Par grāmatām
03.03.2021

Romāna recepte ar kūtsmēsliem

Komentē
8
Saglabā

Par Andra Akmentiņa romānu "Meklējot Ezeriņu" ("Dienas Grāmata", 2021).

Jo tālāk, jo interesantāk – kā latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projekts "Es esmu..." izskatīsies, kad darbs būs galā. Kamēr neesam sagaidījuši literatūrzinātnieku monogrāfijas, izskatās, ka rakstnieki kolēģiem kāri atņem maizi. Abām nometnēm jāstrādā ar vienu un to pašu materiālu – dokumentiem un tekstiem. Ierasts, ka zinātniekiem dati jāapkopo ("ganu gaitas, skola, dzejoļu grāmata, dalība trīs biedrībās un pāragra nāve no diloņa", 82. lpp.), savukārt biogrāfiska romāna autoram laikmeta liecībās "jāiejūtas" un tas jāapraksta – kā skaisti teikts Akmentiņa iztēlotā Ezeriņa dzēruma sapnī, "lai lasītājs netiek novests sirmu bērīšu kapsētā vai desās, bet var jūsu radītajam rumakam lēkt seglos un doties tālāk, cik paša iztēle nes" (83. lpp.). Nelaime gan tāda, ka nav nekā, kas abām metodēm liegtu sajaukties. Jau labu laiku pierasts, ka literāros tekstos drīkst iekļaut jebko, tostarp citātus ar un bez atsaucēm, dienasgrāmatu vai vēstuļu fragmentus, periodikas rakstus u.tml., savukārt zinātniskam – sevišķi literatūrzinātniskam – tekstam nav obligāti jābūt tik sausam, ka mute izkalst un mēle sasprēgā.

Tagad izskatās, ka sākusies zināma eksperimentāla saspēle: gandrīz būs jābrīnās, ja sērijā jau iznākušie romāni netiks minēti vai analizēti monogrāfijās, kas veltītas tiem pašiem veclaiku rakstniekiem, kuru ādā jau mēģinājuši ielīst jaunlaiku literāti.

Papildus – jau pasen krietni pašķīdis tas, ko esam ar mieru saukt par romānu. Šķiet, ka "biogrāfiska romāna" gadījumā šodien pietiek ar personai veltītu paliela apjoma tekstu. Andris Akmentiņš, meklēdams savu Jāni Ezeriņu, uzdevumu drīzāk izmanto kā ieganstu refleksijai par to, kā tad viņš būtu sameklējams, ja reiz tas tiešām jādara. Un, galveno atbildi godīgi atstājot vaļā visiem vējiem ("durvis pusvirus", 341. lpp.), pirms tam viņš darba kārtībā liek uznirt virknei citu noskaidrojamu jautājumu, kas līdz ar domājoša, aizrautīga un profesionāla rakstnieka stilu, manuprāt, arī ir lielākā grāmatas vērtība.

Jautājumi nāk spējā, sasteigtā apziņas plūsmā, kad stāstījuma "es" ir Ezeriņš un tur daudz kas paliek ārpus kadra, kā notiek, kad atmiņas un domas ir tevis paša un nevienam citam nav jāskaidro, piemēram, kas ir 42. lpp. pēkšņi uzradusies Liena un vai Andrievs ir tas pats Vecais. Tagad, kad esmu iedomājusies, ka Akmentiņš rakstījis, galvā turēdams vēlmi ne tikai iejusties Ezeriņa dzīvē, bet arī saglabādams tādu kā "skatu no augšas", man nav citas izejas, kā piesaukt tam pierādījumus, kas izgaismojas visa stāstījuma gaitā.

Pirmkārt, kāpēc vispār rakstīt? Zīmīgs teikums iz Ezeriņa skolotāja gaitām paša izsludināto literāro sacerējumu sakarā: "Kāpēc man mocīties, burtojot, ko bērni sakleķerējuši, izliekoties par to, kas viņi nav? /../ Nerakstiet, Dieva dēļ! Dzīvojiet un dzīrojiet!" (72. lpp.)

Otrkārt, vai cilvēka mūžu var iedomāties kā piramīdu, "kas beigās kļūst arvien smailāka" (324. lpp.)? Kad tu sākumā esi liels un neskaidrs un dzīvē kāp uz augšu tāpēc, ka savu plašumu sašaurini, lai vainagotos ar virsotni?

Līdzīgi – treškārt, kā tikt pie cilvēka portreta? Vai tas var būt ticams – un kurā brīdī portrets gleznojams? Ne tikai izskan, bet arī atbalsojas frāze: "Jo tālāk dzīvo, jo mazāk iespēju ko piebilst savam portretam," (259. lpp., 322. lpp.) – bet labākais portrets taču nav pēcnāves maska.

Ceturtkārt, Akmentiņš tur prātā vēstures dimensiju. 160. lpp. Ezeriņš bažījas, ko par viņu nākotnē nospriedīs pavirši pētnieki – ka viņš bieži mainījis darbavietas, tāpēc ka Saikavas skola ne reizi vien pārdēvēta. 113. lpp. Ezeriņš dīvainā sapnī redz savu izplūdušo portretu grāmatā, ko kāds sarakstījis par viņa dzīvi. 235. lpp. viņš raugās uz satuntulētu Andreju Upīti un smejas: "Andrej, jūs izskatāties pēc pieminekļa Upītim. Šitāds jums kādreiz Rīgā būs, pieminiet manus vārdus!"

Tamdēļ, ka krietna daļa sērijas varoņu mituši vairāk vai mazāk vienā laiktelpā, grūti izvairīties arī no tēmām, kas romānos atkārtojas, – laikmeta gars, kur dzejnieks vai rakstnieks ir pusdieva statusā, vēsturisko notikumu gaisotne, tās pašas aktuālās strāvas un diskusijas mākslā un literatūrā, tie paši personāži, cīņa ar ļauno kritiku; kā rakstīt dzeju, prozu un tulkot, kā tikt pie savas grāmatas un slavas, skandāli, darbs preses izdevumu redakcijās. Jā, viss ir arī šajā grāmatā, bet skatāmies, ko Akmentiņš licis klāt neizbēgamajam un acīmredzamajam, – "Meklējot Ezeriņu" varētu saukt par eksperimentu biogrāfiska romāna būvniecībā. Vai nu tas tapis dabiski, vai arī panākts acu apmāna ceļā, bet izskatās, ka romāns sākts ar sākumu ("Sākums neveikls, bet neviens to neļaus izņemt ārā un sākt vēlreiz citādi," 81. lpp.) un tad audzis hronoloģiskā secībā. Vispirms nākusi doma par galveno pataisīt Ezeriņu pārmijus pirmajā un trešajā personā, pa to vidu iespēlējot viņa dažādās lomas (Iedvesmotājs, Pārzinis, Dīkdienis, Režisors u.c.), tad ienāk prātā parafrāzēt dažas (divas) noveles Ezeriņa stilā, un 3. nodaļā sarodas apjoma ziņā daudz mazākas, toties dažādas un krāsainas līdzļaužu/laikabiedru liecības/miniatūras – pa to vidu pamanījusies iesprukt ne tikai "Brīvās Zemes" redakcijas biroja apkopēja un kāda mauku mājas darbiniece, bet uzrodas arī pats Ezeriņš, kam tomēr ir vēl, ko piebilst: "Atvainojiet, mani pašu te laidīs pie vārda kādreiz?" (310. lpp.) Galā, ne gluži negaidīti, nāk Akmentiņa atgūšanās pašam savā ādā un mūslaiku novadpētniecisks ekskurss līdz ar mistisku dialogu, kur sarunbiedrs ir vai nu iedomātais Ezeriņš, vai nākamais, kurš pēc simt gadiem atkal pētīs viņa stāstu (338. lpp.).

Tiktāl par to, ka būve iemieso domas virzību. Maldās tas, kurš iedomājas, ka šāds raibums stāstu padara sadrumstalotu, – pilnīgi burvīgas ir laipas, ko Akmentiņš pārmet no vienas sadaļas uz atkal nākamo: tas vēstījumu padara dabiski plūstošu. Šaubas, vai "portrets" tomēr turas kopā, gaisina likumīgā iespēja par to klajā tekstā šaubīties pašam (322. lpp.), un atzīšanās plaisas aizdrīvē. Netrūkst garšvielu – ne vien Ezeriņa stila r e t i n ā t o v ā r d u, bet arī tādu pikantēriju kā "peizaža", "mašiņpistole", "kulturēls", "procentes", "anekdots", "rokas zeparators" vai "per asteres ar asti". Tostarp, ja interesē, tiek piedāvātas arī praktiskas instrukcijas gan dzejas grāmatas rakstītājam (62. lpp.), gan skolotājam (65. lpp.).

Visbeidzot – līdz ar visām citām Ezeriņa izpausmēm (dzejnieks, zīmētājs, stāstu, teātra un skolas meistars, saimnieks, slimnieks, tēvs un mīlnieks) viņš tiek pieteikts kā lielisks joku meistars, kurš prot apburt "visu zāli". Ticam uz vārda – jo no tā gan būtu kārojies vairāk. Nobeiguma dialogā sarunbiedrs ("viņš") bilst: "Bet izņem laukā no ainavas mūsu dzidro, dziļo, dzīvo joku garu un paskaties, kas paliek. Depresēts, no vienas puses, kumēdiņš, no otras." (327. lpp.) Smalks kumēdiņš ir Ezeriņa sarakste ar Saikavas pagasta padomi, kas atsakās kompensēt bijušā skolas pārziņa privātos kūtsmēslus, izkaisītus dārzā:

"Caurskatot lūgumu, lai viņam atlīdzina par mēsliem, kas palikuši uz skolas zemes, pagasta Padome viņa lūgumu atraida, motivēdama, ka kūtsmēslus atradis ieiedams un tādus viņš atstājot iziedams." (280. lpp.) Tā gan gadās tikai ar tādiem, par kuriem nemēdz rakstīt biogrāfiskus romānus un monogrāfijas...

Ieva Kolmane

Ieva Kolmane ir literatūrfilosofe, tulkotāja, pasniedzēja, savulaik literatūras mēnešraksta "Karogs" galvenā redaktore (2003-2011) un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja (2005-2011), šobrīd ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!