Putins draud Latvijai, amerikāņi muļļājas ar tālāku atbalstu Ukrainai, Ukrainai nav cerēto militāro panākumu. Iemesli depresijai?
Sāksim ar Putina 4. decembra izteikumiem: ja Latvijas valsts "cūciski" izturēsies pret "krievvalodīgo minoritāti", tai jārēķinās ar "cūcisku" šīs minoritātes uzvedību. Citiem vārdiem sakot: ja Latvija īstenos pašas iepriekš nolemto un tiem Krievijas pilsoņiem, kuri līdz noteiktajam termiņam nebija pieteikušies valsts valodas pārbaudei un termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai, būs Latvija jāpamet, Krievija domāšot par "sistēmiskiem mēriem". Pirmkārt, tie apmēram 3500 personāžu, uz kuriem attiecas minētās prasības, nav visa t.s. krievvalodīgo minoritāte. Tādēļ var prognozēt, protams, sirdi plosošas (ironizēju) Kremļa propagandas reportāžas, bet diez vai plašāku viļņošanos. Otrkārt, Krievija tāpat pret Latviju īsteno "sistēmiskus mērus", piemēram, veicinot nelegālās migrācijas plūsmu uz Baltijas robežām. Treškārt, Krievija draud sen un daudziem. Atgādināšu, ka 2023. gada februārī, kad Rietumi, tostarp Lielbritānija, sprieda par mūsdienīgākas militārās aviācijas piegādēm Ukrainai, Krievija britiem piesolīja "atbildi" un "militāras sekas Eiropas kontinentam". Te, protams, var pamatoti iebilst, ka Latvija nav tādā pašā resursu un iespēju pozīcijā kā Lielbritānija (vai Vācija), tādēļ mums draudi jāuztver nopietnāk. Tā ir, tomēr, manuprāt, runa ir par to, ka labi zināmas iedzīvotāju struktūras dēļ mēs esam vieglāk ievainojami tieši iekšpolitiski. Vai, pavisam vienkāršoti formulējot, sarīkot provokācijas Baltijā patiešām ir vieglāk nekā, teiksim, Francijā. Arī tādas būtu ļoti nepatīkamas, tomēr tas nav tas pats, kas iebrukums.
Tādēļ kopumā var piekrist NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājam Jānim Sārtam, kurš domā, ka šādu un līdzīgu Kremļa paziņojumu mērķis ir iebaidīt. Šādā kontekstā mans subjektīvais komentārs ir: labāk kārtējā naida retorika nekā pakāpeniska, it kā klusa valsts politikas pārveide no iekšpuses. Te izteiksmīgs piemērs ir Kirgizstāna, kura tradicionāli tika uzskatīta par demokrātiskāko valsti Centrālāzijas reģionā. Burtiski pēdējo gadu laikā mēs redzam, ka Kirgizstānā tiek apstiprināti Krievijā pieņemtajiem gandrīz analoģiski likumi par presi un nevalstiskajām organizācijām. Tāpat Putina režīma oponenti Kirgizstānā vairs nevar justies droši – šķiet, nesenākais gadījums bija oktobrī, kad Kirgizstāna pieļāva šāda cilvēka faktisku nolaupīšanu un izvešanu uz Krieviju. Jau tagad pietiek ar to, ka dažkārt Latvijas tiesu sistēma un iekšlietu struktūras ir pārāk iecietīgas pret dažādiem pret Latviju naidīgi noskaņotiem un šeit dzīvojošiem personāžiem. To kā problēmu atzīst arī Valsts prezidents. Vēl trakāk būtu tad, ja ar varu apveltītie Latvijā sāks mudināt uz pašcenzūru un pielaidīgāku attieksmi pret sadarbību ar Krieviju. Es subjektīvi labāk pieciešu kārtējos Kremļa murgus, nevis šādu "lienošo" samiernieciskumu.
ASV republikāņu politiķu iespītēšanās saistībā ar tālāku palīdzību Ukrainai. Te jāsaprot, ka diemžēl runa nav par konkrētiem Kongresa un Senāta locekļiem. Politiķi reaģē uz elektorāta noskaņojumu. Un republikāņu pusē noskaņojums mainās. "Gallup" aptauja šīgada augustā liecināja, ka apmēram 50% republikāņu atbalstītāju uzskata, ka ASV Ukrainai palīdz pārāk daudz; novembrī šis īpatsvars bija palielinājies līdz 62%. Te, protams, var sākt izteikt dažādus ne visai glaimojošus secinājumus par republikāņu partijas elektorātu, tomēr man šķiet svarīgāk saprast, ka mēs sevi maldinām, uzskatot, ka amerikāņi grib būt "pirmie puiši ciemā" un diktēt spēles noteikumus visā pasaulē. Vidusmēra vēlētāja – arī ASV – interese par ģeopolitiku un pasauli patiesībā ir diezgan neliela. Simpātijas pret norobežošanos un savu resursu netērēšanu ASV politikā bijušas kopš šīs valsts izveidošanās. Citiem vārdiem sakot, baidos, ka runa nav tikai par republikāņiem un Donaldu Trampu – vienīgā cerība Ukrainai: ja amerikāņu attieksmē pret Ukrainu dominē "nav mūsu problēma", tad Ķīnas faktoru saprot visi. Ja amerikāņi atteiksies atbalstīt Ukrainu, tad Ķīna to uztvers kā ASV vājuma izpausmi ar visām no tā izrietošām sekām pašiem amerikāņiem. Protams, nav garantiju, ka amerikāņu vēlētāji šo likumsakarību spēj apjēgt.
Savukārt kontekstā ar drūmajiem mājieniem par Ukrainas militāro panākumu trūkumu pēdējo mēnešu laikā man šķiet, ka mēs paši (iespējams, arī daļa Ukrainas sabiedrības) izveidojām sev pārāk optimistiskas prognozes pēc ukraiņu veiksmīgajām operācijām Harkivas un Hersonas virzienos. Tādēļ es sliecos piekrist tiem ekspertiem Ukrainā, kuri mudina vērtēt plašāk. Proti, pati Ukrainas spēja Krievijas uzbrukumu apturēt jau ir panākums. Tāpat tas, cik resursu Krievijai šis karš izmaksā. Tāpat tas, ka Melnajā jūrā Ukrainai izdevies piespiest Krieviju uzvesties piesardzīgāk. Citiem vārdiem sakot, mēs, protams, būtu priecīgi, ja jauno gadu Ukraina būtu sagaidījusi ar ievērojami plašākām no okupantiem atbrīvotām teritorijām, tomēr šo cerību nepiepildīšanās var apgrūtināt ukraiņu paveiktā objektīvu novērtēšanu.
Viss iepriekš uzrakstītais nenozīmē, ka prognoze ir "gan jau būs labi". Nodarbošanās ar dažādu laikmetu un reģionu vēsturi vedina mani teikt, ka viena no lielākajām problēmām apkārtējās pasaules uztveršanā ir nesakritība starp vēstures laiku un indivīda (mani pašu ieskaitot) laiku. Kaut kad nomirst visi diktatori, kaut kad sabrūk visas impērijas – arī visvarenākās un agresīvākās. Problēma ir tā, ka šis ir diezgan vājš mierinājums, ja raugās no indivīda un viņa tuvinieku dzīves viedokļa. Putins nav mūžīgs, Ukraina būs arī turpmāk, jautājums – bet kad par to būs skaidrība un drošība? Nav ne jausmas. Kā savulaik rezignēti rakstīja Šveices rakstnieks Pēters Bišels (1935), "vienīgais, ko man iemācījusi dzīve – laiku pa laikam paraustīt plecus un teikt: tāda ir dzīve". Izklausās kā izvairīga un saturiski tukša retorika, vai ne? Bet kādi ir varianti? Var dzīvot pastāvīgās apokalipses noskaņās. Droši vien, ka var, bet tas visiem neder. Var censties būt optimists. Pēc Breivika sarīkotā terora akta Norvēģijā Juris Kronbergs Zviedrijā uzrakstīja tā [1]: "Ja viens cilvēks var radīt tik daudz naida, / Padomā, cik daudz mīlestības mēs pārējie spējam radīt." Cienījama pozīcija, bet atkal – ne visiem der, man tādai nav spēka. Es vados (tas nenozīmē, ka rekomendēju) pēc norvēģa Gunšteina Bakes (1968) secinātā darbā "Moda un Oda": "Dāvana ir nevis tas, ko tu saņem, bet tas, kas tev ir un netiek atņemts." Baigi melni? Manuprāt, nē. Atgriežoties pie vēstures pētīšanas, atļaušos teikt, ka cilvēki lielākoties vienmēr ir dzīvojuši juku, vardarbības, neprognozējamības apstākļos. Mēs mūsdienās vienkārši esam pieraduši pie pavisam cita, nesalīdzināmi zemāka reālo (nevis izdomāto) apdraudējumu līmeņa. Rezultātā mēs, teikšu žargonā, neturam stresu, kāds 95% no cilvēces vēstures tika uzskatīts par nepatīkamu, bet neizbēgamu. Ir vērts pamēģināt pierast. Bet kā tad ar progresu?! Mums nav jādzīvo ar tādiem riskiem, ar kādiem dzīvoja cilvēks 13. vai 18. gadsimtā! Progress ir, neapšaubāmi, bet kāds tam sakars ar cilvēka dabu?
[1] Kronbergs, Juris. Uz balkona. Dienas Grāmata, 2016, 47. lpp.
0