Foto: "Unsplash"
 
Proza
08.07.2020

Pludmales sapņi

Komentē
3
Saglabā

Ir agrs vasaras rīts, es sēžu pludmalē uz ūdens noslīpēta, izskalota baļķa, pie kājām smiltīs nomestas divas mugursomas. S. mazliet tālāk, tuvāk ūdenim, ir izritinājusi jogas paklājiņu un vingro, ik pa laikam sastingstot sarežģītās pozās. Pludmale pagaidām ir tukša, bez mums redzama vēl tikai meitene – nūjotāja, kura, enerģiski soļojot gar pašu jūras malu, tuvojas no rietumu puses. Es smēķēju un izklaidīgi šķirstu kaut kādu literatūras žurnālu. Izlasu fragmentu no viena darba, tad pāršķiru pāris lapas un izlasu fragmentu no cita. Man patīk tā lasīt. Tas droši vien ir pagalam nepareizi, bet šie mazie, no konteksta izrautie teksta gabaliņi man bieži vien izraisa daudz spēcīgākus iespaidus nekā darbu izlasīšana pilnībā. Vakar mēs ar S., izkāpuši no vilciena, nācām šurp gar krastu 20 tūkstošus soļu, tad kāpās uzslējām telti, iekurinājām ugunskuru un ēdām sviestmaizes. Naktī kādā mirklī man likās, ka gar telti kāds staigā, bet es necēlos, lai pārbaudītu, jo, galu galā, gar teltīm kāpās naktīs staigāt nevienam nav aizliegts un būtu muļķīgi, ja es, izlīdis laukā, sāktu kādam par to pārmest. Es klusi gulēju un turpināju klausīties, līdz atkal iemigu. Kad piecēlāmies, S., saprotams, par to neko neteicu. Viņai ir varen spilgta iztēle. Es būtu gatavs visai daudz par tādu atdot – man galvā mūždien virmo tikai kaut kādas banālas stulbības.

Pat mani sapņi ir līdzīgi gausām kamerizrādēm. Tie bieži norit slēgtās, ierobežotās platībās. Piemēram, tās mēdz būt daudzstāvu mājas, kurās vietām izgāzti sienu un grīdu bloki, veidojot vairāku līmeņu skatuvi. Vēl tām reizēm cauri stiepjas dzelzceļa pārvads vai kāda ūdens atrakciju parka caurule. Kopumā dekorācijas atgādina Ešera grafikas vai ko līdzīgu. Šajos sapņos vienmēr paralēli attīstās vairākas sižeta līnijas, ne pārāk saistošas, bet katrai atvēlēts savs stāvs. Krustojoties tās mētā mani šurpu turpu, bet nekad ārpus uzņemšanas laukuma robežām. Un vienmēr es tur esmu es pats, tikai krietni jaunāks. Tajos mēdz ieklīst visi man zināmie cilvēki, piemērot sev dažādas lomas un uzvedības modeļus. Reizēm tas ir komiski, bet biežāk – diezgan garlaicīgi. Pat savos sapņos es garlaikojos. Sēžu, pīpēju un gaidu, kad tie beigsies.

Meitene, nūjotāja, mums atkal tuvojas – šoreiz no austrumiem. Ir pagājušas kādas padsmit minūtes, bet nekas nav mainījies. Es joprojām šķirstu žurnālu, S. turpina locīties uz paklājiņa. Tikai saule pakāpusies par sprīdi augstāk. Izlasu vēl pāris teksta lausku, tad nolieku žurnālu malā un tīksminos par mirkli. Man patīk šī kompozīcija. Somas smiltīs rada nosacīta piedzīvojuma atmosfēru. Var viegli iedomāties, ka mēs tagad dosimies, velns viņu zina, kur. Un velns viņu zina, kāpēc mēs tā patiesībā nedarīsim, tomēr tas nekādi mūs nepasargās – kādu dienu mēs attapsimies pilnīgi citur, ne tur, kur gribējām. Ne tā un ne tādi, kā gribējām. Tas viss atgādina kaut kādu burāšanu gar rifiem vētrā. Un es ciest nevaru burāšanu, jahtas un visus tos mākslīgos kompromisus. Mākslīgās elpināšanas.

Kādu nakti tā līst, ka, pabeidzis maiņu, nespēju saņemties doties no darba mājup – pārģērbies sēžu viens darbinieku virtuvē un apātiski blenžu logā. Jānoiet vien daži kvartāli, bet līdzi nav lietussarga – man vispār nekad nav bijis lietussarga. Es neesmu nedz tik vecs, nedz tik prātīgs, lai baidītos salīt, saslimt un nomirt, es vienkārši negribu to pie kārnā torsa pielipušo, slapjo pletkreklu un žļerkstošās kedas. Mana neirotiķa daba izmisīgi kliedz pret šādu papildu diskomfortu. Dzīve jau tā ir visai neērta. Es pat nezinu, cik daudz būtu jādzer, lai izdotos to nemanīt, bet man jau sen tādi kvantumi iekšā nelien. Lietus nerimstas, jo tāda ir programma: tas gāzīs spaiņiem tieši tik ilgi, cik ilgi es sēdēšu un gaidīšu tā mitēšanos – lai pārstātu tieši tajā mirklī, kad es, viscaur izlijis un nelaimīgs, būšu dažus metrus no mājām. Es to zinu, tomēr gurdenā, dumjā spītībā turpinu sēdēt un gaidīt. Vai vispār ir kas dumjāks par cilvēku, kurš sēž un gaida, kamēr no debesīm pārstās gāzties ūdens? Un ja nu tas nepārstāj nekad?

"Varbūt ir jāiet tagad?" es saku S. Viņa pamāj, saritina paklājiņu, mēs paķeram somas un brienam pa smiltīm prom. Pāris kilometrus tālāk pludmalē uzduramies kafejnīcai, bet tā vēl ir ciet. Mēs nosodāmies, jo netiekam pie kafijas, kaut gan es domāju par aukstu alu. Kādreiz es pats atvēršu pludmales kafejnīcu. Tajā pārdos tikai alu, viskiju un "The Clash" diskus. Bet pagaidām mēs nogriežamies, izbrienam no kāpām uz šoseju un dodamies stacijas virzienā. Stikla lauskas un citas ceļmalas draņķības palēnām izdīrā manas kailās pēdas, es viebjos, klusi stenu, bet spītīgi nevelku kedas. Šis diskomforts ir pieciešams un kaut kādā ziņā pat patīkams. Bērnībā es cauras vasaras noskraidīju bez apaviem. Un gāju laukā tieši tad, kad lija visstiprāk. Neviens mani no tā tolaik nespētu atturēt, jau tad es biju gana ķerts – man patika bāzt galvu zem notekcaurulēm, kad no tām gāzās straumes, un smieties. Tagad smejos krietni retāk. Tagad biežāk sēžu, pīpēju un gaidu, kad šis vai tas beigsies.

Darbā es strādāju ar vienu kurlmēmu puisi. Viņš tur strādā jau ļoti sen, varbūt pat ilgāk par visiem, un pārzina no galvas visas nianses. Ar kolēģiem sazinoties, viņš izmanto improvizētus žestus un mīmiku, lasa no lūpām un acīm. Visi viņu lieliski saprot, un arī viņš saprot visus. Es ne reizes neesmu manījis kaut kādas saprašanās grūtības starp viņu un pārējiem, taisni otrādi – rodas iespaids, ka valoda, ko izmanto viņš, ir krietni efektīvāka. Problēmas rodas tikai ar mani, jo, kad runāju, griežu prom galvu, kā zaglis vairos skatīties otram acīs un kautrējos žestikulēt. Par laimi, tas puisis beigās tāpat vienmēr saprot, kas vajadzīgs, jo spēj nolasīt situāciju pat no pakauša kustībām. Pavisam un pilnīgi mēms viņš arī nav, jo, kā esmu dzirdējis, vienu frāzi viņš reizēm, kad ir nokaitināts, tomēr mēdz izdvest. Tā ir smaga, rupja frāze. Es mēdzu domāt par viņa sapņiem. Vai tajos patiešām ir pilnīgs klusums? Un vēl es domāju par to, ka viņš sarunājas ar pasauli daudz aktīvāk un skaļāk nekā es.

Mēs braucam vilcienā – atpakaļ uz pilsētu, somas nomestas uz vagona grīdas pie kājām. Es esmu uzvilcis aizsargmasku uz vienas auss, pārējie pasažieri šīs šķietamības radīšanas centienus jau atmetuši. Visiem bailes jau ir līdz kaklam. Kā Tarkovska "Stalkerā", kad Rakstnieks, kādā mirklī noguris no viņam neizprotamās prasības būt piesardzīgam, vienkārši brašu, līganu soli dodas iekšā Zonā, ignorējot pavadoņa baiļu pilnos saucienus. Un šķietami nekas arī neatgadās. Tāpat kā tagad. Es snaužu, atgāzies krēslā, tīksminos par vilciena riteņu klaboņu un par to, ka taisni šobrīd man nekas nav jāizlemj. Mēs vienkārši braucam no viena punkta uz nākamo, tas ir process, kas neprasa nekādu papildu iejaukšanos. Ceļš un sapņi – tie šajā ziņā ir aizdomīgi līdzīgi.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!