēma.

Ja tā, varbūt pareizāk ir šādus pētījumus apturēt? Lai apspriestu šādu iespēju, piedāvāju kādas amerikāņu pētnieku grupas pavisam nesenu pētījumu, kuru izcūkot kā lētu sensāciju ir viegli. Tātad – tika konstatēts, ka diezgan nejauka slimība – FMF (familial Mediterranean fever) – vēsturiski ir ļāvusi ar to sirgstošajiem vieglāk pārciest buboņu mēri. Nav grūti iedomāties vieglu histēriju, ja savelkam to kopā ar Ķīnā pavisam nesen fiksētajiem buboņu mēra gadījumiem. "Ak dievs – kaut kādās laboratorijās ir mēra paraugi, un tie dullie zinātnieki ar to krāmējas!" Jā, "krāmējas" – lai saprastu, kas cilvēka organismam palīdz tikt galā ar mēri. Kā saka pētnieku grupas vadītājs, "šajā jaunas pandēmijas laikā saprast mijiedarbību starp cilvēkiem un mikrobiem ir vēl svarīgāk". Un tā ir taisnība. Mūs pamatoti biedējošās "dabas dāvanas" ir un būs apkārtējā vidē, un paraugi laboratorijās ir nepieciešami, lai mēs būtu gatavi situācijām, kad tiekam ar tām "aplaimoti". Tādēļ "sensācija", ka Uhaņā, lūk, ir strādājuši ar mums jau aknās sēdošo koronavīrusu, apliecina nepietiekamu izpratni par pētniecisko darbu.

Kaut ko līdzīgu savulaik varēja novērot saistībā ar CERN projektu (iespējams, ka fantazēšana turpinās, tikai es to neesmu pamanījis). Proti, "kad tie dullie fiziķi ieslēgs savas mašīnas, tad mūs visus aprīs". Īsti vairs neatceros – "melnais caurums", "tumšā matērija" vai vēl kaut kas. Šajos plaši izplatītajos apgalvojumos šarmantākais bija priekšstats, kāds, acīm redzot, plašai publikai ir par fiziķu darbu. Atnāk neizgulējies inženieris, nospiež kādu nepareizu pogu, un – viss! Tā varbūt notiek filmās, bet ne reālajā zinātnē. Aizvadītajā mēnesī CERN padome apstiprināja jaunu stratēģiju daļiņu fizikas attīstībai Eiropā. Stratēģijas izstrāde notika apmēram divu gadu garumā, un tā veidota pat ne tuvākajai desmitgadei, bet pusgadsimtam. Respektīvi, šajos pētījumos laika (un, būsim godīgi, arī investīciju apjomu) mērogi ir tādi, ka tur nav "nepareizu pogu".

Līdzīga attieksme kā pret "vīrusu glabāšanu" laboratorijās varētu būt saistībā ar visu, kur parādās vārds "radiācija". Iemesls ir saprotams – atomelektrostaciju avārijas, tomēr jāapzinās, ka "radiācija" sastopama arī medicīnā – diagnostikā, radioterapijā un, starp citu, arī aviācijā. Un, ja pētnieki meklē – konkrētajā gadījumā nanodaļiņas – rīkus, kas cilvēku pasargātu no veselībai bīstamām radiācijas dozām, tad, jā, kaut kur savās noslēpumaini bīstamajās (mūsu skatījumā) laboratorijās viņi "krāmējas" ar mūs biedējošo "radiāciju". Es varētu turpināt ilgi – piemēram, ja saistībā ar zinātnieku darbu parādās tādi vārdi kā "ģenētiskā modificēšana" vai, vēl trakāk, "klonēšana", ļaudis apbrīnojamā skaitā ir pārliecināti, ka pētnieki pa kluso nodarbojas ar  kaut ko cilvēcei bīstamu.

Kāpēc tā? Vienkāršākā un tajā pašā laikā paviršākā atbilde būtu atsaukties uz zināšanu trūkumu, kas savukārt sakņojas izglītības sistēmā, informatīvajā vidē utt. Tā nav laba atbilde, jo zinātne objektīvi gadu laikā ir specializējusies un profesionalizējusies tiktāl, ka iegūto zināšanu apmēri ir sasnieguši cilvēkam objektīvi neapgūstamu apjomu un sarežģītības pakāpi (starp citu, ar to var saskarties arī akadēmiskajā vidē). Manuprāt, liela nozīme ir tam, ka mēs nojaušam – pat ja nespējam precīzi raksturot, piemēram, fiziķu darba saistību ar viedtālruņiem mūsu kabatās – saikni starp zinātni un tehnoloģijām (neprecīzs apzīmējums, bet labāka nav). Nojauta ir pareiza: nekādi Stīvi Dž. un Īloni M. nebūtu sasnieguši tādu "zvaigžņu" un bagātnieku statusu bez zinātnieku atklājumiem. Problēma ir mūsu pretrunīgajā attieksmē pret tehnoloģijām. No vienas puses, mēs tās labprāt lietojam, bet, no otras puses, arī neuzticamies, pat baidāmies no tām. Ja es nesaprotu, kā tas "verķis" darbojas, es nesaprotu, kā izgudrotāji līdz tam tikuši, un kaut kā nesaprašana bieži liek nervozēt.

Vai situāciju var labot (skaidri apzinoties, ka, vienalga, tikai daļēji)? Diez vai pietiks ar lielāku dabaszinātņu un eksakto zināšanu faktu apjoma došanu skolās, jo, kā jau minēju, šis apjoms vienalga ir, kā saka, nepaceļams. Iespējams, vairāk noderētu pamatjēdzienu izskaidrošana, jo, kā nesen intervijā teica Maksa Planka biedrības Zinātnes vēstures institūta goda direktore, jēdzieni "fakts", "eksperiments" un citi, lai cik bieži lietoti, nebūt nav visiem saprotami. Piemēram izmantošu aktuālo kontekstu – vakcīnas. Pieļauju, ka vairumam no mums priekšstats par klīniskajiem pētījumiem ir apmēram šāds: atrodam vai nu drosmīgu un pašaizliedzīgu brīvprātīgo, vai tādu slimnieku, kuriem, atvainojiet, nav, ko zaudēt, grupu un izmēģinām vakcīnu vai medikamentu. Savukārt, ja paskatāmies, kāds ir reālais process, tad, pirmkārt, var aizmigt, to lasot, bet, otrkārt, kļūst skaidrs, ka mūsu priekšstats nav bijis pareizs un viss ir krietni ķēpīgāk. Man nav un nebūs profesionāla līmeņa zināšanu virusoloģijā, tomēr, ja man ir kaut cik korektas zināšanas par to, kas vispār ir eksperiments un pierādījums zinātnē, tad, visticamāk, es "neiztaisīšu" sensāciju no kārtējā kliedzošā virsraksta žanrā "zinātnieki konstatējuši", ka koronavīruss, lūk, saglabājas uz tādām virsmām X stundas, uz citām Y, gaisā izplatās Z metru attālumā utt. Vispirms aprakstiet man konkrētā eksperimenta, žargonā sakot, dizainu, un tad es sapratīšu, kā vērtēt rezultātu. Citiem vārdiem sakot, uzsvars, manuprāt, būtu liekams ne tik daudz uz faktu apjoma uzkrāšanu mierīgo civiliedzīvotāju atmiņā, cik uz labāku izpratni par pētniecības metodēm vispār.

 

* "The Economist", 2020. gada 2. maijs, 63. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!