Vēl nesen, vērojot Latvijas sabiedrību, izskatījās, ka ievērojama tās daļa dzīvo tā, it kā grasītos dzīvot mūžīgi, it kā nāve uz šiem cilvēkiem vispār neattiektos. Kopš Covid-19 uzliesmojuma rādās pavisam citāda aina: tagad rodas iespaids, ka daudzi būtu sataisījušies nomirt tūliņ pat. Abas pozīcijas, lai gan ne bez iemesla saistošas, tomēr ir kaitīgi pārspīlējumi. Nav jālasa Aristoteļa "Nikomaha ētika", lai nojaustu, ka mērenība ir labvēlīga veselībai. Pandēmijas laikos, starp citu, tas ir vēl jo svarīgāk.
Pārspīlējumu kultivēšanā sava vaina jāuzņemas gan politiķiem, gan plašsaziņas līdzekļiem, kuri cits citu nemitīgi uzkurina. Te ir runa nevis par adekvātiem ierobežojumiem un piesardzību, jo slimība patiešām ir bīstama, bet gan par panikas uzkurināšanu. Kā jau ikvienā krīzē – no ekonomiskām līdz militārām un vīrusu izraisītām – starp valsts pārvaldi un medijiem izveidojas it kā antagoniskas, taču dziļākā būtībā simbiotiskas, savstarpēji izdevīgas un atkarīgas attiecības. Ikviens uzrauga citus un tādā kā oktobrēnu entuziasmā tiecas rādīt priekšzīmi. Gādājot par klikšķiem, mediji, kas uzvilkuši sabiedrības aizstāvju spožās bruņas, tomēr sāk vairāk līdzināties ar narcismu sasirgušam Cerberam. Tikmēr panika aug un politiķiem ir jārīkojas, turklāt "izlēmīgi un stingri", "konstruktīvi un apņēmīgi", ar visu nepieciešamo precizitāti un acīmredzamu "atbildības izjūtu". Tādā ritmā dzīvojot, nav brīnums, ka populārā Latvijas plašsaziņas līdzeklī samisējas un tiek piemirsta ministru prezidenta Kariņa teikuma otrā daļa "bet ir ierobežojams!", līdz ar to ziņu virsrakstos pāri paliek vien "Vīruss nav apturams!". [1] Savukārt ministrei Viņķelei sastrēgumi Bergamo krematorijās pārvēršas par "masu apbedījumiem". [2] Neviens jau nav klaji melojis, un visiem tie labākie nodomi, taču panika pieaug, bet tas veselību nebūt neuzlabo.
Kāpēc gan šāda reakcija? Kādēļ tā ir tik ekstrēma – gan atbilstoša, gan acīmredzami dumja, gan bezkaunīga, gan empātiska un solidāra – tomēr atkal un atkal sakāpināta? Visā vainot politiķus un medijus ir ērti, tomēr tā ir garlaicīga atbilde, jo filozofijas uzdevums un mans nolūks ir cits: skaidrot laikmeta noskaņojumu. Tā vien šķiet, ka Covid-19 krīzes laika garu gan pasaulē, gan Latvijā var izteikt kā slēpšanos aiz bailēm.
Vīrusa uzliesmojuma spēks rodams nevis tā tiešajā iedarbīgumā, bet gan nesaprotamībā. Lai gan nāvējošāks nekā ikgadējā gripa, tomēr arī Covid-19 nav drauds cilvēces pastāvēšanai. Iedarbīguma atslēga drīzāk jāmeklē divu jēdzienu – baiļu un šausmu – pārī. Bailes ir objektīvas un tiešas, konkrētas, tās ir saprotamas. Var baiļoties no lidošanas, no bandītiem, no kreditoriem, var baidīties no nelaimīgām vecumdienām. Savukārt šausmas ir kaut kas dziļāks, nesaprotamāks – nāves šausmas! Plosošā, irdinošā un neatslābstošā panika, kas rodas, iztēlojoties savu mirstīgumu nevis kā abstraktu iespējamību, bet visā tās konkrētībā – lūk, es esmu dzīvs, es jūtu un redzu, un smaržoju, un taustu, bet tas viss izšķīdīs absolūti nezināmā, mūžīgā nekurienē – nevis zvaigžņotajā debesī, bet bezgalīgajā tukšumā. Tā ir izjūta, ko apraksta dzejnieki, nevis zinātnieki. Te runa ir par elpu stindzinošo, paralizējošo sajūtu, kad, visu ikdienišķo atmetis, saproti savu ciešanu un prieku veltīgumu. Lūk, sevis nostatīšana nāves priekšā, savas dzīves trausluma apzināšanās ir šausmas.
Tomēr šausmām ir kāda īpašība, kas vienlaikus gan paglābj, gan apmuļķo – šausmas ir tēlainas, neskaidras. Ja tas tā nebūtu, nāktos ātri vien sajukt prātā. Ja jautājam, kāpēc cilvēki tik izmisīgi baidās no salīdzinoši mēreni nāvīga vīrusa, tad atbilde ir meklējama šausmās. Proti, vīruss Covid-19 ir nāves metafora, kas nāves šausmu izjūtu padara konkrētu, redzamu, identificējamu un saprotamu. Domāt par nāvi ir sarežģīti, bet domāt par vīrusu ir vienkārši. Nāves šausmas kļūst domājamas, kad to izteicējs ir bailes no vīrusa.
Bēgšanai no nāves šausmām ir dažādas izpausmes formas. Nāves norobežošana no dzīves ir izplatīta kultūras iezīme. Lai gan katrs ar to saskaras, nāve ir gluži kā izstumta no sarunām: neblandies pa kapsētu, neskaties uz mironi, nepiesauc nelaimi! Nāves "noklusēšana" izpaužas arī tās medicinizēšanā, citiem vārdiem – pakļaušanā birokrātiskam un racionalizētam aprakstam. Proti, aizgājējs miris nevis tāpēc, ka "pienācis laiks", bet gan tāpēc, ka "sistēmas elementa disfunkcija izraisījusi letālus traucējumus" utt. Lūk, un, ja nebūtu vienas vai otras kaites, tad – iedoma vēsta – varētu dzīvot arī mūžīgi. Šādā aspektā spilgta liecība ir apņemšanās aizsargāt apdraudētos. Neapšaubāmi cēls nodoms, tomēr tā gaismā pārsteidz kaut kas cits: proti, kā gan tā sanācis, ka agrāk par to nedomāja? Covid-19 uzliesmojumā mēs esam it kā pēkšņi attapušies, ka jāglābj slimākie līdzcilvēki, lai gan vēl pavisam nesen, atklāti sakot, tas bija diezgan vienaldzīgi. Mainījies ir tas, ka Covid-19 ir padarījis nāvi redzamu. Lai gan cilvēki ir miruši un mirst ik dienu dažādu iemeslu dēļ, par to nav ziņots. Taču patlaban nāve ir izcelta no apslēptības. Skatuves aizkars ir pavērts, un redzam nāvi dejojam, lai gan tā tur dejojusi jau no laika sākuma.
Pretstatā bailēm, nāves šausmas pārkārto vērtības. Šo pretstatu ilustrē terorisms. Franču filozofs Žans Bodrijārs, komentējot 11. septembra teroraktu, pareizi sprieda, ka terorisms ir klaja blēdība. [3] Tas pārkāpj pašus fundamentālākos spēles noteikumus, jo izaicina sistēmu, kuras ideāls ir pilnīgs nāves iztrūkums. Patērniecībā nāves nav un tā nemaz nedrīkstētu būt, jo mirušie maz iepērkas. Pārvēršot savu nāvi par absolūtu ieroci, islāmistu pašnāvnieki sajauca kārtis. Kā gan lai cīnās pret teroristiem (un tagad pret vīrusu), kam nepiemīt šausmas par savu mirstīgumu? Ar ko gan tādam lai piedraud? Ielūkojoties dziļāk, līdzības starp terorismu un vīrusa pandēmiju kļūst acīmredzamas un abpusēji paskaidrojošas: vīruss darbojas kā terorists, bet terorisms iedarbojas kā vīruss. Vēl nesenā pagātnē bija cits vispārīga līmeņa bieds – atombumba un tās izplatītā radiācija. Šie ļaunie spēki – radiācija, terorisms un vīruss – ir kaut kas no ārpuses atnācis un neredzams. Neviens to tā īsti nav savām acīm skatījis, bet visi par to runā un saskaņā ar vispārpieņemtu uzskatu neuzdrīkstas apšaubīt, jo sekas tam var būt fatālas. Jā, visi zina, ka ir tādi ļaudis, kas biedu ir redzējuši (militāristi, terorisma apkarotāji un tagad mediķi), tomēr absolūti lielākais vairums nav redzējuši neko. Ne radiāciju, ne teroristus, ne vīrusus. Atšķirībā no klasiska kara, kur ir redzamas frontes robežas, terorisms iedarbojas uz sabiedrisko noskaņojumu. Šādā nozīmē Covid-19 ir īsts terorists – tas ir bezkaunīgs, tam nerūp mūsu vērtības, tas nežēlo civiliedzīvotājus, tas ir pašnāvniecisks, tas liek mums justies briesmīgi, bet vienlaikus absolūtais vairākums par to gandrīz neko nezina un nav mūžā redzējis.
Filozofa Pētera Sloterdeika skatījumā mūsdienu terorisma sākums ir kauja pie Ipras, kur pirmo reizi plašos apmēros izmantoja indīgās gāzes. Viņš trāpīgi pamanījis, ka terorisma uzbrukuma objekts ir nevis ienaidnieka ķermenis, bet gan dzīvošanai piemērotā vide. Tādējādi indīgās gāzes par cilvēka ienaidnieku padara viņa paša elpu. Islāmiskā terorisma pārstāvji, savu dzīvību pārvēršot par ieroci, par draudu padara arī pašu dzīvību. Ja citi ir gatavi mirt, tad dzīvība kā ideja kļūst bīstama. [4] Tieši tas pats notiek ar vīrusu – tas ir bezpersonisks, neieinteresēts. Ar to nevar kaulēties, to nevar piekukuļot vai pierunāt. Vīruss sagandē gan bioloģisko, gan – kā baiļu režīms – arī psiholoģisko vidi.
Šī atskārta nozīmē kaut ko gaužām vienkāršu – nāve ir, tā ir iznīcinoši šausmīga, bet to pieņemt, t.i., iesavināt savā apziņā, var ar metaforu palīdzību. Ja vēl nesen dominēja terorisma metafora un senāk atombumba, patlaban spilgtākais nāves simbols ir Covid-19. Šausmas ir pārāk smagas, pārāk nospiedošas, lai būtu iespējams tās sevī izturēt. Tieši tāpēc vajadzīgas bailes, kas neskaidro padara konkrētu, neizsakāmo padara izsakāmu. Galu galā, Covid-19 attēlu netrūkst.
Martins Heidegers darbā "Esamība un laiks" par vienu no centrālajām tēmām izvirzīja apjēgumu par "esamību uz nāvi", kas piešķir atskaites punktu ikvienai cilvēka rīcībai. Heidegera doma ir gaužām vienkārša: esamība ir laiks, bet cilvēku laiks ir ierobežots – galā gaida nāve. Līdz ar to, lai kaut ko saprastu par autentisku cilvēcisku būtni, jāatceras, ka tā vienmēr ir attiecībās ar savu mirstību. Tieši šī mirstība piešķir rīcībai un izvēlēm nozīmīgumu. Patlaban vīruss, atgādinot par mūsu mirstību, dzīvei iedod jaunu jēgu, jo nu gan ir, par ko satraukties.
Šajā satraukumā ir kaut kas savdabīgs, ko var novērot arī Latvijā. To varētu dēvēt par perversu baudu, jo Covid-19 dzīvi padara jēgpilnu pat vairākās nozīmēs. Vispirms sabiedrībai, kuras garīgā dzīve nereti aprobežojas ar jautājumiem par to, kuru "iPhone" modeli pirkt vai kas jauns Kiviča privātajā dzīvē, saskaršanās ar nāvi ir kaut kas pārsteidzošs, jauns un zināmā mērā pat aizraujošs. Ar bailēm no vīrusa piesedzoties, kā pa atslēgas caurumu palūrēt uz nāves šausmām, ir pieredze, kas piedod dzīvei asumu. Otrs – pandēmija pati par sevi ir "globāls notikums" – tā ir svarīga! Viss viens, vai ļaunums ir īsts vai iedomāts, jo mēs beidzot varam piedalīties vēsturiskos procesos – nevis ikdienas garlaicīgajā plūdumā, bet dižnotikumā, kas izmainīšot teju ikvienu ieradumu. Pretstatā tiem "laimīgajiem", kuri savām acīm redzējuši karus un revolūcijas, mēs esam bijuši spiesti dirnēt viduvējības taukos. Taču tagad – un šī bauda nudien ir perversa – esam grandioza pasākuma liecinieki un dalībnieki. Citādi sakot, šobrīd dzīvajiem rodas cerība, ka viņu laiku pieminēs vēstures grāmatās. Turklāt satraukšanās ir ne tikai individuāla, bet arī kolektīva. Mēs visi varam dalīties kopīgos pārdzīvojumos, turklāt cerot, ka šoreiz to izpratīsim. Šādā nozīmē Covid-19 ir ne tikai baiļu objekts un šausmu metafora, bet arī jēgas atskaites punkts. Atgādinot par dzīves trauslumu, vīruss vienlaikus atgādina par dzīves vērtību.
Nāves šausmas nemainās, bet mainās laiku un sabiedrības tikumi. Vērojot sabiedrisko reakciju uz Covid-19 krīzi, var pievienoties ekstravagantajam filozofam Polam Viriljo, kurš šos laikus izteica ar divām tendencēm: baiļu pārvaldību un pastāvīgi pieaugošu ātrumu. Nemitīgais ātruma izjūtas pieaugums nozīmē arī to, ka sarūk telpas izjūta. Modernais transports, tā ātrums, tā pieejamība un visur esošā klātbūtne pasauli padara mazāku, bet tas savukārt ved nevis pie atvērtības un visa pieejamības, bet gan pie klaustrofobijas. Covid-19 uzspiestā izolēšanās spilgti ilustrē globalizācijas apgriezto blakusefektu: atvērtā pasaule iespiež slēgtā miteklī. Cits aspekts ir vīrusa izplatīšanās ātruma apraksti, kas nemitīgi tiek izteikti mērāmos salīdzinājumos, kuri dažbrīd sāk atgādināt ātrumsacensības. Plašsaziņas līdzekļu tīmekļa vietnēs mērījumi gluži kā sporta sacīkstēs fiksē valstu izaugsmi, ātrumu, dinamikas izmaiņas. Savukārt cīņa pret vīrusu ir kā ātruma savaldīšana. Kā norāda Viriljo, industriālā revolūcija 19. gadsimtā ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību paveica "viedokļu standartizēšanu", bet 21. gadsimtu izsaka digitālā revolūcija, kas paveic "emociju sinhronizāciju". [5] Tieši tāpēc pandēmijas apstākļos panika ir globāla.
Filozofija nav nedz ekonomika, nedz medicīna, un šajās jomās tā patlaban nepalīdzēs. Tās uzdevums izteikt vērojumus par mūsu izturēšanos palīdz saprast, ko atzīstam par nozīmīgu. Džordžo Agambens nesen, komentējot sabiedriskošanās ierobežojumus Itālijā, aizrādīja, ka agrāk vai vēlāk mums nāksies no jauna atskārst, ka sabiedriskajā, gluži tāpat kā bioloģiskajā, dzīvē vienmēr jārēķinās ar risku, ka varam saslimt un nomirt. Dzīvošana nozīmē atrašanos attiecībās ar nāvi. Tāpēc ir jāuzdod nākamais jautājums, proti – cik daudz esam gatavi upurēt? Tā ir izšķiršanās starp bioloģisko, kailo dzīvību un būšanu cilvēkam, politiskajam dzīvniekam, ar visu no tā izrietošo – sabiedriskošanos, pulcēšanos, kopdzīvi un draudzību, tautsaimniecību, proti, visu, kas notiek publiskajā telpā.
Dzīve nozīmē arī nāvi. Gribētos domāt, ka kaut kad pārskatāmā nākotnē izdosies atrast zāles vai vakcīnu un tad varēsim atsākt "normālo dzīvi". Tomēr jāsaprot, ka pavisam drīz nāks šausminoša atskārta: dziļākajā būtībā jau nekas nav mainījies, nekas nav uzvarēts – nāve nav uzvarēta. Mēs attapsimies, ka nāves metaforas sakaušana sakāva tikai atdarinājumu, nevis oriģinālu. Nāve uzglūn arī normālajā dzīvē. Memento mori.
[1] Tūdaļ pēc valdības ārkārtas sēdes ministru prezidents Krišjānis Kariņš savā runā uzsvēra: lai gan "šī slimība nav apturama", bet – un to "ir ļoti svarīgi saprast"! – tā "ir ierobežojama". Tomēr "Delfu" atreferējumā pirmās lapas ziņas virsrakstā bija lasāms tikai "Šī slimība nav apturama". Taisnības labad jāpiebilst, ka pēc pāris stundām "Delfi" virsrakstu izlaboja uz "Šī slimība nav apturama, bet ierobežojama". Tomēr sākotnējais un maldinošais virsraksts ir saglabājies "Delfi" kanālā YouTube.
[2] TV3 raidījums "Nekā personīga" 2020. gada 22. martā, ieraksta 25:37.
[3] Baudrillard, Jean. The Spirit of Terrorism. London: Verso, 2002 — p. 16.
[4] Sloterdijk, Peter. Terror from the Air. MIT Press, 2009.
[5] Virilio, Paul. The Administration of Fear. Semiotext(e), 2012.
1