Gadu mijā sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju otro reizi rīkojām filozofam un LKA dibinātājam Pēterim Laķim veltīto eseju konkursu studentiem, kurā studenti tika aicināti uzrakstīt eseju, par tās atslēgu izvēloties Laķa darbos izvērstu tēmu – "Robeža starp realitāti un ilūziju". Šajā nelielajā sērijā publicēsim divas no iesūtītajām esejām, kuras kā labākās izvēlējās "Satori" redakcija. Pirmā no tām – Latvijas Kultūras akadēmijas Drāmas un teksta studiju programmas 2. kursa studentes Līvas Jevdokimovas eseja.
Es piedzimu izvēļu pasaulē bez izvēles un iespējām iebilst. Vai realitātes atveids, ko piedzīvoju, ir sods, gadsimtiem veidojies ģimenes lāsts vai arī smadzeņu vadu, radu, dabas likumu un Lielā Sprādziena vienošanās? Atbilžu daudzums un variāciju iespējas nedod mieru, pārliecinošu atbilžu trūkums nepadara ikdienu ciešamāku, taču atvieglo jautājumu uzdošanu. F31, F21, F07.0 – tāds ir manas realitātes apšaubītāja vārds, otrais vārds un uzvārds.
F21 ir sabiedrības bieds. F21 – šizofrēnija, tik vienkārša un skanīga burta un ciparu kombinācija, bet, lai līdz tai nonāktu, ir jāveic ilgs pašizzināšanas, destrukcijas un kopā salīmēšanās process. F31 ir bipolārie traucējumi. F07.0 ir organiski personības traucējumi, kuri minēti manā diagnožu lapiņā F21 vietā, jo šizofrēnija ir kā tetovējums uz pieres. Pirmo reizi šīs diagnozes iespējamību manī ieraudzīja psihiatrs, kad man bija 19 gadu. Atceros, ka brauciens mājās no slimnīcas bija stindzinoši lēns un mans skatiens nemanīja neko citu kā tikai asfaltu un egļu mežu, kas saplūda kopā vienā neglītā, pelēkā tonī. To nevar aptvert, negribas pieļaut, ka esmu sabiedrībai bīstams krātiņa dzīvnieks, kuram piedēvē pasaules bendēšanas plānus, jo tā nav mana patiesība un vēlme!
Vissmagāko slimības saasinājumu piedzīvoju 19 gados, vasarā, kad dzīve piespieda mani doties uz vizīti pie ārsta, taču jau kopš 14 gadu vecuma mani ir pārsteiguši dažādi prāta radīti notikumi un noteikumi, kurus nespēju nevienam izskaidrot, un man šķita, ka nevienam arī tas nav jāzina, jo neviens "normālais" nespēs to aptvert. Visšausminošākais bija kāds vasaras rīts. Kā vienmēr viesistabā mani sveicināja vecāki, bet tajā dienā tie nebija mani vecāki, bet gan svešinieki, es viņus neatpazinu – bija tikai blāva nojausma, ka sejas kaut kur tālumā, garāmejot ir redzētas. Es izskrēju ārā no mājas un raudāju zem ābeles, svaigais gaiss laikam palīdzēja man aptvert, kas tikko noticis.
Skaties spogulī un ieraugi svešu seju, par kuras pagātnes dēkām tu neko nezini. Var arī gadīties, ka savu ķermeni neatpazīsti dienām, bet dažkārt tikai uz pāris stundām vai minūtēm. Runājošas durvis, kas izdveš samežģītas skaņas un aizveras tikai tad, kad esi piecas minūtes smagi elpojis, rīstījies, aizspiedis ausis un paspējis noslaucīt trīs asaras. Kā gan šis var nebūt sods, ja es neatpazīstu sevi, savus vecākus, vietas, redzu un dzirdu lietas, kas neeksistē? Bet varbūt tās tomēr…? Apzinos, ka varētu būt sliktāk, jo slimība nav konstanti vienāda un dezorientējoša, ir uzliesmojumi un ir norieti, un ir arī ārsta izrakstīti medikamenti.
Strādāju ar materiālu, šajā gadījumā ar savām smadzenēm – paņemu tās maigi plaukstās un ar lupu izpētu notiekošo. Diemžēl vēl neesam nonākuši tik tālu, lai pilnībā novērstu jebkādas intensitātes delīriskus stāvokļus, it sevišķi tādu slimību gadījumā, kas ir kā nāves vai vismaz diskomforta spriedums uz atlikušo mūžu un kuru ārstēšanai veiksmīgos gadījumos atliek tikai strādāt ar sevi terapeita pavadībā. Kā pierādīt sev, ka kaut kas tik šķietami dzīvs un īsts ir izdomājums? Jāizvēlas pareizais ierocis nepatīkamo situāciju novēršanai – racionālisms vai empīrisms, uzticēšanās citu palīdzībai. Vai vienkārši jāpārcieš notiekošais. Sāksim ar racionālo pieeju, tā vēsta – "Psiholoģijā racionālisms pirmajā vietā izvirza intelektuālās psihiskās funkcijas, reducēdams, piem., gribu un saprātu [..]" [1]. Tātad delīrija brīdī ir jāmēģina izlīst no sevis un aplūkot notiekošo no trešās personas skatpunkta, nepārdzīvojot par redzēto, bet gan saskatot, kas varēja būt potenciālie uzliesmojuma izraisītāji, nervu sistēmas un smadzeņu kontaktdakšas bojājumi.
Empīriski pārbaudīt notiekošo šķiet veiksmīgs ierocis, vismaz teorijā, jo ir tikai jāpārvar bailes un jātuvojas ilūzijai, ar visām iespējamām maņām pārliecinoties par to, cik patiesa vai melīga tā ir. Bet es esmu vāja, ārējās, fiziskās pasaules draudi manī ieslēdz cīnīšanās, darbības reakciju, bet fizioloģiskā atbilde uz iekšējām šizofrēniskajām ainām ir sastingšana (fight or flight). Šķiet, ka to varētu mēģināt pārprogrammēt, bet vēl nezinu, kā. Varu mēģināt uzticēties citiem, kad epizodes notiek publiskā telpā vai starp cilvēkiem, taču kā gan es varu uzticēties tam, ka varbūt kāds cits ir pietiekami "vesels", lai spētu pateikt, ka mana realitātes atveide ir maldīga, ja cilvēku interpretāciju, fantāziju un pieredzes kopumi ir tik dažādi. Tātad arī tas nestrādās!
Ceļot savu pašapziņu un attīrot kreklu no F burtu traipiem, domāju par to, ka visi esam ilūziju varā, jo uzskatām, ka esam pārāk neglīti priekš tā, pārāk stulbi priekš šī un pārāk vāji, lai varētu jebko, kaut ko. Prāts ir pats spēcīgākais mūsu ierocis – ar zobiem lāci gabalos nesarausi, bet prātā varu apēst daļu sevis pusdienās un iecirst ilkņus pati savā ādā, ja domāju – ar mani kaut kas nav kārtībā, jo pa ceļam uz darbu kāds dīvaini uz mani skatījās. Ir nepieciešams ilgs atmācīšanās process, lai saprastu, kas tad īsti notiek. Mana psiholoģe mani bieži pieķer, patvaļīgi dzīvojot citu galvās, bet ne savā. Tad viņa man jautā: "Līva, vai tad tā var būt, ka visi tevi ienīst un visi pasaules kara speciālisti pulcējas, lai detonizētu tevi, pirms tu uzsprāgsti? Kādi ir tavi pierādījumi tam? Pierādījumu nav. Vienīgais pierādījums ir galva uz pleciem un fakts, ka dzīvojam sabiedrībā, kurā visiem ir galva uz pleciem (cerams)." Tas ir mierinājums man. Pirms pilnībā izveidojusies manu smadzeņu pieres daivas daļa, kas atbild par izvēles veikšanu, racionālu domāšanu un adekvātu uzvedību sabiedrībā, ir jāmēģina pielietot visas šīs stratēģijas, lai novērstu konstantu sevis šaustīšanu. Mediju klātesamība it nemaz nepalīdz, jo varam visu laiku sevi salīdzināt ar citiem, bet man šķiet, ka pieņemt un mīlēt sevi ir 21. gadsimta revolucionāra cienīga rīcība un sacelšanās pret eksistējošo standartu, pat ja mīlēt sevi nozīmē mīlēt kādu, kurš citu acīs nekad nebūs pieņemams, jo ir "drauds sabiedrības drošībai".
Manas lielākās bailes – neatšķirt realitāti no ilūzijām, kad slimību iespaidā viss būs saplūdis vienā biezā miglā. Man bail, ka nespēšu vairs uzrakstīt nevienu tekstu. Ka, šo eseju pārlasot, nesapratīšu, par ko gan es vispār runāju savā 21. dzīvības gadā. Klātesoša ir doma, ka citu acīs es nekad nebūšu nekas vairāk kā tikai diagnoze, jo mīlamas ir tikai veselīgas smadzenes un tā ādas čauliņa, kostīmiņš, ko redzam ārpusē. Bet, pārlieku domājot par sevi kā nekompetentu būtni, domas var sākt materializēties, un, pievēršot pārāk lielu uzmanību savam garīgajam stāvoklim, sāk šķist, ka visur parādās pierādījumi tā trūkumiem. Bieži domāju par šizofrēnijas un citu "ekstrēmu" slimību stigmatizāciju, bet man par to ir jārunā, jāraksta, jo es zinu šo izolējošo, vientuļo un baiso būtni, kas elpo pakausī. Cilvēkiem ir jābūt informētiem, jāsaprot, ka ne visiem no mums ir jābūt piesietiem pie gultām "trako namā" – lielākā daļa ir drīzāk bīstama sev, nevis apkārtējiem cilvēkiem, jo kā gan sadzīvot ar tik stereotipizētu slimību.
Cenšoties atrast zelta maliņu, varu teikt, ka zinu – daļa manas fantāzijas ir diezgan attīstīta, visas maņas darbojas (brīžiem pat spēcīgāk nekā citiem) un varu pozitīvi pārstāvēt to cilvēku grupu, kuru ikdienas ciešanas ir pārvērstas par šausmu filmu sižetiem. Šodien ar mani viss ir labi – visur redzu putnus!
[1] Rozentāls, M. (1974) Filozofijas vārdnīca. Rīga: Liesma. 400 lpp.
0