Nesen iegūtā tēva loma manī raisīja daudz jautājumu par vecāku pieredzi un izaicinājumiem. Dažādos ceļos meklējot atbildes, nonācu līdz feisbuka grupai "Atsaucīgo māmiņu forums" (AMF), kur vecāku un mātes pieredzi ieraudzīju negaidītā rakursā. Feisbuka lietošana daudziem kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, un šis sociālais medijs atstāj iespaidu uz visām dzīves jomām, tai skaitā arī uz mātes lomu. Starp dažādām digitālajām platformām, kurās darbojas mātes, feisbuka grupa AMF izceļas kā bāka Latvijas mātēm, kuras vēlas orientēties daudzpusīgajā vecāku pasaulē. Šī grupa ir kļuvusi par galveno vietu (45 000 biedri), kur Latvijas mātes var dalīties savā pieredzē, meklēt padomus un rast mierinājumu grupas solidaritātē. Tai pašā laikā tā ir iemantojusi pretrunīgu vērtējumu – atbalstu, nosodījumu, kritiku un ironiju – plašā sabiedrībā, arī grupas mērķauditorijā.
Feisbuka asinhronais raksturs padara to pievilcīgu tieši mātēm, jo iespējo sarunu veidu, kurā dalībnieces var pievienoties vai uzsākt to jebkurā brīdī, sarunu atstāt vai atgriezties pie tās vēlāk, ja rūpes par bērnu prasa uzmanību. Tas ļauj saglabāt un uzturēt attiecības ar draugiem un ģimeni un uzzināt jaunumus ierobežotas mobilitātes gadījumā, kādu ļoti bieži rūpju dēļ, ko uzņēmušās par bērnu, piedzīvo tieši mātes. AMF notiek diskusijas ne tikai par bērnu audzināšanu, bet arī par literatūru, politiku, veselību, izglītību, modi, ēdiena gatavošanu, mājturību, sportu utt.
Anna (šeit un turpmāk tekstā vārdi mainīti) to intervijā formulēja šādi: "Šajā grupā es varu būt viss, kas es esmu. Man nav jābūt tikai sievai, man nav jābūt tikai mammai." Tas liek uzdot jautājumu, kāpēc Anna un citas AMF dalībnieces, kas vēlas būt vairāk nekā tikai sievas un mātes un kas komunicē par tik plašu tēmu loku ārpus mātes un vecāku ikdienas, tomēr vienojas zem AMF karoga, kur mātes identitāte ir centrā? Atbildi uz šo retorisko jautājumu sniedz AMF pastāvēšana, kur caur tajā dominējošajiem diskursiem un tēmām parādās tas, kas māte ir un kas nav. Te veidotais stāsts parāda, ka Latvijā sievietes centrālā identitātes ass ir mātes loma, kam seko viss pārējais, kas raksturo sievieti. Vispirms ir "atsaucīgā māmiņa" un tikai tad sieviete – tiek pieņemts, ka visas sievietes ir mātes vai potenciālās mātes. Šajā forumā notiekošais formē kondensētu Latvijas mātišķības naratīvu. Lai saprastu AMF fenomenu, jāsāk ar terminoloģijas dekonstrukciju.
"Māmiņa" un normas
Jau pašā sākumā rodas jautājums, kāpēc AMF kontekstā tiek lietots vārds "māmiņa". Tas tiek lietots ne tikai grupas nosaukumā, bet arī grupas iekšējā komunikācijā, dalībniecēm to attiecinot uz sevi. Sūzena Duglasa (Susan Douglas) un Meredita Mičela (Meredith Michaels) raksta, ka apzīmējumam "māmiņa", ko sākotnēji lietojuši bērni, nepiemīt tā autoritāte, kas piemīt terminam "māte", jo apzīmējums "māmiņa" liek uzlūkot sievieti no bērna pozīcijas. Duglasas un Mičelas kritikai pret apzīmējuma "māmiņa" lietojumu ir būtiska nozīme AMF kontekstā, kur notiek sievietes/mātes dzīves ierakstīšana digitālajā telpā. Apzīmējuma plašais lietojums un pieaugošā popularitāte novieto māti noteiktā pozīcijā, atgādinot tai, ka viņa tiek definēta caur attiecībām ar bērnu, nevis pieaugušajiem. Turklāt, kā atklāja sarunas ar AMF dalībniecēm, šī terminoloģija ir dzimumnošķirta, proti, sievieti definē attiecības ar ģimeni, bet tās nedefinē tēvus.
Tā Linda intervijā: "Es kā mamma esmu cilvēks/sieviete, kurai prioritāte ir bērni, nevis, kā agrāk, es pati. Tas, ka dzīvo rūpēs, mīlestībā, nemitīgi par kaut ko uztraucies – tas ir būt māmiņai."
Ko nozīmē būt mātei? Feministe Adriena Riča (Adrianne Rich) definē mātišķību kā institūciju, bet būšanu par māti kā praksi un pieredzi, kur mātišķība kā institūcija norāda uz sabiedrības prasībām pret māti, savukārt būšana par māti saistās ar mātes tiešo pieredzi un lomu. Mātes loma attiecas uz personisko pieredzi, kurā sieviete saskaras ar bērna vajadzībām un uzņemas atbildību par tām. Mātišķība attiecas uz kontekstu, kādā mātes prakse tiek īstenota un pieredzēta. Mātišķības institūcija Rietumu pasaulē ir veidojusies vēsturiski, sociāli, kulturāli, politiski un morāli. Tātad mātišķība un mātes prakse ir savstarpēji noteicošas. Mātišķību veidojošā sociālā konstrukcija un ārējā vide iekļaujas individuālajā sievietes pieredzē būt par māti.
Apskatot mātišķības institūciju, ir izdalāmi vairāki tās diskursi. Jana Kukaine nošķir esenciālo mātišķību un intensīvo mātišķību. Esenciālās mātišķības diskurss norāda, ka būt mātei ir dabiski un tas instinktīvi atbilst sievietes bioloģiskajam pulkstenim, kā arī nosaka, ka sieviete ir vairāk tendēta uz empātiju, pašuzupurēšanos un rūpēm. Šī pieeja liek skatīties uz mātes lomu un prasmēm kā iedzimtām un dabiskām, proti, jebkura sieviete, kļūstot par māti, dabiski zina, kā apieties ar bērnu. Intensīvās mātišķības diskurss, ko Šerona Heiza (Sharon Hays) raksturo kā visas uzmanības koncentrēšanu uz bērnu aprūpi, kas pilnībā guļ uz mātes pleciem, padara mātes vajadzības un vēlmes otršķirīgas. Liela nozīme bērnu audzināšanā šajā diskursā tiek piešķirta ekspertu viedoklim un arī finansiālajam ieguldījumam: bērnu aprūpei tiek pieprasīti lieli finanšu līdzekļi, lai nodrošinātu pašu labāko. Elza Lāma piemin vēl vienu mātišķības diskursu – ekstensīvā mātišķība, kurā sieviete tiek uzlūkota no saimnieciskās perspektīvas kā darbiniece ārpus mājas (karjeras veidotāja) un darbiniece mājās (parūpējas par visu, kas notiek ar bērniem un mājsaimniecību). Šie diskursi veido normatīvo mātišķību Latvijā. Ar normatīvajiem diskursiem mijiedarbojas tā saucamie izaicinošie (alternatīvie) mātišķības diskursi, kuros, no vienas puses, tiek akceptēti dominējošie diskursi, no otras puses – notiek centieni tos lauzt.
Pārdefinējot mātišķību
AMF būšana mātei ir dinamisks process, kas plūst no normativitātes uz alternatīvajiem mātišķības diskursiem un tad atpakaļ uz normativitāti. Mātes, ko satiekam uz ielas, lielveikalos un citās publiskajās telpās, AMF nav ierobežotas vienā vai vairākos mātišķības diskursos, viņu pieredzi veido šo diskursu mijiedarbība. Bagātīgais un neviennozīmīgais AMF mātes tēls nav vienkāršotas mātes tēls, proti, tādas, kas nododas pašaizliedzīgām rūpēm par bērniem un ģimeni – tas grauj Latvijā valdošā mātišķības diskursa pieņēmumus par māti, kas pilnībā pakļauta sabiedrības uzstādītajam, pārspīlētajam mātes naratīvam. AMF māti nedefinē intensīvās mātišķības naratīvs, tā ir māte, kas reālajā un virtuālajā pasaulē īsteno sevi gan pretēji tam, ko nosaka intensīvās mātišķības diskurss, gan atbilstoši tam.
Piemēram, AMF ierakstos parādās sieviete, kuras uzmanības lokā nav tikai jautājumi par bērniem un ģimeni, bet kura domā par sevi, savām vajadzībām un vēlmēm. AMF tiek risināti jautājumi par sievietes seksuālajām vēlmēm un vajadzībām, esot ilgstošās attiecībās, parādās jautājumi par brīvo laiku un hobijiem, par savu veselību, ķermeni un rūpēm par sevi. AMF ir platforma, kurā sievietes var publiski un kopīgi iezīmēt to, kā viņas redz pašas sevi. Ieraksti un arī komentāri AMF visbiežāk ir rakstīti steidzīgi, tajos neiezīmējas rūpīgi pārdomāta stāsta līnija, bet drīzāk hibriditāte un daudzdimensionālisms. Hibriditāte (dažādu pretēju uzskatu līdzāspastāvēšana) rada formātu, kas nepieprasa pabeigtību un īsteno neviennozīmīga mātišķības naratīva veidošanos. Stāsts komentāros līkumo, pieskaroties nebeidzami daudziem savstarpēji pretrunīgiem mātes/sievietes pieredzes aspektiem. Šajā kontekstā pat ļoti normatīvas mātes parādās kā kompleksi un hibrīdi tēli. AMF ierakstu komentāri piespiež mātišķību ieraudzīt nevis kā vienkāršotu ideoloģisku karikatūru, bet kā kompleksu, cilvēka un tehnoloģijas sasaistē veidotu realitāti.
Džejs Lemke (Jay Lemke) apgalvo, ka subjekta pozīcija rodas no bailēm un vēlmēm. Spriedzi starp šiem diviem punktiem var skaidri atpazīt AMF. Bailes tiek prezentētas kā spiediens no mātišķuma dominējošā diskursa, bet vēlmes, kas vērstas pret kādiem konkrētiem objektiem, iespējām vai cilvēkiem, ietekmē individuālās mātes identitāti. Šo spriedzi var novērot plašā problēmu lokā. AMF novērojama mātes sociālā izolācija, kas veidojas no uzskatiem par mātišķības privāto dabu, kur sieviete ir tā, kas uzņemas rūpes par bērniem, bet tēva galvenais pienākums ir materiāli nodrošināt ģimeni. Šajā modelī sieviete nonāk tādā kā mātišķības cietumā, kas sievieti padara sociāli neredzamu. Vienā no AMF ierakstiem kāda sieviete raksturo savu dzīvi "ideālajā" laulības modelī, kurā viņai ir ierādīta loma rūpēties par bērniem, māju un vīra labklājību. Ieraksta autore atzīstas: "[..] esmu nogurusi no sava vīra!" Komentāru sadaļā atklājas, ka vīrs piedāvā dažādus risinājumus šai problēmai: proti, noalgot aukli vai kādu personu, kas uzņemtos sakārtot māju, vai arī iesaka palīglīdzekļus, piemēram, i-robotu – zāles pļāvēju, lai sievai nebūtu jāpļauj zāle. Bet ieraksta autore norāda, ka pati bremzējusi šādu risinājumu ieviešanu: "[..] neesmu pieradusi, ka pa manu māju staigā sveši cilvēki un tīra aiz manis, un mani nepamet tā stulbā sajūta – ko tad es tikmēr darīšu, kad kāds manā vietā māju tīrīs? Nolikšu bērnu uz diendusu un pati kājas sakrustošu uz dīvāna? …Pat aukli esmu meklējusi, bet man bail uzticēties svešam cilvēkam… Un arī šeit man galvā iezogas tas stulbais jautājums: ko tad es darīšu, kamēr kāds pieskatīs manus bērnus? Kaut kāda vainas apziņa ieslēdzas. Saprotu, ka visi tie ir mani tarakāni un pati vien esmu vainīga, ka nemeklēju palīdzību no malas, bet gaidu, kad vīrs vienreiz sapratīs un sāks pats sevi mainīt."
Šajā komentārā skaidri iezīmējas aina, kur sabiedrības izvirzītie uzskati par mātišķību un mātes lomu liek mātei īstenot paškontroli atbilstoši noteiktajiem naratīviem un ierobežo alternatīvas darbības un identitātes iespējas. Sieviete/māte savu identitāti ir sasaistījusi ar intensīvām rūpēm par māju, ģimeni un bērniem, un, ja tiek apsvērta iespēja noņemt šīs rūpes, rodas jautājums: "ko tad es tikmēr darīšu?", kas dziļākā līmenī izsaka – "kas tad es būšu, ja man vairs nebūs jārūpējas par mājām un bērniem?"; "vai es joprojām būšu laba mamma/laba sieva/labs cilvēks?". Bet, kā redzams, sievietes vēlmes neatbilst tam, ko prezentē bailes un dominējošais mātišķības diskurss, un šeit veidojas identitāte, kurā vienlaicīgi sadzīvo dažādas pretrunas.
Ļauties nenoteiktībai
AMF ļauj vienā virtuālā telpā uzturēties dažādiem mātišķās identitātes aspektiem, mātes un sievietes no atšķirīgiem kontekstiem atrod zināmus kopības punktus. Mātes ārpus digitālās vides ir ievietojušās noteiktās pieredzes un identitātes pozīcijās – māte ar pieciem bērniem, kura dzīvo Kanāriju salās un pēc profesijas ir psiholoģe; māte ar pieciem bērniem, kura dzīvo Latgalē, strādā neatliekamajā palīdzībā un audzina bērnus viena, kamēr vīrs strādā par tālbraucēju; māte ar diviem bērniem, kura dzīvo Rīgā un strādā bāriņtiesā par juristi; māte, kurai ir divi bērni, nepabeigta vidējā izglītība, kura dzīvo Rīgā un kurai grūti atrast darbu, un vīrs alkoholiķis, kas mēdz būt vardarbīgs –, taču AMF vidē viņas var atrast tikpat daudz kopīgā, cik atšķirīgā. Bezgalīgajās AMF sarunās kāda viedokļa izvirzīšanās priekšplānā un cita viedokļa apspiešana kļūst nemanāma. No vienas puses, tas norāda, ka nevar runāt par vienu skaidri definējamu AMF mātes identitāti. No otras puses, AMF dinamiskā saruna starp daudzām balsīm veido citādi nepieejamo, dažādu sieviešu kopējo pozīciju – kolektīvās pieredzes reprezentāciju. AMF dalībnieces, iepazīstot citas, no sevis atšķirīgas mātes, atklāj mātišķību pašu par sevi, paplašinot savu identitāti un pieredzi. Tajā pašā laikā, iepazīstot mātes, kas līdzinās viņām, sievietes savā veidā konfrontē sevī tās atšķirības, kas pastāv ārpus virspusīgām līdzībām. Abos gadījumos AMF liek apzināties mātes daudzveidību. AMF mātišķība ir eksplodējusi pretrunīgā haosā, kur tā nepārtraukti sakārtojas un atkal pārkārtojas ap dažādiem mātišķības jautājumiem. AMF kontekstā mātišķībai ir raksturīga nestabilitāte un nenoteiktība. Lai saprastu māti, šai nenoteiktībai ir jāļaujas.
Feisbuka platforma ļauj izpausties spriedzei un nenoteiktībai, kas veidojas starp normatīvu identitāti un atšķirībām, tā piedāvājot pārmaiņu iespējas. AMF pasaule ir vienmēr klātesoša un pieejama. Tā ir kā istaba, kas pieder tikai šiem dalībniekiem arī tad, kad fiziskā telpa ir pārpildīta ar rotaļlietām, nemazgātiem traukiem un nebeidzami daudzām rūpēm. Šī mātišķā telpa iezīmē daudz jaunu iespēju mātišķības naratīva attīstībai. AMF nav tikai komunikācijas platforma, bet tehnoloģija, kas ļauj līdzāspastāvēšanu, kuras nav fiziskajā telpā.
Izmantotā literatūra:
Haraway, Donna. 1991. Simians, Cyborgs, and Women: The Reinvention of Nature.
Hays, Sharon. 1996. The Cultural Contradictions of Motherhood. New Haven and London: Yale University Press.
Kukaine, Jana. 2016. Daiļās mātes. Rīga: Neputns.
Lāma, Elza. 2021. 21. gadsimta mātišķības izaicinājumi: aktuālie pētījumi par pieredzes komunikāciju sociālajos tīklos. No: Sociālo zinātņu fakultāte. Komunikācijas zinātnes doktorantu sekcija. Kopsavilkumi, 4–9. Latvijas Universitāte. doi:10.22364/luszk.79.szf.02.01.
———. 2023. ‘Intensive Mothering’ Discourse in Narratives Pro and Against ‘Daddy Quota’ in Latvia. No: Media and Society, 2022, 61–69. University of Latvia Press. doi:10.22364/ms22.07.
Lemke, Jay L. 2008. Identity, Development and Desire: Critical Questions. No: Identity Trouble, 17–42. London: Palgrave Macmillan UK. doi:10.1057/9780230593329_2.
Rich, Adrienne. 1995. Of Woman Born: Motherhood as Experience and Institution. Norton Pbk.. W. W. Norton & Company.
Douglas, Susan un Michaels, Meredith. 2004. The Mommy Myth: The Idealization of Motherhood and How It Has Undermined All Women. New York: The Free Press.
Eseja balstīta uz pētījumu: Šabanovs, Jānis. 2023. "Mātes, kas staigā pa Latvijas ielām." Mātišķība sociālā medija "Facebook" grupā "Atsaucīgo māmiņu forums". Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte.
0