Gan laikā, kad bebē bija sīks un nevienā mūsdienu bērnu ballītē īsti nebiju piedalījusies, gan arī šobrīd apkārt klīst runas, ka bērnu ballītes ir ļoti jocīga un intensīva pieredze. Vēlos nomierināt tos, kuri šī iemesla dēļ no savām atvasēm slēpj bērnudārza ballīšu ielūgumus. Nav tik traki. Normāli pasākumi.
Manam dēlam ir pieci gadi. Pēdējo divu gadu laikā pilnīgi noteikti esmu bijusi vairāk bērnu ballītēs nekā pieaugušo. Interesantas, kaislību pilnas pieaugušo ballītes beidzas ap 25 gadu vecumu. Tad tikai sanāk, ēd, dzer, runā. Ja grib kaut ko interesantāku – uzreiz jāpiesaista finansējums no Kultūrkapitāla fonda.
Ne mana cūka, ne mana druva
Esmu jau sagaidījusi dzīves lapkriti (30+ vecumu), tāpēc esmu ieguvusi tiesības stāstīt par to, kā bija manā laikā. Manā laikā dzimšanas dienas pārsvarā notika mājās. Jo nekā cita jau nebija. Ja arī bija, tad neviens to nevarēja atļauties. Nu izauguši esam ne tikai mēs, bet arī IKP uz galviņu. Tā rezultātā pārliecinoši lielākā daļa manis apmeklēto bērnu ballīšu notiek kaut kādās ballīšu vietās ar batutiem, bumbu baseiniem un labirintiem. Tas nozīmē, ka vecākiem īpaši nav jādomā, kā bērnus izklaidēt, jo infrastruktūra pati aicina vienkārši iet un ārdīties. Ir daži kaskadieri, kas vēl atsevišķi nolīgst animatoru, lai tas vada rotaļas, bet parasti tas nav nepieciešams un animators tikai traucē iesāktās spēles. Pastāv lieli atrakciju parki, piemēram, lielveikalos, kur apkārt būs arī citi bērni un vecāki, bet patverties var īrētā istabiņā. Ir arī privātas ballīšu telpas vienai ekipāžai. Pieņēmu, ka izvēle starp šīm divām lielā mērā ir cenas jautājums. Bet tad pārbaudīju – salīdzināju izmaksas ballītei privātā telpā un lielajā atrakciju parkā. Cenas būtiski neatšķīrās. Lai ticami to novērtētu, būtu nepieciešams plašāks pētījums. Bet, lai to veiktu, jāprasa nauda Kultūrkapitāla fondam.
"Kāmstri"
Dēla pirmo dzimeni īpaši nesvinējām. Knapi bijām pieraduši pie jaunās kārtības, kāda vēl svinēšana? Otro dzimeni bijām plānojuši svinēt ārā. Galu galā šūpuļsvētki pašā vasaras vidū! Kas tev deva! Protams, tieši tajā dienā bija vētra, horizontāla krusa un visi pārējie vasaras prieki. Tāpēc pārvācāmies uz dzīvokli. Bija drusciņ saspiesti, bet vismaz uzrīkojām pirmo "Akmens, šķēres, papīrīts" čempionātu. Uzvarēja mana mamma. Trešo dzimšanas dienu plānojām svinēt parkā. Un arī uznāca negaiss, un atkal saspiedāmies dzīvoklī. Un atkal rīkojām "Akmens, šķēres, papīrīts" jeb "Kāmstri" čempionātu. Uzvarēja brāļa sieva. Šajās ballītēs vēl bija iespējams visus salikt dzīvoklī, jo parasti tik mazus bērnus īpaši neinteresē citi bērni. Viņi var būt, bet var arī nebūt.
Ceturtajā dzimšanas dienā bijām gudrāki un vairs necerējām, ka būs silts laiks. Turklāt šoreiz jau kāda nozīme un ielūgumi tika piešķirti arī citiem bērniem. Noīrējām vienu labu ballīšu vietu ar bumbu baseinu, telpu skriešanai, mazu stūrīti bebjiem un virtuvi, kur sēdēt sirmgalvjiem. "Kāmstri" čempionātā uzvarēja Karls. Un Rūdolfs izsita Jānim zobu. Jānim bija gandrīz astoņi gadi, tāpēc tas zobs tāpat kustējās un būtu izkritis. Bet tas netraucēja uzrīkot drāmu. Jo jāatzīst, ka asinis bija! Pēcāk Rūdolfa mamma, uzzinājusi, ka dēls kādam izsitis zobu, satraukusies zvanīja un prasīja, kas tad tur notika un vai tagad gaisā ir pakārts kara cirvis. Laiks, protams, todien bija lielisks. Būtu varējuši tusēt parkā.
Ēdiens pēdējā vietā
Šis bumbu baseins patika tik ļoti, ka uzreiz pēc tam to rezervējām arī piektajai dzimšanas dienai. Bērnu ballītēm tas ir normāli – gatavoties jau ļoti, ļoti laikus. Ielūgums uz dzimšanas dienu tiek izmantots arī kā šantāžas rīks: "Ja tu šitā, tad es tevi neaicināšu uz dzimšanas dienu!" Viens gatavojas, sastādot plelisti, cits – viesu sarakstu. Bet nevienam nav svarīgi domāt par ēdienu. Bērniem ir pofig, kas likts galdā, jo viņi ir pietiekami interesanti, lai laiks nebūtu jāpavada sarunās par pīrāgiem un salātiem un jāprasa receptes, ko pat nedomā kādreiz izmēģināt. Parasti vecāki ar ēdieniem pārspīlē. Būs pavisam normāli, ja bērni ballītes laikā neēdīs vispār. Vienīgi pusgabaliņu kūkas. Ūdeni gan vajag sagādāt tā pavairāk. Uz māmuļām, kas diennakti pavadījušas, griežot r*solu un dārzeņus, skatos ar žēlumu. Jo 100% gadījumu netiek apēsta pat puse šo gardumu. Dēla dzimšanas dienās klasiski uz galda ir sagriezti gurķi, ūdens, sula. Tad tiek pasūtīta siera pica (rēķinām 2 gabaliņus uz cilvēku – vienalga, cik liels cilvēks). Kūku taisa mana mamma, kura man nesaprotamā veidā vienmēr spēj perfekti izrēķināt, cik daudz taisīt, ja viesu būs "starp 10 un 40".
Vienu laiku ciemiņu skaita neparedzamība bija īpaša bērnu ballīšu pazīme. Jo, ja bērns pamostas ar iesnām, labais tonis ir ballīti neapmeklēt. Un visi to ļoti labi saprot. Arī tad, ja viss sarunāts. Tāpēc juniora viesu skaits var būt ļoti neparedzams. Tiesa, nu arī pieaugušie kļuvuši neparedzami. Ne jau tāpēc, ka īpaši rūpīgi izturētos pret savu un citu veselību. Vienkārši par lohiem palikuši. Pasaka, ka būs, bet aizbrauc uz citu tusovku.
Ballējam, neguļam
Pirms 10 gadiem tika izdota dziesma "Ballējam, neguļam". Puse "Zelta mikrofona" apmeklētāju krita ģībienā par to, ka ar tik necienīgu priekšnesumu tiek piedrazota Operas nama skatuve (togad tur notika ceremonija). Toreiz "Bermudu divstūris" saņēma balvu par labāko hip-hop albumu. Tas parāda, cik greizas tur tās nominācijas – tā nepārprotami ir mūžam zaļa bērnu mūzika.
Tagad jebkurā bērnu ballītē, kurā svinētājiem ir vara pār mūzikas izvēli, pienāk "Ballējam, neguļam" mirklis. Ja tas nepienāk pats, tad kāds to ierosina. Un pie "Bermudu divstūra" grāvēja dejo gan Spaidermeni, gan Elzas. Kā izbijusi dīdžejene varu sacīt, ka pieaugušo ballītēs nav nevienas, nevienas tādas dziesmas, kas liktu celties kājās pilnīgi visiem un vienmēr. Var jau sacīt, ka šī ansambļa daiļrades vieta ir sadzīves atkritumos, bet, ja jau reakcija ir šāda, tad acīmredzot tie džeki kaut ko ir izdarījuši pareizi. Pieņemu, ka tādiem piecgadniekiem šis hits ir tas pats, kas man visādi astoņdesmito gadu grāvēji – tātad mūzika, kas radīta pirms manas dzimšanas. Ļoti senos laikos. Uzreiz pēc baroka.
Reiz biju kāda zēna septītajā dzimšanas dienā, kas notika muzejā, kur bieži tiek rīkotas ballītes bērniem. Kundze, kuras darbs bija šīs viesības vadīt, atzina, ka "Bermudu divstūra" un "Singapūras satīna" daiļradi pārzina tik labi, ka mierīgi varētu aizstāt kādu čali koncertā. Tā ka džeki – ja kāds saslimst ar paģirām, dodiet ziņu, savedīšu kopā ar kaskadieri!
Precizitāte un rūpes
Piektās dzimšanas dienas ielūgumi tika izsūtīti vai citādi nogādāti potenciālajiem viesiem kādu pusgadu pirms ballītes. Tā bija lieliska. "Kāmstri" čempionātā uzvarēja Marks, bet iepriekšējā gada čempions Karls iedeva Kārlim pa degunu, tā ka asinis tika izlietas arī šoreiz! Tādā ziņā bērnu ballītes ir kā mazas lauku zaļumballes. Var izdejoties, izārdīties, iepazīties un izkauties.
Bet ir dažas atšķirības. Pirmkārt, visbiežāk tām ir ļoti konkrēts sākuma un beigu laiks. Turklāt tas var būt jebkāds! Pieaugušie parasti savus svētkus svin vakarpusē. Sīkie? Desmitos no rīta, vienos dienā, piecos pēcpusdienā, astoņos vakarā. Viss der! Tas ļoti atkarīgs gan no paša gaviļnieka gulēšanas paradumiem, gan no cenas – ballīšu istabās brīvdienu viduči ir dārgākie laiki. Ja lielo cilvēku ballītēs beigās paliek tie daži, kas neiet prom un izklaidē gaviļnieku līdz smagām paģirām, tad bērnu viesībās tā nebūs vis. Ja balle līdz pieciem, tad līdz pieciem. Vecāki ierodas pakaļ praktiski vienlaikus, un piecpadsmit minūšu laikā viss kā izslaucīts.
Otrkārt, viesību organizatori allaž pārliecinās par to, vai visi viesi droši nokļūs mājās. Atceros, ka reiz pēc vakara bārā vienu pudeles brāli taksists ieveda mežā, piekāva un aplaupīja. Stulba sajūta! Bērnu ballītēs vienmēr raugās, lai visi aiziet ar uzticamiem pavadoņiem. Ja nu gadās, ka vecāki nav laikus atbraukuši pakaļ bērnam, tad vienmēr viņus sagaida.
Treškārt, atkārtošos. Pieaugušie svinībās rij, bērni – svin!
Brīvdienas es ieteiktu izmantot svinēšanai. Ja sanāk, ejiet uz bērnu ballītēm. Ja arī nepatiks, tas nekas – tām būs ļoti skaidrs finiša brīdis. Tāpat kā šim prātojumam. Un tas ir pienācis tagad.
0