Dizains
10.03.2020

Pasaule, kas nav dizainēta sievietei

Komentē
0
Saglabā

Datu nozīme mūsu dzīvē ir milzīga. Tos izmanto, pieņemot dažādus lēmumus – sākot ar mūsu atalgojuma apmēru darbavietās, beidzot ar likumiem, kas tiek vai netiek pieņemti mūsu valstī. Taču dati nav abstraktas, neitrālas vienības un to ievākšana notiek sabiedrībā, noteiktā kopienā, kas operē, balstoties tai piemītošās vērtībās, tradīcijās un uzskatos. Dzimumu kontekstā tas nozīmē to, ka daudzviet pasaulē dati par sievietēm vai nu joprojām netiek ievākti vispār, vai arī tiek ievākti, ņemot vērā eksistējošus aizspriedumus. Tādēļ šie dati ne vienmēr ir objektīvi, bet lēmumi – ne vienmēr iekļaujoši un droši visiem planētas iedzīvotājiem.

Mēs dzīvojam pasaulē, kas galvenokārt dizainēta vīrietim, jo informācija, kurā esam balstījuši lēmumus, gadsimtiem ilgi koncentrējusies uz vienu dzimumu, gandrīz pilnībā ignorējot otru. Franču filozofe, rakstniece un feministe Simona de Bovuāra 1949. gadā darbā "Otrais dzimums" rakstīja: "Tādējādi cilvēce ir vīrišķa un vīrietis nosaka sievieti nevis tādu, kāda tā ir, bet attiecībā pret sevi pašu; viņa netiek uzlūkota kā autonoma būtne [..] Viņa ir tikai tas, ko viņai piedēvē vīrietis. Viņa ir nebūtiskais līdzās būtiskajam. Viņš ir Subjekts, viņš ir Absolūts, viņa – cits." Ir pagājuši vairāk nekā septiņdesmit gadu kopš šī darba uzrakstīšanas, un daudzās jomās esam sasnieguši ievērojamu līdztiesību. Mēs diskutējam par iekļaujošu darba vidi un vienlīdzīgu atalgojumu, par pieejamu izglītību, veselības aprūpi un sociālajām garantijām, taču joprojām pieveram acis uz to, ka sievietes ievērojami biežāk cieš autoavārijās, gūst traumas darba vietās vai tiek ignorētas digitālo tehnoloģiju izstrādē. Runājot par dzimuma nozīmi dizainā, ir būtiski ņemt vērā gan dzimuma bioloģisko, gan sociālo aspektu, taču šajā rakstā koncentrēšos uz dizaina kļūdām, kas radušās, jo to izstrādātāji nav ņēmuši vērā atšķirības starp sievietes un vīrieša ķermeni.

Drošība uz ceļa

Kā grāmatā "Invisible Women: Exposing Data Bias in a World Designed for Men" norāda aktīviste un žurnāliste Karolīna Kriado-Peresa, autoindustrija ir viena no jomām, kur neiekļaujošs dizains veicinājis būtiskas problēmas. Iekāpjot automobilī, mēs paļaujamies uz to, ka braucamrīks veidots ar mērķi nogādāt mūs galapunktā ne tikai ātri, bet arī droši, taču statistika nav iepriecinoša. Gadu no gada autoavārijās iet bojā 1,35 miljoni cilvēku. Tie ir 250 autobraucēji ik stundu, un, ja līdzvērtīgs traģiski mirušo skaits būtu attiecināms uz gaisa satiksmi, tas nozīmētu, ka ik pēc 60 minūtēm kaut kur pasaulē avarētu viena lidmašīna ar vairāk nekā 200 cilvēkiem uz borta. Sievietes autosatiksmē ir īpaši neaizsargātas, un, neraugoties uz likumā noteikto un stingri regulēto automobiļu testēšanas kārtību, viņām brauciens mašīnā joprojām var izvērsties sevišķi bīstams. Pētījumi liecina, ka gadījumos, kad autoavārijā cieš sieviete, viņai salīdzinājumā ar vīrieti ir par 17% lielāks risks iet bojā, par 47% lielāka iespējamība tikt nopietni ievainotai un par 71% lielāka iespējamība gūt vidēja smaguma ievainojumus. Grūtniecei riska faktors ir vēl lielāks.

Šāda situācija ir radusies un joprojām nav pilnībā atrisināta, jo desmitgadēm ilgi autoindustrija ir bijusi izteikti maskulīna nozare. Lielākā daļa tajā strādājošo profesionāļu bijuši vīrieši ar mērķi radīt automašīnu vīrietim, tādēļ auto triecienu testu subjekts primāri vienmēr bijis 1,77 m garš un 76 kg smags vidēji statistiskais vīrietis. Taču tas, kas der un ir drošs vīrietim, ne vienmēr būs piemērots abiem dzimumiem. Vidēji statistiskas sievietes augums ir mazāks, tādēļ, atrodoties vadītāja krēslā, sievietes nereti sēž tuvāk automobiļa priekšējam panelim, tāpat atšķiras arī sievietes vadītājas mugurkaula pozīcija. Lietojot automobili, frontālas sadursmes gadījumā sievietei pastāv lielāks iekšējo ievainojumu risks, lielāka ir iespēja traumēt kājas un, saņemot triecienu no aizmugures, sievietes ķermenis tiek grūsts uz priekšu ar lielāku ātrumu, palielinot traumu iespējamību kakla rajonā.

Lai arī automobiļu drošības testi tiek veikti jau kopš sešdesmitajiem gadiem, ASV šajās pārbaudēs sieviešu manekeni netika izmantoti līdz pat 2012. gadam. Eiropas Savienībā situācija vēsturiski ir nedaudz labāka, taču vēl joprojām pašreizējie noteikumi nosaka, ka tikai piektā daļa auto testu jāveic ar sievietes manekenu un testa lelle drīkst atrasties tikai pasažieru sēdeklī. Turklāt svarīgi apzināties – lai arī šodien vismaz neliels procents auto testos izmantoto manekenu tiek uzskatīti par sievietes ķermeni reprezentējošiem, pieņēmums nereti ir tāls no patiesības. Sieviešu manekeni ir identiski vīriešu testa lellēm, vien mazāki augumā. Tajos nav ņemta vērā sievietes ķermeņa formas specifika, muskuļu masas izvietojums un mugurkaula atšķirības. Viena no aktīvākajām sieviešu tiesību advokātēm autoindustrijā ir zviedru inženiere un pētniece Astrida Lindere – ar viņas līdzdalību "Volvo" divtūkstošo gadu sākumā izstrādāja risinājumu autoavāriju simulācijai digitālā vidē, kurā ar vienlīdz lielu precizitāti tika atspoguļots gan vīrieša, gan sievietes ķermenis, taču Lindere uzsver, ka digitālās simulācijas, lai cik rūpīgi izstrādātas, nevar aizstāt testus ar manekeniem. Šobrīd viņa strādā pie pirmās vidēji statistiskās sievietes ķermeni reprezentējošas testa lelles izstrādes, kuras izmantošana Eiropas Savienībā paredzēta, sākot ar 2030. gadu.

Darbavieta

Dzimuma bioloģiskajās pazīmēs balstīta diskriminācija nav sveša arī darbavietās, kur ar dažādas bīstamības pakāpes neiekļaujošu vai sliktu dizainu saskaramies dienu no dienas. Nevainīgākais piemērs ir darba vietas gaisa temperatūras regulējums, kas ir definēts pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, par atskaites punktu pieņemot vidēji statistiska vīrieša vielmaiņas ātrumu. Aktuālie pētījumi liecina, ka sievietei komfortabla gaisa temperatūra darba vietā atšķiras no vīrietim piemērotas temperatūras, jo sievietes (it īpaši  gados jaunas) vielmaiņa ir būtiski lēnāka nekā viņas kolēģim vīrietim. Vielmaiņas ātruma atšķirības starp dzimumiem var sniegties līdz pat 30%, un birojos sievietei komfortabla gaisa temperatūra būtu par 5 grādiem augstāka. Potenciālie ieguvumi temperatūras paaugstināšanai atbilstoši sievietes vajadzībām nozīmētu ne vien to, ka darbinieces justos labāk, bet arī to, ka viņas strādātu efektīvāk – darbā ar datoru par 44% samazinātos kļūdas rakstot un par 150% pieaugtu kopējais darba ātrums.

Nepietiekams siltuma apjoms telpā visbiežāk nozīmē relatīvi nelielas neērtības, bet neiekļaujošs dizains darba apģērba vai aizsargājošo elementu izstrādē var būt veselībai kaitīgs vai pat dzīvībai bīstams. Darba likumdošana paredz, ka jebkuram darbiniekam ir tiesības būt nodrošinātam ar darba specifikai atbilstošiem individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, taču, līdzīgi automobiļu testa manekeniem, arī šo produktu dizains visbiežāk tiek veidots, par pamatu ņemot vidēji statistiskā vīrieša ķermeņa konfigurāciju, liekot sievietei bieži vien samierināties ar mazāko pieejamo izmēru. Piemēram, ievērojama daļa dažāda veida seju un elpvadus aizsargājošo elementu – respiratori, sejas maskas, aizsargbrilles u.c. produkti – tiek izstrādāti, par paraugu ņemot rietumvalstīs dzīvojoša baltas ādas krāsas vīrieša vidējos sejas parametrus. Tas veicina ne tikai to, ka šie aizsargelementi sievietes sejai nepieguļ pietiekami cieši – tie nav arī gana efektīvi, lai no kaitīgiem vides faktoriem pasargātu citas etniskas izcelsmes vīriešus, jo sevišķi ja viņiem ir samērā liels sejas apmatojums. Līdzīgas problēmas ir attiecināmas arī uz cimdu, darba drēbju un apavu dizainu. Tikai 27% sieviešu izmanto īpaši sievietēm dizainētus darba drošības elementus un vairāk nekā pusei aptaujāto sieviešu aizsargierīces ir būtiski kavējušas viņu darbu. Sievietes, kuras strādā neatliekamās palīdzības dienestā norāda uz sevišķi lielām grūtībām – tikai pieciem procentiem nodarbināto sieviešu darba ekipējums nekad nav traucējis, bet ir bijis pietiekami ērts un efektīvs. Piemēram, diskusija par policijas darbinieču bruņuvestēm ilgst jau vairāk nekā 20 gadus – gan tādēļ, ka tās ir smagas un neērtas, gan tādēļ, ka ne īsti piekļaujas sievietes krūšu kurvim un var izrādīties nepietiekami drošas.

Tualete

Aktīviste Soraija Čemali reiz atzīmēja – ja esat sieviete, tad visticamāk esat: a) aizvadījusi laiku, dīdoties garā tualetes rindā, b) atlikusi tualetes apmeklējumu, jo neesat gribējusi stāvēt rindā vai jums nav bijis tam laika, c) apsvērusi iespēju nemanītai iespraukties vīriešu tualetē, d) skaļi lamājusies visu augstāk minēto iemeslu dēļ. Varētu šķist pašsaprotami, ka sieviešu un vīriešu tualetes platībām sabiedriskajā vietā jābūt vienādi lielām, un vēsturiski labierīcības tā arī tikušas projektētas, taču pētījumi liecina, ka sievietes tualetē uzkavējas līdz 2,3 reizēm ilgāk nekā vīrietis. Sievietes biežāk nekā vīrieši pavada cilvēkus ar īpašām vajadzībām un vecāka gada gājuma cilvēkus, kā arī biežāk apmeklē labierīcības kopā ar bērniem. Apmēram puse pasaules sieviešu ir reproduktīvā vecumā, un 20–25% no viņām konkrētā brīdī ir iespējamas mēnešreizes, liekot uzkavēties tualetē ilgāk un apmeklēt to krietni biežāk arī grūtniecības laikā. Turklāt sievietēm ir astoņas reizes lielāks risks saslimt ar urīnceļu slimībām, kas palielina nepieciešamību apmeklēt tualetes telpu. Rezultātā sievietes rindā uz tualeti vidēji aizvada 6 minūtes, kamēr vīrietim tas  prasa tikai 11 sekundes.

2017. gadā Gentes universitātes Inženierzinātņu un arhitektūras fakultātes profesori Voters Deivids un Kurts van Hautegems izstrādāja digitālu simulāciju dažāda tipa tualetes telpu efektivitātes aprēķināšanai. Viņu kalkulācijas demonstrē, ka efektīvākais risinājums rindu novēršanai ir dzimumneitrālas tualetes. Ja šāda veida tualetes telpās tiktu izmantotas tikai kabīnes ar klozetpodiem, abiem dzimumiem vidēji rindā būtu nepieciešams gaidīt ap divām minūtēm, bet, ja telpā tiktu izvietoti arī pisuāri, gaidīšanas laiks sievietei saruktu līdz 1 minūtei un 27 sekundēm, vīrietim – līdz 58 sekundēm. Līdzās efektivitātei dzimumneitrālas tualetes nodrošinātu arī to, ka cilvēki, kuri savu dzimuma identitāti pauž atšķirīgi no identitātes, kas tam norādīta piedzimstot, jūtas iekļauti sabiedrībā.

Tehnoloģijas

Tehnoloģijām strauji attīstoties, ar dzimumiem saistītie aizspriedumi  transformējušies jaunās formās. Ja reiz interesi raisīja fakts, ka, piemēram, stikla burciņas vāka atvēršanas process ir ērts tieši vidēji statistiska vīrieša rokas tvērienam, bet neparocīgs sievietei, tad šodien līdzīgas pārdomas ir attiecināmas uz viedtālruņu dizainu. Izplatītākais viedtālruņa ekrāna izmērs šodien sasniedz 13,97 cm, un tas ir ērts lietošanā vīrietim, taču sievietei izmantot to ar vienu roku ir teju neiespējami. Tikpat mazticama ir iespēja sievietei šo telefonu ievietot apģērba kabatā, ja gadījumā viņas tērpam tāda vispār ir. Interesanti, ka telefonu ekrānu izmērus turpina palielināt katrs viedtālruņu ražotājs, neatkarīgi no pircēju demogrāfijas. Piemēram, pētījumi liecina, ka "Apple" viedtālruni biežāk izvēlas sievietes, taču zīmols turpina fokusēties uz vīrieti ne tikai produktu, bet arī programmatūras dizainā. 2014. gadā "Apple" nāca klajā ar pirmo viedpulksteni un lietotājam tika piedāvāts fiksēt visu, sākot ar noietiem soļiem, sirds ritmu un alkohola lietošanas apjomu līdz pat selēna un vara patēriņam, taču pulksteņa izstrādātāji bija aizmirsuši, ka reizi mēnesī lielai daļai šīs planētas iedzīvotāju ir iespējamas mēnešreizes. Nepilnības novēršanai bija nepieciešami pieci gadi, un tikai 2019. gadā "Apple Health" lietotnei tika pievienota menstruāciju uzskaites funkcija, kas, pieļaujams, būtu noticis krietni ātrāk, ja ražotāja izstrādātāju un testētāju komandā būtu vairāk sieviešu.

Līdzīga rakstura nepilnības vērojamas arī balss atpazīšanas tehnoloģiju dizainā. 2016. gadā Vašingtonas universitātes pētniece apliecināja, ka "Google" balss atpazīšanas programmatūra, lai arī nosaukta par precīzāko pasaulē, vīrieša balsi atpazīst par 70% biežāk. Līdzīgi rādītāji ir attiecināmi arī uz "Apple Siri" un "Amazon Alexa" asistentēm – lai gan pēc noklusējuma šīs tehnoloģijas runā sieviešu balsīs, ironiskā kārtā tās daudz labprātāk sazinās ar pretējo dzimumu. Šim faktam nav loģiska vai tehnoloģiju iespējās bāzēta pamatojuma. Tieši otrādi – sieviete visbiežāk izmanto runu kā saziņas formu un tam vajadzētu atvieglot ierīces spēju uztvert viņas balsi; vidēji sieviete runā lēnāk nekā vīrietis un retāk izmanto nestandarta vārdus. Sievietes balss ir atšķirīga no vīrieša balss, tāpēc, lai tiktu sadzirdēta, viņai jārunā skaļāk, jāpazemina balss tembrs vai jātuvina ierīce, un tā ir dizaina kļūda.

Ir būtiski apzināties, ka, izstrādājot tehnoloģijas, sabiedrībā eksistējošie aizspriedumi tiek pavairoti un pastiprināti, jo sevišķi risinājumos, kas tiek veidoti, pielietojot mašīnmācīšanās un mākslīgā intelekta tehnoloģijas. Jau šobrīd ar mākslīgā intelekta palīdzību tiek meklēti labāki darbinieki, nodrošināta efektīvāka un precīzāka veselības aprūpe un veikta policijas izmeklēšana. Taču ir ļoti svarīgi, lai lēmumi, kurus mums palīdz pieņemt tehnoloģijas, neveicinātu diskrimināciju vai cilvēku tiesību pārkāpšanu. Ētiska mākslīgā intelekta aktīvistu organizācijas "Big Brother Watch" (Lielbritānija) un "Algorithmic Justice League" (ASV) ir veikušas pētījumus, kas apliecina, ka aktuālie mākslīgā intelekta risinājumi nebūt nav iekļaujoši. Piemēram, vairāku izstrādātāju veidotie sejas atpazīšanas risinājumi, kuru mērķis ir atvieglot policijas darbību, sievietes atpazīst daudz retāk un mazāk precīzi nekā vīriešus. Sevišķi lielas grūtības šīm programmatūrām sagādā tumšas ādas krāsas sieviešu identificēšana, kas veicina to, kas tieši šī grupa ir vismazāk aizsargāta pret nepareiziem institūciju slēdzieniem.

Šīs kļūdas jālabo, veidojot jaunus produktus. Ir jādiversificē izstrādātāju, dizaineru un testētāju komandas. Piemēram, pašbraucošo automobiļu jomā 2016. gadā 68,4% nodarbināto bija vīrieši un tikai 5,4% sievietes (26,2% nodarbināto dzimums nav ticis reģistrēts). 42,1% nodarbināto bija baltādaini, 36,2% – Āzijas izcelsmes, bet 21,6% izcelsme nav tikusi norādīta. Pat par spīti iztrūkstošajiem datiem, ir acīmredzams, ka jomā, kurai nākotnē būs liela nozīme sabiedrības drošības regulēšanā, ir izteikts dažādības trūkums. To nepieciešams mainīt, jo diez vai mēs vēlamies piedzīvot laiku, kad cilvēka dzīvība uz ceļa vai ielas ir atkarīga no tā, vai ierīce ir spējusi atpazīt noteikta dzimuma vai ādas krāsas pārstāvi.

Jeļena Solovjova

Jeļena Solovjova ir dizaina domātāja, lektore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!