Par grāmatām
16.10.2020

Pilnesīgs

Komentē
0

Par Ingas Ābeles grāmatu "Balta kleita" ("Dienas Grāmata", 2020)

Atzīšos, ka savā galvā dzirdu Ābeli, kad lasu, ko viņa saka. Protams, ne vienmēr tas ir uz labu, ja runa ir par citiem rakstniekiem un dzejniekiem, bet Inga ir viena no reti krietnajām savu darbu lasītājām – ja esat dzirdējuši viņu Prozas lasījumos vai kur citur, balsi joprojām dzirdi un vairs no tās netiec vaļā. Fascinējošākais ir kontrasts – vienā mierīgā bērna balsī tu dabū nesamērīgi stipru vēstījumu, kas tevi izšūpo no ierastības tā, ka aizdomājies, kā tā vispār var būt, un tur nu tu paliec domādams!

Par rakstu darbiem runājot, Ābele jau labu laiku pamanās apspēlēt visus, kas grib kaut ko teikt par to, ko viņa raksta. Šoreiz viņa noliek priekšā stāstu krājumu, kur rindā saliktas deviņas konkrētas, vārdā nosauktas sievietes, katra viņai tā vai citādi parādījušās. Pirmajā brīdī aizdomājamies – slīdam uz labi zināmo sieviešu romānu pusi. No līdzšinējo grāmatas recenzentu puses lasām, sak, tik un tik sieviešu, ko nu katra stāsta, cik dziļš te ir simbolisms, un vēl tas virsraksts – "Balta kleita", ko tulkosim caur pēcvāka moto un kas pirmāk atrodams Maldas stāsta epilogā. Gandrīz jāvēršas pie psihoanalītiķa.

"Kad es biju jauna meita, tad man bija balta kleita.
Kad tā baltā noplīsa, tad palika sarkana.
Sirds kā akmens.
Asinis kā vīns."

Iesākuma apgarotībā šķiet, ka ar meitām tā notiek, kad tās top par sievām. Nu ko, viss skaidrs, taču – necik ilgi, skaidrs top arī tas, ka tā ir mīkla un atminējums ir tik elementārs kā ķirsis (80). Tieši tik vienkārši, tomēr sarežģīti, kolīdz tu šādi apspēlētu ķiršogu ieliec par atslēgu stāstu krājumam. Kad piesaukta balta kleita, paveras plašas iespējas tulkot stāstus, kā tev ienāk prātā. Joprojām meiteņu atslēgā – kur nu tu esi, meitiņ, un te nu skaties, kur esi? Gandrīz dzirdi jautājumu – kur tu esi un vai mani dzirdi? Ābeles Aiga un Linda pa to vidu piespēlē lībiešus, un ir skaisti: "Es gulēju starp dvīnēm un mācīju viņām svešādus vārdus" (57), Margarētas stāstā tu redzi viņu pašu no malas, kas ir smalki profesionāls gājiens – pāreja no "es" uz "viņa". Lasot tu balansē uz slidenās un auglīgās robežas starp autobiogrāfiju, pētniecisko žurnālistiku un literatūru. Te tu, meitene, esi, kad domā šķirties vai ņemies ar savu nu jau pieaugušo, varbūt pat dullo dēlu, kad tu priecājies par sava gudrā profesora esamību (30) un apjēdz, ka visiem mums kaut kādā ziņā ir dots/piešķirts kaps un flokši (73). Un dziļumos: "Vai maz spējam to aptvert, ka viņi katrs ir kaut kas tāds pats kā mēs ar savām sarežģītajām dzīvēm, mazi visumi, un vai nav vienalga...?" (89) Jā, tas nav nekas jauns, bet ikreiz no jauna izdzīvot to, ka esam mazi visumi, ir sevišķa lieta.

Taču lielākoties tas ir tikai teksta uzbūves jautājums. Proti, varētu to pašu izmantot par uzdevumu rakstniecības mācekļiem – nu, saceri X stāstus par sieviešu dzīvi, ja vēl epigrāfs klāt dots! Starp citu, tas nav vienkārši.

Tas, ar ko Ābele atkal bliež vienkāršā matricā iepildītā saturā un ko nebūt nav viegli tvert un formulēt, varbūt pelna jaunvārdu (terminu tiem, kam patīk termini?) – "pilnesīgs". Tildei nepatīk, grib "pilnestīgs". Ābelei ir: "Pāri dārza zaļumam varmācīgi zils gulēja vasaras pilnesīgais miers, pa to kā elektriska strāva svelpdamas skrēja svīres." (10) Kur atšķirība? Pilnestīgais ir tas, kas piepildīts, kamēr pilnesīgais – pilns esamības spektrs no prieka augstkalniem līdz dziļam izmisumam, no Vecās derības Jona, kas izspļauts no valzivs vēdera, līdz "čekina zonai" lēto lidojumu ostā, ceptiem vai savītušiem kartupeļiem un Ādama Alkšņa gleznām. Kā no britu komēdijseriāla "Blackbooks" par labāko grāmatu, kāda iespējama: "Tā liks tev smieties un raudāt, un sākt jaunu dzīvi!"

Teorētiķi ir lauzuši šķēpus par stilu – vai tāds vispār pastāv un kā to iespējams aprakstīt, un taisnība, ka, saskaldot rokrakstu gabalos, tu galu galā pazaudē to, ko esi meklējis, līdzīgi kā, līķi secēdams, tu neko daudz par cilvēku neuzzināsi. Domāju, varam godam teikt, ka rakstniecības stila raksturojumā pastāv kas tāds kā "pilnesība". Ingas Ābeles "Baltā kleitā" pa to pilnesības vidu var atrast Latvijas definīciju (128), to pašu par jūlija mēnesi (47) vai par to lielo laimi – rakstīt (125). Lūdzu, doma par to, kā sirmā vecumā mirs tavi bērni, kad tevis pašas vairs sen nebūs te (62). Vēl pa to vidu – ka reizēm vienkārši gribas apraudāties un nākas izdomāt, kāpēc (39, 65), ir vēl arī krācošas autostrādes un tukšas tējas glāzes uz galda, džips, cigārs, hokejs un viss, ko mēs redzam un ar ko ņemamies tepat ciešā tuvumā. Pilnesību varētu līdzināt amplitūdai, bet tad jāsaka klāt, par ko ir runa – kas tas par spektru, ko aptveram un pārklājam.

Viens no laba stāsta kritērijiem ir tas, cik daudz no sevis lasot esi aicināts tam likt klāt. Tad tu piestrādā, piepulcējies, iejūties un tik drīz vis lasīto neaizmirsti. Kad Ābeles Donna skatās uz sava Jūlija līķi, kas, no saldētavas izņemts, pamazām atkūst, acu kaktiņā tam sakrājas piliens un slīd pār vaigu kā asara, nāk prātā arī sala laikā bērēti tuvinieki, kam uz sejas sakrīt sniegpārslas un nekūst. Nav vienīgā epizode...

Kas valodas ziņā jūsmina visvairāk ­– Ābele ir tik tuvu dzejai! "Sola salu, bet arvien vēl tikai sola." (84), un viņa ņem un glezno ainas: "Aiz diviem pakalniem guļ pilsēta kā gaismas peļķe." (84)

Un šoreiz Ābele vairāk nekā jebkad atklājusi, ko var iesākt ar salīdzinājumiem. Priecājies vienā laidā: "Seja nekustīga kā ceplī dedzināta krūze" (40), "Acis norasojušas kā rūtis pēc lietus" (41), "Acis ir divi vulkāni, kas izverd karstu, klusu lavu" (152), "Plaksti apsārtuši kā trusim" (154), "Tādas smaržas kā mammai" (vispār dziļi personiski, 155), "Jauns puisis ar meiteni – izskatās kā zirgi, kas dzīvi izrauti caur kautuves nažiem" (154).

19. gadsimta nogalē Oskars Vailds apsvieda pasauli kājām gaisā, kad paziņoja, ka daba drīzāk atdarina mākslu, nevis ir tās avots. Ka pirms Tērnera tādu saulrietu nav bijis. Ābele ir liekreiz pierādījums – kad izstāsti, kādu dzīvi redzi, tāda tā arī kļūst. Kad izstāstām vai parādām, ko esam saredzējuši, mēs esam radījuši jaunu skatījumu uz pasauli. Kad tas ir pilnesīgs, iespējas saprast un stāstīt tālāk vairojas un dzīvojas kā micēlijs. Proti, notiek kaut kas līdzīgs tam, ko dara sēnes.

Tēmas

Ieva Kolmane

Ieva Kolmane ir literatūrfilosofe, tulkotāja, pasniedzēja, savulaik literatūras mēnešraksta "Karogs" galvenā redaktore (2003-2011) un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja (2005-2011), šobrīd ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!