Četri dibenpiedzīvojuma nosacījumi

Par Ērlenna Lū un Kima Jorteija komiksu "Kurš sasēdēja brūno sieru?" (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone, izdevniecība "Liels un mazs", 2023)

Brūnais siers (brunost) ir norvēģu delikatese. Ja varam ticēt "Vikipēdijai", tas nemaz neesot siers, bet sierveidīgs produkts, ko izgatavo, karsējot piena, krējuma un sūkalu maisījumu, līdz tajā esošie cukuri karamelizējas – tādējādi siers iegūst gan savu brūno nokrāsu, gan saldeno garšu. Cik noprotu, brūnais siers, līdzīgi britu rauga smēriņam "Marmite", mēdz izsaukt galējas reakcijas – vai nu tu esi brūnā siera nīdējs, vai arī kaismīgs tā cienītājs.

Man ir aizdomas, ka Ērlenna Lū un Kima Jorteija komiksu "Kurš sasēdēja brūno sieru?" varētu sagaidīt līdzīgs liktenis. Man pietika izdevēja "Liels un mazs" instagramā ieraudzīt vienu lappusi, lai uzreiz saprastu, ka grāmata ir kā radīta man. Pirmoreiz to ķiķinot izlasīju viena pati un tajā pašā vakarā – kopā ar gandrīz četrgadīgo meitu, kura pēc katra atvēruma sajūsmināti iesaucās: "Mammu, kurš sasēdēja brūno sieru?" Kā var zināt, vai arī jūs būsiet tikpat kaislīgi šīs grāmatas mīļotāji? Piedāvāju dažus nosacījumus.

Pirmkārt, jums patīk detektīvstāsti – iespējams, jūs, tāpat kā es, esat izlasījuši prāvu kaudzīti Agatas Kristi romānu un vairākkārt noskatījušies visas britu seriāla "Erkils Puaro" sērijas. "Kurš sasēdēja brūno sieru?" ir sirsnīga parodija par "Slepkavību Austrumu ekspresī" – nesatraucieties, ja neesat lasījuši šo, iespējams, visu laiku slavenāko detektīvromānu vai redzējuši kādu no tā ekranizācijām, es negrasos neko izpaust vai samaitāt, un arī Lū un Jorteija komiksu varat lasīt bez bažām. Un mieru, tikai mieru: komiksā noslēpumiem apvītais noziegums ir nevis slepkavība, bet gan sasēdēts brūnā siera gabals, kurš tobrīd atradās ceļā pie karaļa (jauks mājiens ne vien Norvēģijas kulinārajām tradīcijām, bet arī konstitucionālajai monarhijai). Savukārt slavenais izmeklētājs ir nevis izsmalcināts beļģis ar nevainojami koptām ūsām – neviens no manas apziņas neizēdīs Deivida Sušē tēloto Puaro –, bet gan izspūris, bārdains, pīpi zelējošs indivīds vārdā Flufenbergs, kurš vienmēr nēsā līdzi koferi ar medaļām, ja nu kāds piemirst, ka viņš ir pasaulē labākais detektīvs.

Lasot komiksu, ir skaidrs, ka autors un mākslinieks lieliski pārzina detektīvžanra tropus un nekavējas par tiem no sirds izsmieties – tur ir kolorīti aizdomās turamie ar savādiem vārdiem, detektīvs ar nesatricināmu pārliecību par savām metodēm, skarba iztaujāšana (ir ļoti svarīgi zināt, cik bieži iespējamais siera sasēdētājs mēdz mainīt apakšbikses), zibenīgi ātra nozieguma atšķetināšana, "Skubija Dū" cienīga ļaundaru atmaskošana un spraiga pakaļdzīšanās ar helikopteru.

Otrais nosacījums – jums patīk dibenjoki. Nespēju iztēloties, ka dibeni kādam varētu nešķist objektīvi smieklīgi, sevišķi, ja šis kāds ir bērns. Autori un izdevēji to zina, tādēļ netrūkst dibeniem, kakām un purkšķiem veltītu bērnu grāmatu. Dažas no tām var atrast arī Latvijā, tostarp "Par kurmīti, kas gribēja zināt, kurš viņam ir uztaisījis uz galvas", "Vai viņi purkšķina?", "To dara visi" un, protams, "Kaka un pavasaris" [1]. Andruss Kivirekhs man šķiet īstens Lū gara radinieks ne tikai tāpēc, ka raksta par kakas struņķīšiem un purkšķieniem, bet arī tāpēc, ka stāstā "Nemierīgais viesis" mums dāvāts varenākais beigu teikums literatūras vēsturē: "Un atlaidās liels, raibs dzenis un sāka kalt Anša dibenu." 

Dibeniem, protams, ir ierādīta goda vieta arī šai komiksā, jo tieši dibens ir slepkavības – piedošanu, sasēdēšanas – ierocis, attiecīgi nopratināšana atkal un atkal atgriežas pie dibentematiem ("Vai jums bija dibens, kad bijāt bērns, atraitne Freidas kundze?" "Jā, bija." "[..] "Vai varētu gadīties, ka jums joprojām ir dibens?"), un pēc iztaujāšanas aizdomās turamie iesēžas pasaulē lielākajā zīmogu tintes spilvenā, lai – uzminējāt – atstātu savus dibena nospiedumus. Dibenlietas tiek risinātas ar vislielāko nopietnību, kas stāstu padara sevišķi smieklīgu un atbruņojošu. Turklāt mani nepamet aizdomas, ka grāmata lielā mērā tapusi tāpēc, lai pasaulē palaistu lērumu dibenterminu. Tulkotāja Jolanta Pētersone, kurai jāpateicas par šī dibenīgā norvēģu šedevra atrašanu, šos jaunvārdus veikli atveidojusi latviešu valodā – "dibenbandīts", "dibenklauns", "dibenpārkāpums" un "atdibenošanas iestāde" ir tikai daži no tiem.

Trešais nosacījums – jums patīk komiksi. Es mazotnē netiku pie "Donalda Daka", kas tobrīd bija labāk zināmais komiksu žurnāls mūsu platuma grādos, taču pusaudžu gados atklāju japāņu mangas, kas tolaik vēl bija nišīga nūģu aizraušanās, nevis ejoša prece, kurai grāmatnīcas mēdz atvēlēt veselu skapi. Jo vairāk iepazinu raibo komiksu pasauli, jo vairāk to iemīļoju. Komiksa forma ļauj vizuālo vēstījumu sakadrēt ar kinematogrāfisku precizitāti, žonglēt ar teksta un attēla proporciju un mijiedarbi, turklāt tā nepazīst vecuma ierobežojumus – tā ir lieliska augsne mākslas un literatūras eksperimentiem. Es ļoti ceru, ka latviešu ilustratori, autori un tulkotāji centīgāk rušinās šo auglīgo augsni un ka mūsu grāmatnīcu plauktos aizvien vairāk parādīsies gan tulkoti, gan pašmāju autoru radīti komiksi. Un to, ka ar komiksiem var ieēdināt arī pavisam kūtrus lasītājus, ir pamanījis ne viens vien vecāks – varbūt šī ir viena no atbildēm samilzušajai bērnu lasītprasmes sāpei, par kuru pēdējā laikā tik bieži nākas dzirdēt. 

Pēdējais nosacījums – jums patīk arī tādas bērnu grāmatas, kas nav "smukas". Ar dibenīgo vadmotīvu vien varbūt nepietiktu, lai iekarotu manu sirdi, taču Jorteija ilustrācijas mani savaldzināja tieši ar savu "antismukumu". Nepārprotiet – man patīk smukas bērnu grāmatas, man pašai sanāk uzzīmēt pa kādai smukai bērnu grāmatai, turklāt ilustrāciju kopskats pie mums ir pietiekami daudzveidīgs, un tur parādās arī pa kādam Jorteija līdziniekam (mūsu rindās tā ir māksliniece Zane Zlemeša). Un tomēr, pavērojot grāmatnīcu piedāvājumu un paklausoties lasītāju atsauksmes, nepamet sajūta, ka "smukāk, krāsaināk, mīlīgāk" joprojām ir galvenais princips bērnu grāmatu ilustrācijā. Tādēļ Jorteijs ir kā svaiga gaisa malks – vai brūnā siera kumoss. Es nebeidzu priecāties par zemes toņos ieturēto paleti, par faktūrām un pleķīšiem, kas ir nodeva kādai grafikas tehnikai (varbūt kologrāfijai?), par veikli neveiklo zīmuļa līniju, rotaļīgajām proporcijām, detaļām, kas jauši un nejauši spraucas ārā no komiksa paneļu rāmīšiem, un, protams, par tēlu raksturiem. Jorteija zīmētie varoņi ir mataini, spalvaini, šķidrbārdaini, gardegunaini, lielgalvaini, spiczodaini, lielnāsaini, ļumkājaini. Vislielāko sajūsmu manī izsauca konduktors Komle ar savu nepārprotami dibenīgo fizionomiju – rugāju nosētiem, apaļiem vaigiem un tūplīgām ūsiņām –, taču nākamais aiz viņa noteikti ir pīpējošais karalis ar plānajiem mateļiem un nosmulēto naktskreklu. Jorteija ilustrāciju stils, nebūdams bērnišķīgs, tomēr daudz ko aizņemas no bērnu zīmējumiem un ir kā radīts šim stāstam, kuru caurstrāvo bērnišķīgs prieks un nešpetnums.

Kā sākumā minēju, "Kurš sasēdēja brūno sieru?" varbūt nebūs visiem pa prātam. Varbūt jūsu skatiens vienaldzīgi pārslīdēs pāri šim komiksam un apstāsies pie kaut kā mīlīgāka, piemēram, pie mūsu visu iecienītās antropomorfās ozolzīles vai kārtējās princešu vai supervaroņu pasakas – un tas nekas, bērnu grāmatu lauciņā pietiek vietas visiem. Tomēr – šī nav mana doma, bet dzirdu to atkal un atkal un no sirds tai piekrītu –, jo dažādākus vēstījumus un vizuālos stilus mēs piedāvāsim saviem bērniem, jo vairāk palīdzēsim izkopt viņu garšas kārpiņas un barot viņu iztēli.

Dienā, kad pirmoreiz pārlapoju Lū un Jorteija komiksu, uzzināju, ka iznākusi pirmā ar programmas "Midjourney" palīdzību ilustrētā latviešu autores grāmata. Neesmu naiva – mākslīgais intelekts pakāpeniski ievijas gandrīz visās mūsu dzīves jomās. Kāpēc lai grāmatniecība būtu izņēmums? Un, protams, šos attēlu ģeneratorus var apmācīt tā, lai tie spētu atdarināt jebkuru zīmējumu stilu. Un tomēr pagaidām lielumlielais MI uzburto attēlu vairākums iekrīt kategorijā, kuru atļaušos apzīmēt ar šo pielādēto īpašības vārdu – "smuks". Jā, man ir nedaudz bail. Bet, kamēr vien atradīsies dīvaiņi, kas raksta un zīmē "nesmukas" grāmatas, dīvaiņi, kas tās izdod, un dīvaiņi, kas tās pērk, es šīm bailēm neļaušos.

[1] Verners Holcvarts, Volfs Erlbruhs "Par kurmīti, kas gribēja zināt, kurš viņam ir uztaisījis uz galvas" ("Zvaigzne ABC"); Niks Karuzo, Dani Rabajoti "Vai viņi purkšķina?" ("Jānis Roze"), Alla Belova "To dara visi" ("Pētergailis"), Andruss Kivirehks, Edmunds Jansons "Kaka un pavasaris" ("Liels un mazs").