Vēlēšanu programmas, ja vien iedziļinās, ir labs avots, lai izsmietos līdz asarām. Tiesa, jokus lielo un pieaugušo partiju programmās grūti atrast. Tās kļuvušas garlaicīgi profesionālas – apspriestas darba grupās kopā ar piesaistītiem dažnedažādiem ekspertiem, bet to saturs lielā mērā tapis, balstoties uz socioloģiskajiem pētījumiem par to, kas tad vēlētājiem ir svarīgākās problēmas, ko varētu risināt pašvaldība. Taču, protams, atrodas arī dimantiņi. Gana izplatīts ir viedoklis, ka vēlēšanu programmas nav svarīgas, jo politiķi ievēlēšanas gadījumā tāpat realizē citu politiku – kāda nu tur sanāk, politiskos kompromisus meklējot. Tomēr tās noteikti demonstrē attieksmi pret politisko procesu kopumā. Šoreiz lūkoju, kāda ir augusta beigās gaidāmo Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām iesniegto kandidātu sarakstu programmu stilistika un stāsti, kurus partijas mēģina izstāstīt.
Šos vēlēšanu programmu klasiskos stāstus var iedalīt vairākās kategorijās – piezīmju jeb saraksta žanrā, brīnumpasakās, piketa simulācijā, dzejā un arī politisko paziņojumu žanrā. Vēl, ja nu jūs gribat uzrakstīt vēlēšanu programmu, ir svarīgi ņemt talkā ideoloģisko kvadrātu, ko lingvists Teins van Deiks (Teun Adrianus van Dijk) aprakstījis gauži vienkārši – uzsvērt labās lietas par pašiem; uzsvērt sliktās lietas par citiem; pēc iespējas klusēt par pašu sliktajām lietām un katrā ziņā neuzsvērt konkurentu labās lietas. Nereti politiskie teksti, kur izmantota šāda ideoloģijas "strādāšanas" stratēģija, tādam smalkam Rīgas kundziņam varētu šķist primitīva, taču, ja vien dokumenti ir saistīti arī ar rīcību (vai politisko partiju gadījumā – ar paziņojumiem), tā palīdz biedriem un atbalstītājiem justies piederīgiem konkrētai grupai.
Tātad, ja jums ir jāuzraksta vēlēšanu programma, mans padoms ir šāds: noskaidrojiet, kas vēlētājiem ir svarīgi, saprotiet, kas ir "citi" jeb jūsu konkurenti, kas valsti (šajā gadījumā Rīgu) ir noveduši pie "sasistas siles", skaidri uz to norādiet, konstruējot konkurentus atmaskojošus stāstus, norādiet uz savu kompetenci, zināšanām un godīgumu un visbeidzot izvēlieties žanru un uzrakstiet tam atbilstošu tekstu!
Vai un kā uz Rīgas domi kandidējošās partijas šo manu bezmaksas padomu ņēmušas vērā? Rādās, ka politiķi nav pacentušies izmantot iespēju gana spēcīgi norādīt uz konkurentu jeb "citu" kļūdām. Kur nu vēl labāks laiks! Partiju programmas īsti neatspoguļo to, ka runa ir par ārkārtas vēlēšanām. Skaidrs, ka ir bijis nopietns iemesls un iegansts, lai pašvaldību atlaistu. Ar pašvaldības uzņēmumu "Rīgas satiksme" (RS) saistītajiem korupcijas skandāliem būtu bijis jāliek vismaz saviebties arī tiem, kas ikdienā politiskajiem procesiem neseko līdzi pat ziņu virsrakstu līmenī. Vismaz manī šie notikumi radīja nebijušu nelabumu. Publiski pieejamie dati gan neļauj izdarīt nepārprotamus secinājumus par to, ka RS kukuļošanas lieta ietekmētu vēlētāju izvēli, taču pieklājīgi un arī stratēģiski gudri būtu uz to vismaz atsaukties. Tā vietā programmas un arī priekšvēlēšanu diskusijas atkal ir par kociņiem, parciņiem, bērnudārziem un skolu remontiem.
Kādi tad ir partiju stāsti?
Nu, piemēram, partija "Alternative" izvēlējusies piezīmju žanru. Programmā ir virkne it kā savstarpēji nesaistītu lietu. Runājot par ceļu remontiem, interesanta ir partijas atziņa: "Nauda ir, tā vienkārši netika izmantota." Kas tas ir? Absurda žanrs? Vai varbūt absurds ir bijis viss, kas līdz šim politikā noticis, jo, kā izrādās, nauda patiesībā ir un nav pat nozagta. Vēl arī "Alternative" pieskārusies tā sauktajiem Lielajiem jautājumiem, solot: "Noasfaltēsim ceļus. Šobrīd pilsētā ir aptuveni 30% jeb 265 km neasfaltētu ielu – tas nozīmē netīrumi, putekļi un civilizācijas trūkums."
Interesants gadījums ir Nacionālās apvienības "Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" un Latvijas Reģionu apvienības apvienotais saraksts. Šeit varam aplūkot it kā klasisku politisko paziņojumu žanra piemēru. Arī saturs nav pretrunīgs, daudzi varētu piekrist programmā paustajam. Taču teksti kaut kā nesabalsojas ar to, kā Nacionālā apvienība komunicē publiski. Piemēram, Jānis Dombrava pirms kāda laika sociālajos tīklos paziņoja, ka NA Rīgas domē nesadarbosies ar "Saskaņu" un tās atlūzām un gaidīs šādus paziņojumus arī no citiem. Nu, kā lai tagad jūtas tas centīgais bāleliņš, kas sarakstījis tik pareizu programmu, bet tomēr galvenais uzstādījums atkal ir par nesadarbošanos?
Partija "Gods kalpot Rīgai" līdz brīdim, kad pašvaldībā sākās juku laiki un koalīcijā visādi ielāpi parādījās ik pa stundām, kopā ar "Saskaņu" veidoja iepriekšējo (un kā dažbrīd šķita – mūžīgo) koalīciju. Skaidrs, ka, lai arī tiesas process vēl priekšā, partijai būtu jāuzņemas kaut vai politiska atbildība, kuru rakstītos un runātos tekstos varētu nolasīt vismaz kā kauna vai vainas sajūtu. Taču programmā korupcijas nav vispār – tā, acīm redzot, nav bijusi problēma. Taču tagad, vēlreiz aplūkojot ideoloģiskā kvadrāta stratēģiju, ir skaidrs šādas pieejas pamatojums – kāpēc gan lai akcentētu sliktās lietas par pašiem?
Atšķirīgu pieeju teksta veidošanai izvēlējusies partija "KPV LV". Te mūsu priekšā ir brīnumpasakas paveids. Pie tam programma ir rakstīta kā saruna ar vēlētāju. Tiesa – ir manāms zināms juceklis, jo sākotnēji lasītājs tiek uzrunāts ar "Tu", bet pēc tam jau ar "Jūs". "Fiziskā drošība ir cilvēka pamatvajadzība. Ikvienam pilsētas iedzīvotājam jājūtas droši savā pilsētā, ja ne – mēram jāatkāpjas no amata," vēsta programma. Šāda notikumu virzība varētu radīt spraigu notikumu attīstību pašvaldībā. Kurš mērīs, kāda tad ir rīdzinieku drošības sajūta? Nereti tā vispār nav saistīta ar konkrēto vidi, institūcijām, valsti – tās ir privātas situācijas un arī pašsajūta. Piemēram, manis pašas drošības sajūtu vēl aizvien būtiski ietekmē bērnībā redzētā filma par Pīteru Penu – kapteinis Āķis ir tēls, kas mani var sabiedēt arī šodien.
Nonākot līdz "Jaunās Saskaņas" (JS) sarakstam, beidzot var manīt, ka pašvaldības atlaišanai bijis kaut kāds iemesls. Tiesa, tekstu lasīšanu ļoti būtiski ietekmē lielais vairums latviešu valodas kļūdu. Daudzi grib atcelt NĪN [nekustamo īpašumu nodokli – red.], bet JS, piemēram, – NIN. Bet vai tad īstiem darītājiem tas ir svarīgi? Programma ieturēta piezīmju jeb saraksta estētikā. Ja gribas ko aizraujošu, kopumā tā ir viena no smieklīgākajām programmām. Pašvaldības savu iespēju robežās piešķir vienreizēju bērnu piedzimšanas pabalstu. Dažās pašvaldībās tas līdz šim ir lielāks nekā Rīgā (šobrīd 250 eiro). Lūk, JS sola pārspēt visus – bērna "piedzimšanas" pabalsts būšot 1000 eiro par pirmo bērnu, 2000 – par otro, 3000 – par trešo un tā uz priekšu. Nu un vēl būšot arī aizliegums uz "jeb kuru, vēsturisko pieminekļu nojaukšānu". Covid-19 draudi daudziem likuši pārkārtot savu ikdienu. Zinātnieki meklē dažādus risinājumus, un arī pašmāju pētnieki superīsā termiņā mēģina realizēt pētījumu programmas kopumā teju 5 miljonu apmērā. Taču JS zina to, ko citi vēl nezina. Tā, piemēram, programmā stāv rakstīts: "Rīdziniekus vistuvākajā nākotnē sagaida jauni izaicinājumi, jo globālā ekonomiskā krīze ir tikai sākuma stadijā, otrais COVID 20 vilnis jau klauvē pie durvīm." Vai pavisam jauns vīruss? Vai tas nozīmē, ka Covid-19 pazudīs gluži kā SARS? Zinātnieki no JS tiešas atbildes uzreiz nesniedz, vien atgādina: "Tuvojas jauna pasaules kārtība un Latvija atkal ir starp diviem dzirnakmeņiem."
"Attīstībai/Par!" un "Progresīvo" kopējā saraksta programma ir vienmuļi garlaicīga. Droši vien, ka tā ir pareizi, bet dažnedažādajiem pašpasludinātajiem analītiķiem, kas meklē jokus, kļūdas un pretrunas, neizdodas atrast to mazo pirkstiņu, ko pavilkt, lai paņemtu visu roku. Tiesa, no partijas, kuras pārstāvis ir atlaidis līdzšinējo Rīgas domi, varētu sagaidīt lielāku korupcijas un iepriekšējo varinieku kritiku. Otra garlaicīgo un pareizo programmu autore – "Jaunā Vienotība" (JV) – par Rīgas ciešanām, korupciju un citām nebūšanām atgādina skaļāk. Būšot pašvaldības uzņēmumu auditi – lūk, reakcija uz aktuālo kā pēc grāmatas. Taču JV ir piemirsusi atgādināt par savu klasisko stāstu – tieši šī partija un tās pārstāvis Valdis Dombrovskis bija tie, pie kuru kājām savulaik tika nomesta vara, un tad nu tolaik topošais premjers nolika savas vieglās dienas, pieliecās un to varu pacēla.
Nonākot līdz "Zaļo un Zemnieku savienības" (ZZS) programmai, varētu domāt, ka partija, kas šobrīd Saeimā ir opozīcijā, bet Rīgas domē vispār nav pārstāvēta, varētu izmantot iespēju un pamatoti norādīt uz visu "citu" slikto un, pirmkārt, jau uz korupciju, tomēr – par to nav ne vārda. Teksts ir tāds normatīvs jābūtības vēstījums – nosauktie virzieni laikam ir tik pašsaprotami, ka nav nemaz svarīgi, no kurienes varētu rasties nauda. Jāpiebilst gan, ka ir dažas nianses arī no brīnumu pasaku žanra. Nu, piemēram, bērna piedzimšanas pabalsts tikšot palielināts līdz 1500 eiro. Tas ir vairāk nekā JS solītie 1000 par pirmo bērnu. Partijas, kam ir bijusi gana liela pieredze vadošos amatos, parasti zilus brīnumus nesola, bet, re, ZZS viss ir iespējams.
"Saskaņa" (S)? Šai partijai jau it kā būtu jālaiza brūces vai jākaunas, taču tā veikli izmanto ideoloģijas spēles savā labā. Lūk, tiem citiem skaužot "Saskaņas" panākumi un labie darbi, tāpēc tagad viņi cenšas partiju iznīcināt. "Vispirms prettiesiski no amata tika atstādināts Rīgas mērs Nils Ušakovs, pēc tam ar nodevēju palīdzību atlaida domi", lūk, apkārt vieni noziedznieki un nodevēji. Saskaņa nekautrējas arī apelēt pie profesionalitātes: "Neviens, izņemot mūs, nevar saglabāt pilnvērtīgu sociālo atbalstu rīdziniekiem!" Politikā pašapziņa noder, ja vien tu neizskaties augstprātīgs. Tāpat "Saskaņa" esot vienīgā, kas varot nodrošināt starpnacionālo mieru. Atgriežamies tātad pie "stabilitātes garanta" metaforas politiskajos naratīvos.
"Latvijas Krievu savienība" toties izmanto tādu kā mītiņu estētiku. Nav liekas lirikas – katra jauna doma sākas jaunā rindā. Parādās ļaunie, tiesa – tie nav nosaukti vārdā. Programma toties vēsta, ka "nevienai no partijām, kas noveda Rīgas pašvaldību tagadējā strupceļā, nav morālo tiesību atgriezties pie varas". Partija piedāvā risināt gluži praktiskas vajadzības. Nu, piemēram, programmā vēstīts: "Stingri liegsim cilvēku, kas ar savu uzvedību vai stāvokli traucē citus pasažierus, atrašanos sabiedriskajā transportā." Piekritīsiet – beidzot kaut kas priekš cilvēkiem.
Arī Jaunā konservatīvā partija (JKP) uzbur vīziju par to, kā viss būs. Taču, lasot programmu, nevilšus domas pievēršas klasiskajam latviešu literatūras varonim Cibiņam, jo Linda Ozola ir rīdziniece, kas dzīvē visu sasniegusi pati. Savukārt "Vienoti Latvijai" noteikti ir dzejdari un atgādina par svarīgāko: "LAIKS! Tikai laiks dzīvē pietrūkst visbiežāk." Laika ass tātad ir tā, caur kuru partijas programmā rēķināti un vētīti dažādi priekšlikumi. Nacionālās savienības "Taisnīgums" programmā rodami dažādi eksotiski priekšlikumi, taču jāpiezīmē, ka partija konsekventi nacionālo valūtu dēvē par "eirām". Cerams, ka tas ir ideoloģisks jautājums, nevis vienkārši drukas kļūda.
Rīcības partija ietur piezīmju žanra estētiku. Ir arī sava pieeja valodas jautājumiem, jo aiz numerācijas konsekventi netiek likts punkts. Bet vēl jau arī priekšvēlēšanu programmu var izmantot kā mediju. Nu, piemēram, "Centra partija", programmā informē arī par citām aktualitātēm. Tik tiešām! Ir taču skaidrs, ka mazajām partijām, kurām nav pārstāvniecības ne Saeimā, ne valdībā un kuras nav ieguvušas pietiekamu atbalstu vēlēšanās, lai pretendētu uz valsts budžeta līdzekļiem, ir mazākas iespējas tapt sadzirdētām. Tad nu jāizmanto CVK sniegtās iespējas un jāatgādina, lai cita starpā vēlētāji parakstās arī par partijas rosinātajām likumdošanas iniciatīvām.
Kopumā, lūkojoties partiju programmās, var secināt, ka ārkārtas vēlēšanu situācija teksta kvalitāti ietekmējusi pozitīvi. Daļa partiju uzrakstījušas vairāk teikumu, nekā tas būtu sagaidāms regulāro vēlēšanu gadījumā. Tāpat ilgu laiku nebija skaidrs, kad tad īsti tās vēlēšanas notiks. Tas nozīmē, ka partijas gluži kā tādi slinki autori var pēdējā brīdī tikt pie raksta nodošanas termiņa atlikšanas. Būtu gan izcili, ja teksti taptu realizēti dzīvē. Bet vēl labāk būtu, ja partijas būtu vismaz vārdos pievērsušās arī principiāli svarīgiem jautājumiem.
0