Par grāmatām
02.02.2021

Domājamā istaba

Komentē
0

Par Viļa Kasima grāmatu "Lizergīnblūzs" ("Orbīta", 2020)

Žēl, ka par Kasima grāmatu jāraksta, kad tu, cilvēks, varētu vienkārši lasīt. Tur ir atšķirība. Apmēram tā – kad ej sēņot vai peldēties vai sapņo un tev uzreiz ir klāt kāds vaicātājs: "Sakiet, lūdzu, kā tas bija?" Samulsti un jūti zināmu vardarbību. Kasima sakarā tad esi spiests vispirms skatīties un meklēt – kas, ellē ratā, ir tas lizergīns? Nujā, visiem labāk pazīstamais un, manuprāt, kopš hipiju laikiem jau kādu laiku labi aizmirstais LSD. Tas fonā – proti, grāmatā ir lielākoties epifānijas un vīzijas, un, par spīti dažbrīd itin reālistiskiem stāstiem, spēkā ir arī brīdinājums nejaukt stāstus ar īstenību un novērtēt iztēli, kas realitāti visai bieži prot ielikt kaktā, lai tā tur pastāv un padomā!

"Lizergīnblūzs" līdzinās blogam, un neliegšos – īsformāta proza ir mana vājība. Skaidrs, ka savs šarms piemīt katram žanram, bet, izmantojot iesakņojušos metaforu par lasīšanu kā ēšanu, lielformāts ir daudzdienu dzīres, kamēr mieloties iespējams arī lēnām, pa drusciņai. Īsformāts paredz rakstītāja prasmi garšu koncentrēt, t.i., dod iespēju ilgi, ar jēgu un baudu kavēties pie ik kumosiņa, kas tev dots. Te proza likumsakarīgi tuvinās dzejai, kas ir valodas koncentrāts, un Kasims tiešām brīžiem taustās ap robežām – atliek mainīt rindu izkārtojumu kaut vai "Rīt" (53. lpp.) vai tekstā bez nosaukuma 65. lpp. ("Nākamajā dienā rīts sākās ar vakaru") un būtu gatavs dzejolis. Līdzīgā kārtā arī citos Kasima gabaliņos izklaidus sabērtas pērles – kas tāds, ko gribi un vari citēt pat neatkarīgi no konteksta, vienkārši ko tādu, kas trāpīgi un labi pateikts: "Neveikliem pirkstiem atpogāju kreklu. Negribēju to sabojāt, kad sirds izsprāgs ārā līdz ar asinsvadiem un pārējām ķeskām, par kurām man bija tikai ļoti aptuvena nojausma." (40. lpp.) Vai: "...skaļi šņuksti – no tiem, kurus sākumā ir gandrīz neiespējami atšķirt no smiekliem." (43. lpp.)

Kasims ir saposis daudzus cienasta galdiņus. Piesēdies, ikreiz viss ir garšīgs un ikreiz garšo mazliet citādi, lai gan servētājs viens un tas pats. Papildu labums – teksta līdzība dienasgrāmatai, proti, uzrunājums ir personisks. Turklāt te neviens neko izvērsti nepaskaidro, tu ļaujies tam, kas likts priekšā, un ir gana daudz, ko pašam likt klāt, šo to no laikmeta liecībām atpazīstot un atceroties, šo to piedomājot. Nezini, kas ir Zaļupe, kur ir ezera acs un kur sākas blogs, taču pelēkās padomju daudzstāvenes un pildspalvu kā galveno rakstnieka rīku zini gan, un tas tevi iesakņo laikā un telpā. Bloga/dienasgrāmatas formāts pats par sevi ir brīvbiļete un attaisnojums tam, ka vienota, kopus sajūgta stāsta "Lizergīnblūzā" nav. Pavirši iepazīstam stāstītājam it kā nozīmīgo Agnesi, taču varam necerēt, ka Agnesi iepazīstam, jo viņa pie mums nāk caur iedomām un atmiņām, kā tas, starp citu, notiek jebkurās attiecībās. Uznirst arī kaut kāda Luīze, kas, pēc visa spriežot, kaut kad aizgājusi (42. lpp.), un šis stāsts liekreiz atgādina par nelāgo modi pļāpās ar paziņām piesaukt cilvēkus, kurus pazīsti tikai tu un par ko sarunbiedram nav ne jausmas. "Labprāt būtu turpinājis šo stāstu, bet tāda te vienkārši nav," lasām cituviet. Silti mīļš ir stāsts "Pārgājienā" (31. lpp.), kas īstenībā ir stāsts par to, kā pārgājiens nemaz nav noticis. Naratoloģijas speciālisti varētu pētīt, kā iespējams stāsts par to, kā nav noticis tas, par ko kaut ko var pastāstīt.

"Slow food" (latviski būtu "lēnēšana"? – acumirklī izklausās mazliet smieklīgi) princips literatūrā paredz to, ka vēstījuma koncentrācijas dēļ vienā mierā un bez īpašiem paskaidrojumiem vari tekstā iespēlēt arī lielas tēmas. Viens no stiprajiem kumosiem ir "Divās valodās" (51. lpp.), kas ir dzīva ilustrācija ne vien tam, kā saprasties cilvēkiem, kas runā divās dažādās valodās, bet iespējai saprasties vispār. "Par ēnām" atsauc prātā Platona ideju pasauli un "Matricu": "Viss bija tikai ēnas. No pasaules vairs nebija palicis pāri it nekas. Kaut, nē, īstenībā jau es vienkārši to beidzot redzēju tādu, kāda tā bija bijusi patiesībā, kāda tā bija bijusi vienmēr." (63. lpp.) Te ir klusums, kas var kļūt nedzirdams (66. lpp.), vai tumsa, ko kāds var redzēt labāk par citiem (93. lpp.), vai "Kas ir tur, ārā?" (79. lpp.), un te tu pats sev eksistenciāli roc dzimšanas dienas kapu un labprāt "ietu mājās, kur mamma jau droši vien uzvārījusi zupu" (75. lpp.), bet nekā: "Varbūt negribu, bet varbūt vienkārši vairs nespēju." Vēl viena smagā tēma – identitāte. "Atpakaļ" (96. lpp) kārto stāstītāja attiecības ar paša atspulgu, sākot ar bērnības fotogrāfijām un beidzot ar iedomu, ka vari ar smilšpapīru nogludināt "neregulāro formu, ko mana seja bija pieņēmusi gadu gaitā" (97. lpp.). Labs teksts valodas filozofiem ir tas, kas bez nosaukuma 16. lpp. – kā ir, kad pazūd vārdi: "Cilvēki bija izskrējuši ārā, stāvēja basām kājām uz kūpošā asfalta un šausmām acīm skatījās, kā pazūd viss, ko viņi bija gribējuši un joprojām vēlējās teikt."

Eksistenciālisms vēdī arī no "Priekšvēstures": "Pirmais šinī zemē ieradies tu – viens un svešs, bez nojautas par vēsturi, par cilvēkiem, kas to veidojuši, kā viņi dzīvoja, kā mīlēja, ko stāstīja tālāk saviem bērniem." (98. lpp.) "Priekšvēsturē" tiklab uznirst tēma par to, kā saprasties ļaudīm no dažādām valstīm ar dažādu vēstures stāstu: "Šo visu es dzirdēju jau pirms daudziem gadiem un kādu laiku tam ticēju tāpat kā tu," – t.i., par sadomātiem, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ valstiski svarīgiem un leģitīmiem stāstiem, kam vari ticēt vai neticēt. Vēl kas – popkultūra: čerkstošs šlāgeris, kas kā migla "aizklāj seju un piepilda galvu tāpat kā visiem mums, pasažieriem" (95. lpp.). Pašironija vai stāstījuma metalīmenis, ja gribam to tā saukt, visskaidrāk izpaužas "Mārtiņa stāstā" (83. lpp): "Tā kā vēl nejūtos gatavs tā rakstīt pats par savu dzīvi, izmantošu vienu no viņa stāstiem," saka Kasims un tūliņ 89. lpp.: "Ja reiz es tiešām gribu rakstīt patiesību, tad nedrīkstu vienkārši atkārtot citu stāstīto."

 "Cilvēki uzskata, ka pirmā reize ir tā grūtākā," kāda "viņa" saka 102. lpp., bet smagāka esot otrā. Manuprāt, Kasimam noteikti būs otrā un, lai cik smaga, bet būs un laba.

"Varam sākt tepat," Agnese turpināja. "Šī ir mana domājamā istaba. Tāda kā dzīvojamā istaba, bet te es domāju, nevis dzīvoju. Vienkārši staigāju apkārt un domāju." (35. lpp.)

Tēmas

Ieva Kolmane

Ieva Kolmane ir literatūrfilosofe, tulkotāja, pasniedzēja, savulaik literatūras mēnešraksta "Karogs" galvenā redaktore (2003-2011) un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja (2005-2011), šobrīd ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!