Raksti
18.08.2021

Opītis brīvsolī

Komentē
0
Saglabā

Par Rebekas Lukošus bilžu grāmatu "Nepaklausīgais vectēvs" (izdevniecība "Liels un mazs", 2021).

Cilvēks, kurš man licis rūpīgāk pārdomāt vecvecāku attēlojumu bērnu grāmatās, ir izdevēja Vija Kilbloka. Vietnē "Facebook" viņa šad tad ievieto pa ilustrācijai vai teksta fragmentam, kur attēlota kāda sevišķi omīga ome, retoriski vaicājot, vai tiešām visām vecmammām jābūt briļļainām, sirmām un ar adīkli klēpī. Vienā no šīm reizēm nupat biju beigusi darbu pie bilžu grāmatas par vecmāmiņu, kura par spīti dažām ēverģēlībām (adīkļa vietā viņa izvēlas ukuleli un puķu dobes laista, tērpusies dzeltenā bikini) bija kanoniski apaļīga sirmgalve puķainā blūzītē, absolūti mīļa un gādīga. Lai kā arī gribēju, neuzdrošinājos paštaisni komentēt: "Jā, patiesi, šīm klišejiskajām reprezentācijām reiz jādara gals! #nevisasomes"

Nevarētu teikt, ka bērnu literatūrā visi opji un omes darināti pēc vienas piegrieztnes, taču man ir aizdomas, ka tieši bilžu grāmatās vecvecākiem nereti iedalītas nedaudz šabloniskas otrā plāna lomas – šajā košajā, taču šaurajā 32 lappušu pasaulē viņi eksistē tikai mijiedarbībā ar mazbērniem, cep pankūkas, ada zeķes, māca makšķerēt, dod viedus padomus, smīdina ar saviem vecmodīgajiem izteicieniem vai, ja tā reiz lemts, dodas viņsaulē, lai sniegtu smagu, bet vērtīgu mācību par visu lietu pārejošo dabu. Viņu pašu vēlmes un vajadzības lielākoties ir vien nojaušamas vai vispār neesošas.

Rebekas Lukošus grāmata "Nepaklausīgais vectēvs" asprātīgi izjauc ierasto kārtību – tā ir veltīta mākslinieces vectēvam Antonam, kurš ir stāsta galvenais varonis, un vēstījums, lai arī rakstīts trešajā personā, atklājas no viņa skatpunkta. Kā apgalvo pati Rebeka, visi notikumi ir vai nu patiesi vai balstīti patiesos novērojumos. Antons savā astoņdesmitajā dzimšanas dienā izdomā atmest paraugvectēva ampluā un veselu dienu dara tikai to, ko vēlas – neviens viņam vairs neaizliegs našķēties ar čipšiem un kolu, vadīt mašīnu, ālēties puķu laukā, staigāt līdz spēku izsīkumam, gulēt jūrmalā, ēst saldējumu un pat krāsot matus! Skaidrs, ka neviena no šīm izpausmēm nav pat īsti nebēdnīga, ja nu vienīgi aizraušanās ar Kanādas zeltslotiņām – mana draudzene bioloģe, uzšķīrusi atvērumu ar saulaini dzelteno pļavu, iesaucās, ka zeltslotiņas ir dārzbēgļi, kas ieviešas savvaļā un rada nepatikšanas citām augu sugām. "Un viņš vēl nes tās uz mežu? Nē, nu vispār!" Iespējams, tādēļ turpat blakus uzzīmētā vāvere izskatās tik pikta.

Tā kā Latvijā ilustratori parasti strādā tandēmā ar rakstniekiem, man prieks, ka arī šajā ziņā Rebeka atkāpjas no ierastā modeļa – viņa pati ir gan teksta autore, gan māksliniece. Manuprāt, tā ir zīmīga robežšķirtne ilustratora karjerā – ceru, ka arvien vairāk grāmatu mākslinieku jutīsies droši spert šo soli un stāstīt paši savus stāstus, tādējādi padarot latviešu bērnu literatūras ainavu vēl krāsaināku. Jāpiebilst, ka "Nepaklausīgais vectēvs" ir jau trešā Rebeka grāmata – viņa ir pati jaunākā māksliniece "bikibukiešu" saimē (ilustrācijas Jāņa Rokpeļņa dzejolim "Iedomīgā radiniece" tapa, kad Rebekai bija 19 gadu un viņa vēl mācījās Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā), viņa ir ilustrējusi Kārļa Vērdiņa poēmu "Dilles tante" (aizrautīgo dzejnieci zaļajā tērpā sastopam arī kā epizodisku tēlu vectēva stāstā). Rebeka arī zīmē komiksus, piedalās izstādēs, vada darbnīcas un pulciņus.

Visu šo laiku Rebeka ir slīpējusi savu rokrakstu, līdz tas kļuvis nesajaucams – viņa viltīgi balansē uz "es arī tā mācētu" robežas, apvienojot tehnisku veiklību ar brīvu pieeju proporcijām, asprātīgi vienkāršotu tēlu stilizāciju un rotaļīgiem rakursiem. Krītiņa klājiens ir gandrīz taustāms savā biezumā, piešķirot tēliem ņirbošu tekstūru, kuru papildina smalka zīmuļa līnija. Šķiet, jauns elements Rebekas arsenālā ir kolāža – ģeometriskā konkrētība piešķir zināmu pamatīgumu vectēva apaļvēderainajam siluetam un jauki kontrastē ar brīvi risināto zīmējumu. Neatkarīgi no tehnikas, figūru ritmus ir prieks pētīt – ar savām garajām rokām un kājām, kas lokās visos virzienos, tās danco cauri lappusēm, atstājot ap sevi stratēģiski brīvus laukumus, kuros kāds topošais mākslinieks visdrīzāk iezīmēs savu interpretāciju par tēmu. Rebekas cilvēkiem ir aizkustinoši lielas plaukstas un pēdas, un dažbrīd tik sīkas sejiņas, ka tās knapi var saskatīt, tomēr ar pāris svītriņu un punktiņu palīdzību tajās ielikta veselu emociju gamma. Rebeka šo prasmi izmanto, atspoguļojot apkārtējo attieksmi pret Antona izgājieniem – atpūtnieki, veikala apmeklētāji, vilciena pasažieri, suņi, kaķi un pensionāri ir vai nu apmulsuši, uzjautrināti, skeptiski vai sašutuši, vienīgi vārnas turpina savā nodabā šiverēt pa miskastēm. Detaļas ir mans saldais ēdiens, un te netrūkst, ko pētīt. Fona tēli ceļo no zīmējuma uz zīmējumu, risinot paši savas mikrodrāmas – vienā no maniem mīļākajiem atvērumiem Antons, jožot ārā no sarīkojumu zāles, ar kāju izrauj magnetafona kontaktdakšu, un no deju grīdas otra gala pāris aizkaitinātu pensionāru, sastinguši valša vidū, velta viņam iznīcinošus skatienus.

Grāmatas beigās ierastā lietu kārtība tiek atjaunota – Antons nolemj vēl pēdējo reizi "paklausīt", kad kuplais viesu pulks, kas ieradies uz jubilejas pārsteiguma ballīti, aicina viņu nopūst visas svecītes. Stāsts par Antona brīvsolī pavadīto dienu ir sirsnīgs un uzjautrinošs, bet vienlaikus ļauj padomāt arī par skaudrākām tēmām – nepieciešamību pēc patstāvības, kas dažbrīd jāsamēro ar bailēm no vientulības, bailēm kļūt citiem par nastu un vēlmi pēc beznosacījuma mīlestības, kuru mēs visi esam pelnījuši, neatkarīgi no tā, cik "paklausīgi" esam. Šī stāsta veiksmes atslēga ir pašsaprotamā, taču nereti piemirstā patiesība, ka gan sirmgalvji, gan mazi bērni saskaras ar vecumā balstītiem aizspriedumiem. Arī mazajam lasītājam, gluži kā Antonam, apkārt ir norūpējušies pieaugušie, kas mūžīgi kaut ko aizliedz, krata pirkstu, baiļojas, pamāca un rājas. Un, kad cilvēkam tā visa ir par daudz, atliek tikai sadumpoties un doties, kur deguns rāda – vismaz līdz brīdim, kad jāiet mājās ēst dzimšanas dienas kūku.

Elīna Brasliņa

Elīna Brasliņa ir bērnu grāmatu ilustratore un animācijas filmu māksliniece, kura šad tad kaut ko arī iztulko un uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!