Par grāmatām
03.09.2020

Melnbalts un sēpija

Komentē
0

Par Ilzes Jansones grāmatu "Vīru lietas" ("Dienas Grāmata", 2020)

Man patīk krustvārdu mīklas. Tā ir viena no retajām spēlēm, kur īstās atbildes tu it kā meklē viens, tomēr sacenties ar maskētu pretinieku, kurš īpaši tev izdomājis gan noteikumus, gan uzdevumus. Grūtākais – notrāpīt sarežģītības pakāpi, lai mīkla risinātājam neizrādās ne par vieglu, ne par smagu.

Ilze Jansone "Vīru lietās", šķiet, krustvārdu mīklu sapotējusi ar literatūru, turklāt pašu šo faktu mums piespēlējusi kā uzminamu. Tīri jābrīnās, kā literatūras pētniekiem, kas tik bieži atkārtojuši, ka prozas darbu par romānu padara vēstījuma daudzslāņainība un arhitektonika, līdz šim paslīdējusi garām tā uzbūves līdzība krustvārdu mīklai.

Un tagad recenzents apjauš, ka iekūlies nopietnās nepatikšanās: ja izklāstīsi, ko, tavuprāt, esi atminējis, tu attapsies situācijā, kādā nonāk priecīgs risinātājs, citiem skriedams rādīt mīklas režģi, kas aizpildīts ar pildspalvu vai cietu zīmuli – vienalga. Un tāds produkts diemžēl nevienu neinteresē, ja nu vienīgi mīklas autoru... Vēl vairāk – atminēta mīkla ir sapostīta un pat iznīcināta, mīklas vairs nav.

Tagad ar smagu nopūtu un reizē minētāja prieku: "Vīru lietas" sabūvētas no sešām nosacītām horizontālēm un vertikālēm. "Vīros" tuvu un dziļi tiekamies ar pašmāju inteliģences pārstāvjiem viņu ikdienas psihodrāmās – tāds "draugu" portrets interjerā. Pēdiņas tāpēc, ka viņi paši nokaujas ar šaubām ne tikai par attiecību jēgu un pamatiem, bet arī par lielo un dziļo – brīvību, neesamību, izvēli un brīvo gribu. Latiņa likta augstu, un papildu noslodzei inteliģenti iesprostoti tajā vecumgrupā, kur tu sāc apzināties sevi novecojam un aizdomājies, vai kaut kas jēdzīgs līdz šim vispār paveikts. Vārdu sakot, acu priekšā ir ieilgusi, jaunībā līdz galam neizslimota aizraušanās ar maksimālismu un eksistenciālismu, kas sazin kā jāsadabū kopā ar katru izdzīvojamo dienu. Elžbeta ar piespiešanos iet uz priekšnieces darbu birojā, Justs nīkst augstskolas pasniedzēja krēslā, Jēkabs joprojām meklē sevi fotogrāfijas pasaules labirintos, Marta, savulaik pametusi klosteri, šo to tulko, un vēl ir grāmatvede Elita jeb sirmaste, kam dzīve arī nešķiet rožu dārzs. Ar apjausmu, ka "viss ir slikti", pirmie četri cīnās, aizmirstoties dzerstiņos, kas bagātināti ar intelektuālām sarunām, un visai neizvēlīgos intīmos sakaros, kamēr Elita "briest", lai izlauztos brīvībā sazin kurp – galvenais, projām no neciešamās un, pašasprāt, tikai šeit esošās paviršības.

Pie eksistenciālām tēmām pieder arī pašidentitātes jautājums: Elžbeta vienubrīd ar visu dvēseles spēku pieķeras istabas augam – resnējošam kaktusam, kas negrib ziedēt, toties pazīstams ne vien ar latīnisko nosaukumu Ferocactus echidne, bet arī kā "ceļinieka draugs", "tieši kaktuss ir viņas ceļš uz objektīvo realitāti, cerību un mīlestību" (29). Kad draugs pazūd, tas aiznes līdzi arī Elžbetas spēku. Savukārt Justs, kā ar laiku atklājas, ir tas pats Augustīns Baumgārtners, kas "jau pagājušomēnes ir atsūtījis recenziju Justa nule sarakstītajai monogrāfijai par teodiceju kā laikmetīgās mākslas fenomenu"(45). No otras puses, cilvēces melnbaltais dalījums tēzēs un antitēzēs, "seklajos" un "dziļajos", t.i., tajos, kam atbildes ir, un tajos, kas, sevi tērējot, tās mūžam meklē, vedina uz savdabīgu tēlotās grupas pašizpratni.

Tāds, lūk, mūsdienu inteliģences portrets. Pat ja ar prātu saproti, ka ar tavu pieredzi tas saskan tikai pa daļai, Jansone ticamību izgudrēm kāpinājusi, liekot lietā Jaunās derības sastādītāju triku – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas liecības par vienu un to pašu īstenības nogabalu, ne visās detaļās sakrītošas un dažbrīd pat pretrunīgas (piemēram, krasi atšķiras Elžbeta viņas pašas, Justa, sirmastes Elitas vai Martas skatījumā).

Šeit pieslēdzas arī "Lietu" vertikāles – sešas liecības no dzīvnieku pasaules, kas ar "Vīru" stāstiem satiekas krustpunktos: krabītis Mihaēls, augšāmcēlies no saldētavas, atrod pašnāvnieces Elžbetas gardo līķi; tārpiņš Konstantīns ieperinājies kaktusā, kuram "ļauts iet bojā uz palodzes, kāpņutelpā un plastmasas maisiņā" (108), kur to atstājusi Elita, līdzi paķerdama vien podiņu; sienāzis Modris ir liecinieks Justa/Augustīna dēla Fabiana makšķernieka gaitām; kaķēns Pūks izrādās Martas apakšveļas dekors; muša Ilzīte ir tā pati, kas Justa acu priekšā iekļūst alus pudeles sprostā, un vienradzis Ignācijs piesakās kā visu raksturlomu esence – bez īpaša iemesla ne līdz galam apmierināts ar dzīvi, par sevi visai augstās domās, gatavs paveikt ko ļoti svarīgu, tikai ne jau uz līdzenas vietas, un tā šis brīnums palaiž garām iespēju neiet bojā grēku plūdos ("Laika vēl daudz, viņš sevi mierināja.." (122)).

Visas "Lietu" radības ir tikpat inteliģenti būvētas kā cilvēki "Vīru" stāstos. Pat tie, kas tikko dzimuši vai ir vien izšuvums, spriež tieši par to pašu – dzīves jēgu, ceļu un mērķi, savu misiju, nāvi, šausmām un izmisumu. Vienā krustvārdu mīklā ielikti, visi ir uz viena viļņa. Liecību krustpunkti, ko dzīvē varētu dēvēt vienkārši par nejaušību, romānā ir determinēti, tomēr vienlaikus tikai formāli nozīmīgi, un sajūtu, ka esi iegrūsts savādā, eksistenciālā rezignācijā, vairo vēstījuma krāsu gamma. Gandrīz nav spilgtu toņu – kā tīši tonētās un nedaudz miglainās fotogrāfijās dominē melns, balts, pelēks, brūngans, dzeltenbāls, zilgans un kakao.

Visbeidzot, īpašais jautājums: ko pauž romāna virsraksts? "Vīru" stāstos nekādu īpašu vīru nav, un "Lietu" varoņus par lietām nekādi nenosauksi. Mana versija – virsraksts ir maigs pliķis sejā tiem, kas domā, ka tas acumirklī atslēgs tekstu. Ir sarežģītāk – frāze grāmatā parādās tikai vienreiz, kad Elžbeta atkārtoti pārcilā Justa atstātās mantas un secina, ka ir "gribējusi pieskarties vīru lietām. Bez nojausmas, ka tās viņu iztukšos." (33) Virsraksts likts nevis krustvārdu mīklas režģim, bet vēstījuma dzīlei – eksistenciālajam citam vai svešajam, kam pieskarties alksti, bet allaž ciet neveiksmi, jo esi un paliec viens. Te arī sabalsošanās ar izskaņu – Elžbetas balss pie jūras, kurā izkaisāmi viņas pelni, nāk ar viļņiem, kas atkal un atkal skalojas krastā: "Un diez kā viņi visi tomēr ir sanākuši kopā, cits citu nepazinuši." (143) No filozofijas vēstures – viena atbilde ir: "Par spīti!", bet tas jau būtu pavisam cits stāsts.

Tēmas

Ieva Kolmane

Ieva Kolmane ir literatūrfilosofe, tulkotāja, pasniedzēja, savulaik literatūras mēnešraksta "Karogs" galvenā redaktore (2003-2011) un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja (2005-2011), šobrīd ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!