Rīdzinieki jau neesot nekādi īsti latvieši. Lūk, laukos, vai tur Cēsīs, Sēlpilī, Alsungā, Grobiņā – cita lieta. Un kas tur vispār par bērniem uz bruģa izaugs? Īstā Latvija ir tur, kur ritms lēnāks, bet arī veikals un optikas salons sasniedzams retāk. Nesen, kad ar draudzeni bijām kārtējā rasola ekspedīcijā Tukumā, viņu īpaši interesēja, kā mūsu varone, kura nāk no Viļāniem, tajā Tukumā iedzīvojusies. Viņas aizgūtnēm čaloja par visām tām niansēm – lūk, tukumniekiem esot jocīga valoda un kas tik vēl ne. Ieminējos, ka man šķiet – visas tās lokālās atšķirības ir izdomātas. Piemēram, par latgaliešu viesmīlīgumu un kurzemnieku lepnumu, bet viņas mani nokušināja tik skaļi, ka es vairāk par to nerunāju.
Taču, neņemot vērā manu neticību, vienlaikus tā sava mazā kaktiņa un stūrīša mīlēšana liekas tik skaista un iedvesmojoša. Pēkšņi kādam tiešām garšo sklandurausis vai arī šmakovka Latgales ārēs.
Tas, vai un kā kupravieši atšķiras no Maltas iedzīvotājiem un vai tiešām Bauskā iecavniekiem ir bīstami rādīties, būtu vēl jāpēta, taču dati liecina – nereti lokālās identitātes var būt spēcīgākas nekā piederība valstij, nerunājot par Eiropas Savienības botiņām vai pasaules pilsoņiem. Tā, piemēram, pērn veiktā Eiropas vērtību pētījuma dati liecina, ka sava pagasta un pilsētas iedzīvotājiem ļoti lielā un lielā mērā piederīgi jūtas 28% Latvijas iedzīvotāju, bet Latvijas iedzīvotājiem – 35% iedzīvotāju. Salīdzinoši Eiropas pilsoņiem ļoti lielā un lielā mērā piederīgi jūtas 14%, bet pasaules pilsoņiem – 11% mūsu dievzemītes iedzīvotāju. Jāpiezīmē gan, ka pētījuma dalībnieki varēja izvēlēties vienlīdz lielā mērā paust savu piederību dažādām identitātēm. Tātad ir iespējams pie žaketes nēsāt gan Latvijas karodziņu, gan atstāt vietu vēl topošajam Sēlpils ģerbonim.
Savukārt citā – 2020. gada nogalē pēc Vidzemes Augstskolas pasūtījuma veiktajā Latvijas iedzīvotāju aptaujā tika noskaidrots, ka ar kādu no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem – Vidzemi, Latgali, Zemgali, Kurzemi vai Sēliju – sevi identificēt spēj 40% Latvijas iedzīvotāju un vēl 25% drīzāk piekrīt šādam formulējumam. Vienlaikus 22% Latvijas iedzīvotāju sevi ar šiem novadiem neidentificē. Varbūt tie ir rīdzinieki, kuriem vairs nav savas kartupeļu talkas vietas, vai varbūt par pilsētas leģendu jau kļuvušie sojas lates dzērāji? Lūk, Rīgas iedzīvotāji šajos skaidrojumos kā tāda atsevišķa vienība bieži tiek aizmirsti, acīmredzot pieņemot, ka latvju jaunsaimnieki aizvien savus otros un trešos dēlus sūta uz Rīgu gudrās skolās iet, lai gan viņi aizvien ir no Lubānas un Liezēres, Skrundas un Sabiles.
Kopš sevi atceros, mani, jo īpaši agrā jaunībā, ir pavadījušas spēcīgas patriotiskās jūtas. Tajā brīdī, kad 18. novembra militārajā parādē pāri galvām lido helikopteri ar Latvijas karogu, es raudu visvairāk un nespēju dēlam paskaidrot, kas te notiek. Man ir bijusi ļoti svarīga piederība valstij un pilsoniskums, kas ir darbības vārds. Taču es laikam piederu tiem 22%, kas sevi nespēj identificēt ne ar vienu no vēsturiskajiem novadiem. Dažkārt tas traucē. Piemēram, kādu tautu tērpu sev pašūdināt? Jo skaidrs, ka vajag. Beigās man ir Cesvaines brunči un ņieburs laikam jau no Aizputes. Lieki teikt, ka ar šiem novadiem man nav nekādas saistības. Bērnībā es vasaras pavadīju Sējas pagastā, jo no turienes nāk mana mamma, taču jau pieaugušā vecumā cenšos apzināt un pieradināt sevī tēva dzimtos Kuivižus. Šobrīd es vismaz attālināti cenšos kļūt par kuldīdznieci. Tā ir vieta, kas nejaušības dēļ tapusi par svarīgu manas dzīves pieturas punktu, un es šo nejaušību esmu centusies iztulkot, piešķirot tai nozīmi. Piemēram, esmu nolēmusi kļūt par kādas Kuldīgas luterāņu baznīcas draudzes locekli un attālināti piedalos iesvētes mācību pulciņā. Man gribētos kaut ko vaicāt mācītājam, bet pagaidām kautrējos. Ja nu kāds mani atpazīs kā ārpusnieci? Cik vien iespējams regulāri, lasu novada laikrakstu "Kurzemnieks" un ielās cenšos sazīmēt vietas, kur varēja būt norisinājušies īpaši fantāziju rosinoši pašvaldības policijas hronikās aprakstītie notikumi. Taču šie mēģinājumi ir tādi klusi un privāti. Dažādos stāstos izplatīts ir viedoklis, ka par īstenu novadnieku, lai nu kur tas novads būtu, kļūt ir teju neiespējami. Tiesa, šādi iztēlotas piederības meklējumi aktuāli ne man vienai. Piemēram, bija laiks, kad galvaspilsētas pašvaldību vadīja Nils Ušakovs, un tad nu tviterī mēdza parādīties aicinājumi deklarēties kādā citā pašvaldībā, lai viņi nedabūtu ne centa! Medijiem bija un aizvien ir interesanti stāstīt arī stāstus par rīdziniekiem, kuri pārcēlušies uz dzīvi mazpilsētā vai laukos. Un var puslīdz droši teikt, ka tas ir arī tāpēc, ka mediju lietotājus šādi stāsti interesē.
Par to, ka lokālās identitātes ir svarīgas, liecina arī politiķu centieni šo tēmu kaut kā kapitalizēt. Lūk, piemēram, Apvienotais saraksts vēlas pārskatīt administratīvi teritoriālās reformas rezultātus, jo – kā vienās no priekšvēlēšanu debatēm atzina partijas pārstāvis – Kandava tagad ir Zemgale, un kur tas der? Dzirdēts, ka ATR rezultātā, piemēram, palielinājusies birokrātija. Vismaz tā stāsta daži novada aktīvisti, ko es ar parasto ielas metodi esmu apjautājusi. Iespējams, tā ir tēma, taču nē, svarīgāka ir iespējama kļūda pieskaitīšanā pareizajam vēsturiskajam novadam. Te jāmin arī Valsts prezidenta virzītais Vēsturisko zemju likums, kurā tad uzzīmēta vēl cita – tātad vēsturisko zemju karte. Tiesa, arī te kartes iespējamas dažādas – arheologam tā būs viena, etnogrāfam cita, bet politisko karšu zīmētāji jums pārprasīs, par kuru gadsimtu ir jautājums. Galu galā mīļāko laika posmu var izvēlēties. Kurā gadsimtā tu gribētu paviesoties, ja tev piedāvātu ceļojumu laika mašīnā? Piemēram, Grobiņa savu stāstu, ar ko tā vēlas tapt arī ieskaitīta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, saista ar vikingu periodu, bet jau minētā Kuldīga – ar Kurzemes hercogistes mantojumu. Zemgalieši bieži norāda, ka no turienes nākot tie četri dižie zemgalieši – Valsts prezidenti, bet Vidzeme vispār esot Latvijas šūpulis, jo no turienes cēlies vidējais latvietis.
Skaidrs, ka tam ir nozīme! Un nereti visādi augstprāši cenšas to aizslaucīt pieliekamajā kā tādu pārāk emocionālu nieku.
Kāds draugs man nesen, stāstot par savas ģimenes vēsturi, atklāja, ka viņa vecmāmiņa, iepazīstoties ar potenciālo vedeklu, kā pirmo uzreiz uzdevusi svarīgāko jautājumu: un kur tad jums ir kapi? Pati viņa atdusas laikam jau slavenākajos Latvijas kapos Alūksnē, kur kapu svētki uzņem daudziem nepieredzētus apgriezienus. Ne tur izglītība vai politiskie uzskati, attieksme pret krievināšanu vai ieskati par to, kā būtu audzināmi vēl tikai iztēlotie mazbērni. Lūk, spēja atbildēt uz jautājumu par piederību kādai konkrētai kapsētai pastāsta daudz vairāk – no kurienes nāk tavi senči, kādai konfesijai piederējuši, vai kapu kopšanas kultūra vispār ir svarīga? Un te nu nepalīdzēs iespēja apgūt dažādus līdzekļus projektu konkursos, kas līdzēs stiprināt vēsturiskās zemes. Te atkal no Alūksnes jāatgriežas Kuldīgā. Nesen kādā rītā, pastaigājoties pa vecpilsētu, uzdūros Kuldīgas identitātes pīlāram (te attēls) – lietišķā stilā veidotam stabam, uz kura tad sarakstītas dažādas vērtības, kas kuldīdzniekiem svarīgas. Piemēram, cilvēki, mantojums, neatlaidība, radošums un citas. Tādas vispārcilvēciskas lietas, kuras varētu izkristalizēties darba grupās visdažādākajos novados, bet šeit acīmredzot pēc kārtējā semināra, kur izmantota, piemēram, skandināvu lapiņu līmēšanas pieeja, lai ilgi analizētu kādu problēmu, tā radīto saturu gribējās kaut kā iemūžināt. Nu kāpēc lai neveidotu identitātes pīlāru? Taču vai šādi mākslīgi radīti stabi ļaus iedegties cīņās par piederību pareizajam novadam un atrast atbildi par kapiem? Ticami, ka nē. Vispamatīgākos stabus vietējās identitātes robežu stiprināšanā spēj iecementēt pati kopiena un indivīdi, kurus neviens uz to īsti nebiksta. Vienkārši ir sajūta, ka vajag celties un uzrakstīt – mēs te esam!
1