Kadrs no izrādes
 
Teātris
09.07.2020

Rūgts komentārs par esošo stāvokli (mans un varbūt arī režisora)

Komentē
0
Saglabā

Par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra (MCT) un Vladislava Nastavševa tiešsaistes izrādi "Melnraksts" (2020)

Ir divas lietas, kas šādā tiešsaistes izrādes gadījumā atgādina tradicionālo teātra pieredzi, – prasība pieslēgties notikumam noteiktā laikā jeb atvēlēt tam konkrētu, autora noteiktu laika nogriezni un frontāla fiziskā pozīcija, kādā skatītājs atrodas mākslas darba priekšā. Tādā ziņā nekā ekstraordināra te nav, internets ir pilnīgi tradicionāls medijs, jo tas paredz tādu pašu uztveres tehniku kā grāmata, glezna vai filma – frontālu "viens pret vienu", bez iespējas pārvarēt ceturto sienu. Turklāt izolācija un internets noteikti ir pretinieki teātrim, kur svarīga, varbūt pat vissvarīgākā notikuma komponente ir iespēja būt vienā telpā un piedzīvot ļoti nepieciešamo rituāla un, vēlams, kolektīvās neveiklības pieredzi kopā ar tiem citiem, kas neveido tavu ikdienas burbuli. (Starp citu, šādu tādu kolektīvas pieredzes surogātu internetā nodrošina visiem redzamā skatījumu statistika un interaktīvas reaģēšanas iespēja. Šis diemžēl nav tas gadījums.) Savukārt rituālam pilnīgā vienatnē un neveiklībai intriģējoša, bet neērta mākslas darba priekšā ir pornogrāfijas skatīšanās raksturs. (Nastavševs vienmēr ir neērts (labas mākslas pazīme), un man, ja drīkst, nav iebildumu pret pornogrāfiju.)

Interesantā kārtā šim iestudējumam visatbilstošākie varētu būt tieši tik privāti un neafišējami skatīšanās apstākļi, kādi raksturīgi pornogrāfijas patēriņam, nevis mājas kinozālei, kādas mēdz būt ekrāna satura gardēžiem, vai skatīšanās ballītei ģimenes un viesu lokā, ar ko varbūt varētu tuvināt teātra rituāla sajūtu. "Melnrakstā" netiek izmantots tikpat kā nekas no diezgan bagātīgā "attālinātā teātra" paņēmienu klāsta, ko piedāvā gan radioteātra un izrāžu ierakstu tradīcija, gan kino un videomākslas efektu arsenāls. (Nemaz nerunājot par ASMR potenciālu, par ko gribētos padomāt vairāk un citā reizē.) Pirmkārt, pieļauju, tāpēc, ka valsts iestāde, kāda ir arī MCT, nedrīkst atļaut un translēt atkāpes no krīzes laika prasībām arī radošās komandas starpā. Otrkārt, tas ir sadarbības projekts ar Pēterburgas vasaras teātra festivālu "Piekļuves punkts" ("Точка доступа"), kas pandēmijas apstākļos operatīvi pieņēma lēmumu notikt attālinātā formā, un tāpēc tā dalībniekiem tikpat operatīvi nācās uz to reaģēt. (Nedz krīzes laika, nedz nākotnes teātris nebūs Holivuda, kurā par bargu naudu lēnā garā varēs būvēt vizuālus specefektus un aktieru veidolu kolāžas, viņiem pašiem klātneesot.) Nastavševs, šķiet, zina, ka viņa "izrāde" pie skatītāja nonāks arī apdauzītā viedtālrunī ar apšaubāmu skaņu. Viņa iestudējums man pirmām kārtām ir komentārs par tādu situāciju, kādā tam steidzami nācās tapt.

Jo tiešām laikmetīgs šodienas mākslas darbs – to laikam Groiss teica – ir tāds, kas reflektē pats par sevi, reflektē par saviem tapšanas apstākļiem, par iespējamajiem sevis izrādīšanas kontekstiem un jau pats sevī apsver iespējamās publikas reakcijas un interpretācijas. Tā pamatā ir laikabiedru jeb nosacīto vienaudžu spiediens, kas šobrīd mākslas izpausmes (un ne tikai tās) nosaka daudz lielākā mērā nekā neapzināts ģēnija impulss, apzināta un izglītota sekošana žanra tradīcijai un attīstībai vai kaut kas tik vulgārs kā mākslinieka pašterapijas akts. (Tieši pēdējo apstākli ir pierasts piedēvēt Nastavševa darbiem, un "Melnraksts", manuprāt, ļoti spilgti rāda, ka arī viņa iepriekšējie darbi nedrīkst tapt tikpat triviāli skatīti.) Ir gan viens moments, ko es nevaru pārbaudīt, bet tas, kā man šķiet, šo izrādi tik un tā ieraksta aktuālajā peer pressure radīšanas kontekstā. Laikmetīgie režisori pirmām kārtām grib darīt zināmu savu pozīciju, tāpēc literārā darba oriģinālu viņi mēdz visādi rediģēt, īsināt un papildināt atbilstoši savām vajadzībām. Šajā gadījumā tas, šķiet, darīts arī ar Sergeja Uhanova lugu. (Viņš ir arī cita Nastavševa iestudējuma,"Melnās spermas", teksta autors.) Tāda režisora pozīcijas piedeva, manuprāt, ir izrādes sākumā redzamā "direktores" ievadruna, kas iepazīstina ar priekšnesuma skatīšanās noteikumiem. Un ļoti uzsvērtā veidā apspēlē festivāla finansējuma avotu, Krievijas prezidenta grantu fondu – laikā, kad joprojām turpinājās starptautiski skaļā prāva pret Kirilu Serebreņņikovu "valsts finansējuma izšķērdēšanas" sakarā. Direktore ir MCT oficiālā vadītāja Dana Bjorka, kas, vairākkārt aizķerdamās, sašuzdama un lamādamās, nekādi nevarēja izrunāt vārdu "эмпирей" no priekšā uzrakstītā teksta , kas nozīmē augstākās debess sfēras un lidināšanos tajās, nevis impēriju, kā viņai visu laiku gadījās pārteikties. Tad viņu no aizkadra laboja režisora balss, līdz ar to sajūta par viņa pastāvīgo klātbūtni un iespējamo iejaukšanos jebkurā citā izrādes brīdī saglabājās visu seansa laiku. (Izrāde notiek krievu valodā. Es nezinu, vai šai vārdu spēlei ir ekvivalents pēc citiem noteikumiem būvētajā latviešu valodā, bet krieviski tas šķita rafinēts sarkasms.) Faktiskais lugas saturs pēc šīs ievadrunas man kļuva otršķirīgs un ļāva koncentrēties uz citiem izrādē ieliktajiem režisora krīzes komentāriem.

Lūk, piemēram, eksaltētā maniere, kādā savos zoom ekrāna lodziņos vaikstās aktieri, ir šībrīža situācijā balstīts, kliedzošs jautājums par to, kas notiek ar teātri un kas tas vispār vairs ir. Iztēlojos Nastavševu kliedzam: "Vai tas ir teātris, bļ…?! Vai tas ir tas, ar ko man jāstrādā, lai līdz jums aizsniegtos?" Tā ir mērķtiecīga groteska, kurai, par spīti medija piedāvātajām iespējām, ir principiāli jāatšķiras no pārējā interneta satura, nevis jāiet tā pavadā. "Nedirs," vecišķi teatrālajai, ļoti samākslotajai Mātei (manā skatīšanās reizē tā bija Veronika Plotņikova) vairākkārt atgādināja Maksima Busela Dēls, gluži kā apsaukdams režisoru pašu par viņa iebildumiem pret situāciju. Būtu gan gribējies, lai vēl bez kaila Maksima, kurš vienā brīdī gandrīz pilnā augumā pēkšņi parādījās ne savā zoom kadrā, šādas "runājošo galvu" un virtuālo formalitāšu kritikas būtu vairāk. (Bet tās jau atkal ir manas, operas un baleta "jūtūba konservu" skatītāja, projekcijas.) Taču ne vien vecās kārtības apšaubīšana, bet arī starpstāvokļa kritika un pagaidu nespēja piedāvāt jaunus risinājumus bija kleinais vizuālais noformējums jeb tas, ko tradicionālas izrādes gadījumā sauktu par scenogrāfiju. Ja Seņkova "Irānas konference" (otrs krīzes laika teātra tiešsaistes eksperiments, ko esmu redzējis) godprātīgi centās piespēlēt situācijas īstenībai, tad Nastavševs to kariķēja. Kur Seņkova "galvas" uz bālo istabu fona rātni un pasīvi gaidīja sava numura kārtu, kā tas videokonferencē pienākas, tur "Melnraksta" varoņi nepacietīgi dīdījās un kropļoja savu veidolu amatieriskās mazbudžeta digitālās vides piedāvātajos apstākļos. (Turklāt – vai tikai man šķita, ka barokālais tapešu musturs, kas veidoja lielāko daļu izrādes fona, tika projicēts kājām gaisā, un vai arī tas bija žests?) Pie scenogrāfijas un apstākļu kritikas droši vien jāpieskaita arī starptitri, kas pieteica katru nākamo ainu. Ar svītrotiem, bet ne labotiem vārdiem.

"Vecajā teātrī" mēdz būt tā, ka izrādes laika gaitā mainās. Pirmizrādes (šai tā notika 29. maijā), neraugoties uz pompu un svinīgumu, mēdz būt negatavas, aktieriem kaut kas "atveras" vai "pielec" tikai pēc daudzkārtējas caurlaišanas, un šis iestudējums šķietami apelē pie šīs tradīcijas. (Katra izrāde esot tiešraide.) Turklāt ierakstā – atkal pēc Groisa laikam – visi var būt jau miruši brīdī, kad tas ir publicēts. Ieraksta skatītājam būs vienalga. Kurpretim klātienes apsolījums – pat tikai virtuālas klātienes – uztur teātri dzīvu. Un no tā gan neviens pagaidām neatsakās.

Vents Vīnbergs

Ventam Vīnbergam ir arhitekta izglītība, bet publiskajā telpā viņš piedalās kā aktīvs dažādu kultūras fenomenu kritiķis un komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!