Plūdi Kundziņsalā 60. gados. Foto: Imants Krastiņš.
 
Vide
01.12.2021

Sadzīvot ar ūdeni

Komentē
0
Saglabā

Atsākam rakstu ciklu, kas papildina "Satori" un "Vides filmu studijas" kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis". Šajā publikācijā folkloras pētniece Dace Bula turpina sērijas "Ezera cilvēki" aizsākto tēmu par cilvēka un ūdens sarežģītajām attiecībām.

"Kopš tā laika es rudeņos dzīvoju vienās bailēs," tā mangaļsaliete Berta Ozoliņa savulaik rezumēja 1969. gada plūdos pieredzēto. Kad plūdi sākās, Berta, tolaik septiņdesmitgadniece, bija mājās viena. Pa logu vērojot ārā notiekošo, viņa apsvēra izredzes glābties:

"Man bija pieslietas lielas trepes pie lūkas, es domāju — gadījumā varu uzkāpt uz bēniņiem. Mīļais, trepes aizlaistas ar tiem plūdiem prom! Un, kad paskatās pa logu, tad, ziniet, tāds paskats, ka domātu — mēs esam jūrā! Viļņi šitādi te iet pa sētu, pa pagalmu. Un motorlaiva — manam vīram bija motorlaiva piesieta pie šķūņa, pieķēdēta — ziniet, vilnis paņēmis un aiznesis arī to projām! Tā ka es nekur nevarēju glābties. Un tad es gaidīju līdz pēcpusdienai, līdz vakaram. Lēnām nosūcās… Un tad vakarā brauca viens otrs cilvēks no Rīgas, no Mīlgrāvja mani aplūkāt — vai esmu vēl dzīva, vai neesmu noslīkusi."

Intervijas brīdī Bertas rudens bailes bija turpinājušās vairāk nekā divdesmit gadu, kaut starplaikā citi nopietni plūdi netika piedzīvoti. Plūdu ūdeņi ātri uzkāpj un samērā drīz noplok, bet tie atstāj ilglaicīgu, dažkārt neatgriezenisku ietekmi uz materiālo pasauli. Tie paliekoši iesūcas cilvēku atmiņā un tiecas aizvien no jauna izplūst stāstos. Ārkārtas pieredze nemēdz palikt nestāstīta.

Plūdu stāsti ir būtiska daļa no Daugavas lejteces iedzīvotāju stāstījumu repertuāra [1]. Tie ir divējādi. Vieni vēsta par ikdienišķiem uzplūdiem, kas savulaik bijusi parasta parādība. Īpaša šai ziņā ir zemā, līdzenā Kundziņsala — ar augstu gruntsūdens līmeni, pirms ostas ienākšanas — blīva ūdeņu tīklojuma pārklāta. Grāvji, kanāli, dīķi — laiva katrā mājsaimniecībā bija "ģimenes loceklis", atceras kundziņsalietis Imants Krastiņš. Un tā bieži noderēja reizēs, kad kājām pārvietoties pa salu nebija iespējams. Plūdi Kundziņsalu mēdza piemeklēt teju katru gadu, Initas Lūses vārdiem, — "ziema nesākās, kamēr nebija ūdens istabā". Nepieciešamība sadzīvot ar ūdeni veicināja vietējās plūdu rutīnas izveidi: salā bija savi ūdens gaidīšanas ieradumi — laika vērošana, ūdens tuvošanās mērījumi, paņēmieni, kā pasargāt mājiniekus, iedzīvi un mājdzīvniekus no plūdu briesmām. Kādreizējā kundziņsaliete Ineta Berkmane atceras bērnu dienu plūdu vērošanas pienākumu:

"Mums, maziem bērniem, plūdu laikā arī bija savi nosacījumi. Kamēr vecāki cēla mēbeles augšā un gatavojās — vai nu būs, vai nebūs — mums, bērniem, bija pilnas kabatas ar akmentiņiem un mums bija jāskrien uz stūrīti, uz šķērslīniju. Pie pumpīt’ mums bija jāliek akmentiņi. Un tad, kad akmentiņi [..] jau pārgāja pāri tai zināmajai vietai, tad mums bija jāziņo — hops! Tad cēla mēbeles augšā, jo mēs zinājām, ka tūlīt ūdens velsies pāri ieliņai un tad — līs mums iekšā pagalmā. Un tad būs viens mirklis un būs istabā iekšā!"

Citi bērni to pašu veikuši, nevis rindojot akmentiņus, bet spraužot kociņus. Paņēmienu "celt uz augšu" piemin visi; daudzās saimniecībās bijušas īpašas, šim nolūkam pašgatavotas ietaises, uz kurām novietot lietas, lai paglābtu no izmirkšanas.

Ikdienišķie plūdi Daugavas lejteces apkaimes skāruši atšķirīgā mērā. Citviet nelīdzenāks reljefs pasargājis mājvietas no applūšanas un plūdu ūdens vien ierobežojis pārvietošanos. Kādreizējie Vecmīlgrāvja 31. vidusskolas skolēni piemin skaudību, ko izjutuši pret klasesbiedriem no Mangaļsalas, kam mācības nereti beigušās dienas vidū, jo plūdu gaidās pakaļ ieradies autobuss, lai pagūtu bērnus nogādāt mājās, pirms Vecdaugavas dambis pārplūst un ceļš tiek nogriezts.

Ūdens regulāra viesošanās cilvēku dzīvesvietās ir viena no vietas identitātes iezīmēm Daugavas lejtecē. "Nu, ar to jau mēs te esam, ka visapkārt ir ūdens Mangaļsalai. Kad pareizais vējš, tad ūdens nāk mājās, kā mēs sakām," — šajā Ineses Veisas teicienā ūdens uzvedība raksturota gluži kā cilvēka pārrašanās no kādas prombūtnes. Gatavību — lai arī ne brīvprātīgu — dalīties mājvietā ar ūdeni iespējams piedēvēt arī tādam Kundziņsalā dzirdētam paradumam kā namdurvju atvēršana, gaidot plūdu tuvošanos, kas gan darīts tehnisku apsvērumu, ne viesmīlības dēļ. Dzīvojot ūdenstilpju tuvumā, ūdenim mēdz būt tik liela nozīme cilvēku dzīvesveidā un savstarpējās attiecībās, ka tiek runāts par hidrosociālām saiknēm, hidrosocialitātēm, ar to apzīmējot cilvēku un matērijas neatšķetināmās kopbūtnes formas. Šajās cilvēku-ūdens savienībās noteikumus pārmaiņus diktē te viena, te otra puse. Aģence — iedarbspēja — piemīt abām. Cilvēki izmanto ūdeni visdažādākajiem mērķiem — lai iegūtu iztiku, pārvietotos, rūpētos par veselību vai vienkārši — lai ļautos nerimtīgi plūstošā upes ūdens vērošanai. Plūdi ir apvērsta situācija, kurā cilvēks nav noteicējs pār savu rīcību, vēl vairāk — tam jārauga izvairīties, pasargāt vai glābties, jo kontroli pār dzīves telpu pārņēmis ūdens.

Stāstījumus, kādos cilvēki apcer ierastās, apkaimei raksturīgās ūdens līmeņa svārstības, varētu saukt par līdzāspastāvēšanas stāstiem. Tie runā par dzīvesveidu, uzsverot paradumus, zināšanas, praksi. Citādi ir vēstījumi par plūdiem, kas Daugavas lejteci piemeklēja 1967., 1969. un 2005. gada vētrās, kuras bija neparasti spēcīgas Baltijas reģionam. Pieredzējuma atšķirība labi saklausāma mangaļsalietes Margas Dorfas teiktajā:

"Līdz 1969. gadam mēs neuztraucāmies par tiem ūdeņiem. Mēs bijām pieraduši — atnāca mājai apkārt, bet nekad tā nebija, ka iekšā nāca. Bet sešdesmit devītajā gadā, kad uzplūda, — tad nevis pa durvīm, bet jau pa logiem nāca iekšā!"

Patapinot fenomenoloģijas leksiku, te sastopas ierastības un ārkārtas (trauksmes) pieredze. Un, ārkārtas pieredzi apcerot, tiek radīti pēkšņā atsvešinājuma stāsti. Tajos ūdens vairs nav mazliet neparedzams kaimiņš vai ne pārāk vēlams, bet neatraidāms viesis, kas ar varu tomēr iekšā nespraucas. Nu tas pārtop iebrucējā, kurš ielaužas un agresīvi pārkārto cilvēku dzīves telpu. Tās ir iepriekš nepieredzētas un tik spējas metamorfozes, ka padara ierasto vidi nepazīstamu un draudīgu. Neticība savām acīm, vērojot apkārt notiekošo, ir viens no atsvešinājuma stāstu motīviem. Precēts pāris no Mangaļsalas, viens otru pārtraukdami, sarunā cenšas restaurēt izjūtas, 2005. gada 9. janvāra rītā pamostoties ūdens pārņemtā pasaulē:

"— Es saku vīram: "Ūdens nāk iekšā!" Viņš: "Tu esi stulba?!"
— Galvenais, mēs no rīta pamostamies gultā — nu, baigā ģorga! Koki iet pa gaisu, viss šausmīgi tā...
— Viņš saka: "Tu esi stulba!"
— Šī pieiet pie loga un saka: "Mēs slīkstam!" Es saku: "Kas — tu galīgi esi nojūgusies?" Viņa saka: "Nu, nāc, skaties!" Otrā pusē — šiten te, kur mums tā sētiņa, un viss šitais kolhozs...
— Viss ūdenī!
— Viss ūdenī! Un nāk arvien augstāk, augstāk, augstāk! Šite — viss pludoja… Labi, ka mums tā sēta priekšā, tā neļāva tik ātri iziet cauri ūdenim."

Var teikt, ka, pārstāstot ārkārtas plūdu pieredzi, cilvēki cenšas inventarizēt dažādos ierastības pārkāpumu veidus. Reģistrēt visu, kas normāli nebūtu vērojams vai piedzīvojams. Ūdens ielās, kas nu pieejamas tikai ar laivām, apkārt peldošas mājsaimniecības lietas, žogi, malka un suņubūdas. Ūdens istabās, cilvēki parasti zina nosaukt precīzu tā augstumu, dažviet pat tiek saglabātas atzīmes. Ne tikai suņi un kaķi, arī cūkas sanestas dzīvojamās telpās. Šīs stāstos uzburtās ainas biedrojas ar visu iespējamo afektu gammu — no vecu un vientuļu cilvēku izbailēm līdz pieaugušo raizēm par saimniecību un ģimeni, visbeidzot — līdz bērnu un jauniešu izpriecām.

Piekrītot tiem, kas debatēs par matērijas aģenci un radošumu iebilst, ka uzlūkot upi par "zemes mākslinieci" ir pārlieku antropocentriski, tomēr grūti neievērot, ka plūdus cilvēks savā ziņā pieredz kā ūdens performanci. Pat ja ūdenim nav tāda nodoma, tas darbojas kā producents postošai izrādei, kurā cilvēks cenšas nekļūt par dalībnieku, bet rast sev pietiekami drošu skatītāja vietu. Tas ir radikāli mainīts skatījums uz pazīstamo pasauli — arī pavisam tiešā nozīmē, jo nākas vērot, kā ūdens pārņem dzīves telpu no gluži neierasta skatpunkta — no bēniņiem, kur ģimene patvērusies kopā ar četriem kaķiem un suni. No mēbeļu krāvuma virsotnes — tieši zem griestiem, kur uzstutēti bērni. Vai, sēžot jāteniski uz šujmašīnas ar pārbiedētu suni klēpī, kā tas gadījies kādai namamātei Kundziņsalā. Šādā pēkšņa atsvešinājuma vingrinājumā cilvēks pārvērtē savus priekšstatus par ikdienību un ierastību, piešķirot tai nebijušu vērtību.

Plūdos piedzīvotās emocijas nepagaist vienlaikus ar ūdens atkāpšanos. Uzreiz nepagaist arī apvērstā pasaule; tā prasa pūles — žāvēšanu, tīrīšanu, labošanu. Tāpēc stāsti, kas apraksta pēcplūdu situāciju, līdzīgā kārtā uzskaita dažādos ūdens nodarījumus — visu, ar ko cilvēkam jātiek galā, lai varētu atgriezties pie ierastās kārtības. Irma Veisa atceras:

"Septiņdesmit septiņi centimetri iekšā bija ūdens… sētiņa bija nolauzta… viss bija slapjš. Skapī — viss līdz plaukta apakšai, viss, viss peldēja. Septiņdesmit septiņi centimetri! Mazmājiņa apgāzta bija. Tā bija visa skrandās. Pagraba durvis bija izceltas ārā ar to ūdeni. Visa malciņa peldēja… Pārdzīvojums, liels pārdzīvojums… Plītī uguni iekurt nevar, jo viss slapjš, visa krāsns, viss, viss — ūdeņu pilns bija."

Dzīve pēc plūdiem nav tāda kā iepriekš. Plūdi daudz ko maina neatgriezeniski, tālab stāsti nereti beidzas ar "kopš tā laika" — vai nu tās ir rudens bailes, vai grīda vienās šķirbās, vai akas ūdens ar dzelzi. Tas var būt arī personisks pavērsiena punkts. Kundziņsalietis Andris Zeibots 1967. gada plūdus vērtē kā "tādu iniciācijas pasākumu". 18. oktobris viņam izvēršas par piedzīvojumiem bagātu dienu. Atgriežoties no skolas, jaunietim jāapstājas Daugavmalā — "visa iela ir zem ūdens. Tas nozīmē, ka mūsu māja arī ir zem ūdens. Kā lai uz māju tiek? Skatos, kaimiņš brauc ar laivu. Saku: vai tu nevari aizvest mani līdz mājai?" Līdz pašai mājai tomēr tikt nav iespējams, jo klajumā tādi viļņi, ka nevar paairēt. Cilvēks kādu brīdi paliek, karājoties uz tuvējā žoga, kamēr mājinieki to pa logu ierauga un atbrauc ar laivu pakaļ. Kad visa ģimene jau patvērusies otrajā stāvā, izrādās, ka televizors aizmirsts lejā. Pēc drosmīgas televizora glābšanas jauneklis tiek "uzņemts vīru kārtā". "To nevar aizmirst! Kad vecaistēvs ielej čarku, tas nozīmē, ka tu esi pieaudzis džeks, vairs neesi kaut kāds sīkais."

Cilvēku un ūdens vēl nesenā pagātnē tik ciešo saikni Daugavas lejtecē mainījusi ostas paplašināšanās, kas nošķīrusi apkaimes no upes krasta. Cilvēki skumst par zaudēto ūdensmalas kopienas identitāti. Viņi neskumst pēc ikgadējiem plūdiem, no kuriem nu ir daļēji pasargāti. Bet plūdu pieredze tiek nesta līdzi atmiņstāstos.

 

[1] Tuvu pie 100 plūdu stāstu uzklausīti un dokumentēti lauka pētījumos Mangaļsalā (1992—2005) un vēl četrās Daugavas lejteces apkaimēs — Bolderājā, Daugavgrīvā, Kundziņsalā un Vecmīlgrāvī (2018—2021) — projektā "Dzīve līdzās ostai", ko ar Latvijas Zinātnes padomes atbalstu īsteno LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Rakstā minētie apkaimju iedzīvotāji ir piekrituši, ka viņu teiktais tiek izmantots publikācijās.

 

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Dace Bula

Dace Bula ir folkloriste, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!