Autores ilustrācija.
 
Māksla
20.01.2022

Kas notiek manā galvā, kad zīmēju

Komentē
0

Tā, tā, šitā ir labi, smuka līnija, labi, ui, nē, nav labi, dzēšam, labi, labi, tagad šitā, Ctrl+S, labi, labi.

Es ļoti daudz laika esmu pavadījusi zīmējot, taču īsti neesmu mēģinājusi saprast, kas notiek manā galvā, kad to daru – visdrīzāk tur uz riņķi iet kas līdzīgs iepriekšējam teikumam, līdz to pārcērt krampis kājā, niķīgas divgadnieces raudas vai pēkšņa nepieciešamība pēc maizītes. Kad zīmēju, tā prāta daļa, kas nevaktē līnijas trajektoriju vai krāsu laukumu attiecības, tiek palaista brīvgaitā. Tā kā nespēju strādāt klusumā, pēdējo desmit gadu laikā esmu caur sevi izskalojusi tūkstošiem stundu klausāma satura. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ man patīk mana profesija – es zinu, ka varēšu veselu darba cēlienu zīmēt sejas pūlī, audziņus pļavā vai dekorus ēkas fasādē, kamēr kāds man lasīs priekšā Šērlijas Džeksones stāstus vai spriedīs, kāpēc vēsturē saglabājušies vairāki neglaimojoši un apšaubāmi stāsti par Mariju Antuaneti.

Kad Instagramā izveidoju aptauju "Kas notiek tavā galvā, kad tu zīmē?", lielākā daļa atbildēja, ka galvā nenotiekot "nekas", dažiem piemetinot, ka tāds arī ir šīs nodarbes mērķis – nedomāt. Viss svarīgais notiek uz virsmas, uz kuras ar pigmentu vai pikseļiem atstājam sava žesta nospiedumu.

Redzēšana, domāšana, kustība – visas šīs darbības satiekas zīmuļa līnijā, pa kuru kā virves dejotājs virzās zīmētājs. Solis sāņus, un līdzsvars pazūd, līnija nošķiebjas un pārtrūkst.

Mēģinājumi zīmēšanas brīdī noķert pāreju no nolūka uz izpildījumu tātad ir lemti neveiksmei – zīmējums ir žests, kustība. "Un patiešām nav skaidrs, kā gleznot varētu Gars [l’esprit – fr. val.]. Aizdodot pasaulei ķermeni, gleznotājs pārveido pasauli gleznā,"[1] apgalvo filozofs Moriss Merlo-Pontī, nedaudz tālāk piebilstot, ka ķermenis šeit ir "nevis telpas fragments vai funkciju kopums, bet redzējuma un kustības savijums". Šķiet, ko līdzīgu pauž mākslas vēsturnieks Deivids Rozends, apgalvojot, ka "zīmēšanas žests būtībā ir ķermeņa projekcija" [2]. Mākslas kritiķe Džīna Fišere savukārt uzsver kustības saikni ar domu: "[Z]īmēšanas akts ļauj brīnumainā kārtā vienādot domu ar darbību, jo zīmējums ir vistiešākais medijs un tāpēc spēj saglabāt domas spēku. Zīmējums nekad nav domas pārnesums (..), bet gan [tās] formulējums un izvērsums brīdī, kad tā pārtulkojas attēlā."[3]

Visos šajos citātos jūtama ticība zīmējumam kā intuitīvi ķermeniskam žestam, kam atliek vien ļauties. Taču, kā zina katrs, kas turējis pirkstos zīmuli, viss ne vienmēr norit tik gludi. "Parasti ceru galvā noturēt mentālo bildi, kā tam darbam beigās jāizskatās. Jo man nekad tas nesanāk – dabūt uz papīra precīzi to, kas ir galvā," tā aptaujā atbildēja viena no manām kolēģēm. Kad vēl mācījos Mākslas akadēmijā, cita kolēģe ilustrācijas nodarbībā reiz smagi nopūtās un teica, ka gribētu uzzīmēt precīzi to, ko redz iztēlē. Mūsu pasniedzēja nosmējās un tad pilnā nopietnībā piebilda, ka viņai tas izdevies tikai vienreiz.

Pirmajā brīdī varētu šķist, ka tas ir meistarības jautājums. Tiekšanās uzzīmēt to, ko esi iztēlojies (vai precīzāk – tieši tā, kā esi to iztēlojies), var būt vai nu būtisks dzinulis mākslinieka izaugsmei, vai arī nomācošs, nepārvarams šķērslis. Protams, tās ir arī lamatas – ne velti mentālos attēlus ierindo starp uztverei pietuvinātām pieredzēm, jo tās pašas smadzeņu zonas, kas atbild par redzi, vismaz daļēji tiek nodarbinātas arī tad, kad nav tieša ārējā stimula, proti, kad mēs tikai iztēlojamies ziedošu vilkābeli, nevis to patiešām redzam. Varbūt interesantākais ir nevis tas, kas notiek mūsu galvā zīmējot, bet gan tas, ko redzam "tur, galvā", pirms zīmulis pieskaras papīram?

Mākslinieks Pīters Mendelsunds savā grāmatā "What We See When We Read"[4] ("Ko redzam, kad lasām") mēģina raksturot, kā mūsu vizuālā iztēle lasīšanas laikā mijiedarbojas ar tekstu – un, tā kā ilustrators ar tekstu vispirms satiekas kā lasītājs, šīs pārdomas man šķita ļoti saistošas. Mendelsundam ir daudz it kā pašsaprotamu, bet trāpīgu novērojumu, taču man atmiņā visspilgtāk palikuši divi. Pirmkārt, detaļu daudzums raksturojumā nav tieši proporcionāls tam, cik skaidri lasītājs iztēlosies raksturoto objektu, – teksta uzburts tēls, ainava vai priekšmets nenostājas mums priekšā kā gatava bilde, tas drīzāk pavīd un tad atkāpjas, kolīdz cenšamies to kārtīgāk apskatīt, tas mainās, kad iegūstam vairāk informācijas. Dažkārt apraksts ir tik absurdi detalizēts, ka iztēles bilde kļūst teju neiespējama – man prātā nāk slavenā Šarla Bovarī cepure: "Tā bija viena no tām komplicētajām galvassegām, kurā ir atrodami gan jērenīcas, gan poļu tautiskās, gan apaļās cepures, gan ūdrādas naģenes, gan naktscepures elementi, vārdu sakot, viena no tām nožēlojamām lietām, kuru mēmais neglītums ir tikpat ērmīgi izteiksmīgs kā plānprātiņa seja. Olveidīga, izliekta ar valzivs kaula stīpiņām, tā sākās vispirms no trim apaļiem veltnīšiem, virs kuriem mijās samta un trušādas rombi, atdalīti ar sarkanu lenti; cepures augša atgādināja kuli, kas beidzās ar papes daudzstūri, apšūtu ar dīvainu sutaša rotājumu, no kura tievas aukliņas galā karājās no zelta diegiem darināts kareklītis ozolzīles veidā. Cepure bija jauna: tās nags laistījās."[5] Droši vien Flobēra mērķis nebija palīdzēt lasītājam (vai ilustratoram) pēc iespējas precīzāk iztēloties šo ērmoto priekšmetu, bet gan pateikt kaut ko par tēlu, taču, ja mirkļbirka #bovarīcepuresizaicinājums vēl nepastāv, aicinu kādu ilustratoru to nekavējoties izveidot.

Otrs Mendelsunda novērojums saistīts ar prāta noslieci uz ekonomiskumu (lai neteiktu – slinkumu). Tā vietā, lai iztēlotos ko jaunu, tas atkal un atkal izmanto vienus tos pašus attēlus – un strādā ar to, kas tam ir vistuvākais, pazīstamākais, ērtāk pieejamais. Kad bērnībā mamma lasīja man priekšā Tolkīna "Hobitu", mana Viduszeme bija Liepājas kāpas. Slēgtais pagalms pie lietoto apģērbu bodītes, kurā strādāja mana omīte, kļuva par darbības vietu Andersena pasakām. Un tā bez gala – šādus arheoloģiskus izrakumus var veikt teju katrā izlasītajā tekstā, un daži vietu prototipi uzstājīgi velkas līdzi no grāmatas uz grāmatu.

Šie abi "Menselsunda principi" ir klātesoši arī ilustratora darbā – pirms zīmulis, ar kuru pasvītroju svarīgākās vietas manuskriptā, ir uzvilcis pirmo ķeburaino skici uz lapas malas, tēli pie manis nāk kā jokainas himeras. Mana lasošā iztēle neizvēlīgi pagrābj un sastiķē būtnes no dažādām atlūzām, kas mētājas turpat pa ķērienam, – multfilmu varoņu atblāzmām, pašas zīmētiem attēliem, draugu, radu un aktieru sejām, citu ilustratoru darbiem –, un palaiž tās ganīties manas bērnības atmiņās. Un tad, kad cenšos tuvāk ieskatīties, kas tur īsti ir sanācis, man ir sajūta, ka darbojos ar kaprīzu diaprojektoru – uz mirkli tumsā pavīd attēls, tad fokuss pazūd, lampiņa izdeg un man, pa tumsu grābstoties, jālūko saprast, ko īsti esmu ieraudzījusi. Labi, ka ir zīmuļa līnija, kas parāda ceļu – zīmētajam attēlam ar pirmo iztēles aizmetni nereti ir maz sakara, un labi vien ir.

Spēja redzēt mentālos attēlus katram no mums ir vairāk vai mazāk izteikta – dažiem šīs ainas ir skaidras, detalizētas, mirdzošas, citiem diezgan miglainas. Un ir cilvēki, pavisam nedaudzi, kam mentālo priekšstatu, tostarp vizuālo, nemaz nav – viņi zina, kā lietas izskatās, taču nevar "gara acīm" ieraudzīt neko. Šo neiroloģisko parādību dēvē par afantāziju, un, lai arī šķiet, ka tā varētu nopietni traucēt mākslinieka karjerai, tā nebūt nav. Glens Kīns, animācijas mākslinieks, kurš cita starpā strādājis pie Disneja filmām "Skaistule un briesmonis" un "Mazā nāriņa", arī ir afantāziķis.[6] Mani ļoti aizkustina kāda agrīna Arielas skice – tā atgādina smaidīgu, ņirbošu tārpiņu, lunkanu līniju mudžekli, kurā ievilkta seja ar šķelmīgi piemiegtu actiņu. Tālāk šis uzmetums vairākkārt uzlabots un pārveidots, līdz ieguvis visiem pazīstamās nāriņas vaibstus. Tā kā mākslinieki ar afantāziju nevar zīmējumu vispirms "ieraudzīt galvā", viņi parasti sāk ar kādu taustāmāku atspēriena punktu – jau gatavu attēlu, kuru pārveido atbilstoši iecerei, vai teju abstraktu zīmuļa vilcienu kopumu, "ķeburu sprādzienu", kā to dēvē Kīns.

Varbūt šai ziņā ir vērts sekot afantāziķu piemēram, proti, tā vietā, lai izmisumā sēdētu pie baltas lapas, cenšoties iztēlē uzburt ideālo ilustrāciju, kura tāpat neiznāks tieši tāda, kādu to iztēlojamies, ir vērts uzvilkt kaut vienu līniju un skatīties, kur iederas nākamā. Kā zinām, zīmējums pats vienā brīdī sāk diktēt noteikumus – atliek vien soļot pa virvi, lieki neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, ļaut domām klaiņot vai kavēties pie Francijas karalieņu likteņiem. Labi, labi, smuka līnija, nē, nav labi, dzēšam, tā, labi. Ctrl+S. Tā, laiks maizītei.

 

 

[1]      Merlo Pontī, Moriss. Acs un gars. Tulk. Māra Rubene. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2007. 23 lpp.

[2]     Rosand, David (2002). Drawing Acts: Studies in Graphic Expression and Representation. Cambridge University Press, p16. Citēts: Harty, Deborah (2012). Drawing through touch: a phenomenological approach. https://repository.lboro.ac.uk/articles/conference_contribution/drawing_through_touch_a_phenomenological_approach/9332738/1

[3]    Fisher, Jean (2003). On Drawing, in De Zegher, C. (ed.) The Stage of Drawing: Gesture and Act, Selected from the Tate Collection. London. New York: Tate Publishing & The Drawing Center, p 222. Citēts: Harty, Deborah, Op. cit.

[4]    Mendelsund, Peter (2014). What We See When We Read. NY: Vintage Books, a division of Random House LLC. (E-grāmata)

[5]     Flobērs, Gistavs. Bovarī kundze. Tulk. Māra Grantovska. Rīga: Avots, 1992. (E-grāmata)

[6]    MacKisack, Matthew (2021). The art of Aphantasia: how 'mind blind' artists create without being able to visualise. https://www.google.com/amp/s/theconversation.com/amp/the-art-of-aphantasia-how-mind-blind-artists-create-without-being-able-to-visualise-162566

Elīna Brasliņa

Elīna Brasliņa ir bērnu grāmatu ilustratore un animācijas filmu māksliniece, kura šad tad kaut ko arī iztulko un uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!