Pandēmija nav "atcēlusi" virkni citu globālu problēmu.
Militārajām tehnoloģijām veltītā ziņu plūsma rada pretrunīgas emocijas. Proti, pandēmija pilnā plaukumā, daļa populācijas drūmi skaita inficētos un mirušos, savukārt cita populācijas daļa turpina vaiga sviedros strādāt, lai pilnveidotu cilvēku iznīcināšanas līdzekļus. Pat izvēloties ļoti īsu laika nogriezni – aprīļa pēdējās trīs (!) dienas –, secinu, ka esmu lasījis par jauna modeļa "Suffren" klases atomzemūdenes izmēģinājumu uzsākšanu Francijā, par jaunu virsskaņas spārnoto raķešu programmas "Future Hypersonics Program" startu ASV, par Vācijas un Francijas vienošanos kopīgi strādāt pie jauna tanku modeļa, kas aizvietotu "Leopard 2" un "Leclerc", un tikpat aktīvi rosās Krievija, Ķīna, pat Zviedrija.
Apzinos, ka militārais sektors bieži finansē, izmēģina un pilnveido tehnoloģijas, kas vēlāk noder arī, kā mēdz teikt, mierīgajiem civiliedzīvotājiem, respektīvi, nav gluži tā, ka šāda ziņu plūsmas lasīšana man izraisītu vienīgi un tikai niknumu, tomēr, atklāti sakot, būtu brīnumjauki, ja militārajam sektoram raksturīgā noturība savu ideju un interešu bīdīšanā būtu novērojama arī citos tematiskajos lokos. Piemēram, tajos, kas saistīti ar migrāciju un klimata pārmaiņām. Varbūt kļūdos, bet, ja militāristi turpina rosīties arī Covid-19 laikā, tad par migrāciju un klimatu piemirsts. "Jo ir taču daudz svarīgāki jautājumi."
Iesākšu ar migrāciju, jo var likties, ka "robežas taču ciet" – nav problēmu. Nē, nekur Eiropa nespruks, turklāt nevis ierastajā strīdu līmenī par kopējo migrācijas politiku, bet jautājumā par tiem 40 000 ļaudīm, kas atrodas 5 nometnēs Grieķijas salās. Neesmu kompetents spriest, kā būtu bijis jārīkojas, tāpat pašsaprotami, ka attieksme pret migrāciju var būt ļoti atšķirīga, tomēr, domāju, ikviens piekritīs, ka šīs nometnes, jo īpaši Covid-19 kontekstā, agri vai vēlu Eiropai radīs pamatīgas problēmas. Problēma nav "iesaldēta", tā ir nepārprotami “karsta".
Tāpat mēs varam tīksmināties, cik vēlamies, par foto ar zivīm Venēcijas kanālos un nepieredzēti tīro gaisu megapolēs, bet tas nav nopietni – globālā brašā soļošana ekoloģiskas katastrofas virzienā turpinās. Aprīlī pētnieki publicēja prognozi, ka, jau sākot ar 2050. gadu, vasaras sezonās Ziemeļu Ledus okeānā ledus slāņa nebūs – iepriekšējā prognoze šādu situāciju paredzēja, sākot ar 2100. gadu. Šī teksta ietvaros nevaru adekvāti paskaidrot, ka tas nenozīmē tikai lielas nepatikšanas polārlāčiem, un vienkārši pieņemu, ka reakcija uz šo ziņu var būt "mūs tas neskar". Varbūt vairāk pietuvināta būs tēma, kas aplūkota citā aizvadītā mēneša publikācijā – ja turpināsim ierastā manierē vairot ogļskābās gāzes daudzumu, tad neizbēgami paliksim stulbāki. Labi, formulēsim korekti – pavājināsies mūsu kognitīvās spējas. Brīžiem gan liekas, ka prognozētais reakcijas spēju kritums par 20% un stratēģiskās domāšanas samazinājums par 50% ir novērojams jau tagad un nebūs pat jāgaida līdz 2100. gadam. Ja iztiekam bez ironizēšanas, man ir bažas, ka tuvākā pusgada vai gada laikā notiks kļūdaina prioritāšu pretnostādīšana, apgalvojot, ka vispirms jātiek galā ar pandēmiju, ekonomikai jāatgūstas, bet par ekoloģiju runāsim kaut kad vēlāk. Tas būtu kļūdaini kaut tā iemesla dēļ, ka ne visi ekoloģisko situāciju un cilvēku labklājību uzlabojošie pasākumi ir ellīgi dārgi un pretēji kādas lielas vai ietekmīgas grupas interesēm.
Piemēram, vēl aprīlī tika publicēts pētījums, kas saka (vienkāršoju) – ja cilvēce savestu kārtībā savas ūdens irigācijas sistēmas, mēs varētu, nepaplašinot lauksaimniecībā izmantojamās platības, pabarot pārsimts miljonu cilvēku. Zināmā mērā var teikt – jā, tik vienkārši. Šobrīd ir skaidrs, ka klimata pārmaiņām veltītā galotņu tikšanās, kas bija ieplānota šogad novembrī Glāzgovā, ir pārcelta uz vēlāku laiku – "pēc pandēmijas", kas konkrētā pasākuma gadījumā liekas saprotami, tomēr ir nojausma, ka visa klimata pārmaiņu problemātika bez lieka trokšņa tiks "pārcelta uz vēlāku laiku". Pazīmju tam netrūkst – prasības vides piesārņojuma mazināšanai tiek mīkstinātas gan atsevišķās valstīs, piemēram, ASV, gan sektoros, piemēram, autobūvē.
Covid-19 pasaulei ļoti skarbā veidā demonstrē veselības aizsardzības sistēmu trauslumu, tomēr pamatotais šoks un tikpat pamatotā vēlme atrast efektīvus līdzekļus pret šo koronavīrusu nenozīmē, ka pasaulē nav citu ne mazāk bīstamu un viegli ceļojošu infekciju. Jau šobrīd sākam riskēt, lai arī ar attaisnotu iemeslu, – UNICEF brīdina, ka bez vakcinēšanas pret masalām pasaulē var palikt vairāk nekā 117 miljoni bērnu. Tam ir slikts, tomēr kaut cik racionāls skaidrojums, proti – Covid-19 apturēšanai noteiktie pārvietošanās un kontaktēšanās ierobežojumi. Nepiedodamāka būtu situācija, ja finansiālie, ražošanas jaudu un pētniecības resursi arī pēc ierobežojumu mīkstināšanas būs tik ļoti koncentrēti uz Covid-19 (vakcīna, medikamenti), ka būs apdraudēta, piemēram, jauda citu vakcīnu izgatavošanai (starp citu, 2018. gadā masalas izraisīja vairāk nekā 140 000 nāves gadījumu pasaulē). Manuprāt, būtu diezgan absurdi, ja uzvaras pār Covid-19 cena būtu cita rakstura pandēmija.
Var, protams, diskutēt, vai demokrātisko vērtību apdraudējumi ir ierindojami starp cilvēka fizisko eksistenci apdraudošiem riskiem, tomēr man šķiet, ka nav pareizi izlikties tos neredzam, sakot, ka pandēmijas apstākļos "strīdi jāatliek uz vēlāku laiku". No sarunām ar konstitucionālo tiesību ekspertiem man radies šāds secinājums: jā, pandēmijas ierobežošanai var uz laiku būt nepieciešami pilsonisko brīvību ierobežojumi (manas individuālās tiesības nenozīmē, ka es drīkstu apdraudēt citu tiesības uz dzīvību un veselību), tomēr jāsaglabājas vismaz iespējai šos ierobežojumus apšaubīt un arī juridiski apstrīdēt. Citiem vārdiem sakot, ir jāsaglabājas neatkarīgām platformām argumentu izvērtēšanai (parlaments, tiesas, mediji), pat ja "par" un "pret" izsvēršanas gadījumā secinājums ir tāds, ka varas rīcība bijusi pamatota. Domāju, ka vairumā Rietumu demokrātiju situācija ir un būs normāla, tomēr nevar nepamanīt, ka šīs demokrātijas kaut kā naivi iedomājas, ka, tā teikt, beigsies pandēmija, beigsies arī centieni "pa burzmu" drupināt demokrātiju valstīs, kuras uzskata par partneriem. Protams, vislabāk būtu, ja valstis pandēmijas pārvarēšanai sadarbotos, bet cena nevar būt pašcenzūra, vērtējot ne tikai Ķīnā un Krievijā, bet arī Serbijā, Bulgārijā, Ungārijā un Polijā notiekošo.
Es ne mirkli neapšaubu to, ka pandēmijas apturēšana, seku pārvarēšana un priekšdarbi tās iespējamās atgriešanās jēdzīgai sagaidīšanai ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums visā pasaulē. Tomēr man šķiet, ka cilvēces rīcībā esošie finansiālie un intelektuālie resursi nav tik ierobežoti, lai mēs nevarētu paralēli risināt arī citas būtiskas problēmas.
0