Laikā starp diviem rasoliem – Ziemassvētku un Jaunā gada – es rakstu šīs rindas. Šobrīd kopā ar fotogrāfi un antropoloģi Elīnu Kursīti intensīvi interesējos par rasolu, vācot stāstus par ēdienu un dzīvi. Citējot dažus mūsu topošā pētījuma varoņus – kāpēc gan līdz šim vēl nav tapusi grāmata par rasolu? Rasols ir par latviešiem – daudziem ir viedoklis par to, kāda ir patiesība, bet vienlaikus tā ir tik dažāda.
Kartupeļi. Varbūt tie ir kartupeļu salāti? Man patīk "Laura". Ja garša var būt silta, tad "Laurai" tāda ir pat rasola vēsumā. Pirmās rakstiskās liecības par rasolu Latvijas teritorijā rodamas jau 17. gadsimta beigās. Nevar izslēgt, ka ko līdzīgu ēda un gatavoja arī citur, bet vēstures annālēs stāv rakstīts, ka pirmie rasoli meklējami Kurzemes reģionā. Kā vācu zinātnieks Rozīns Lentīlijs 1692. gadā izdotajā grāmatā par Kurzemes un Zemgales ģeogrāfiju un etnogrāfiju aprakstīja "rossul": "Siļķu gaļu tīra no asakām, sagriež smalkos gabaliņos un pieliek klāt: rutkus, sasmalcinātus saldus ābolus, olīvu eļļu, sāli, etiķi, piparus. Pēc tam šo maisījumu uzglabā dažas dienas zināmā vietā, tā ka šī stipri smirdošā vieta sāk pūt. Viņi to ēd un kāri bauda." Bet kur tad kartupeļi? Lūk, varbūt kartupeļi rasolā ir visīstākais konstrukts, jo rasola aizsākumos kartupeļi mūsu dievzemītē bija vien tādi reti un aizdomīgi augi. Kāri baudāmā ēdiena pamattoni veidoja tolaik daudz pieejamākās bietes un rutki.
Gurķi. O, gurķi, marinētie un sālītie! Pie vienas no mūsu rasola stāstniecēm tā arī vēl neesam aizbraukušas, jo vai nu gurķi nav pietiekami iesālījušies, vai nu kovids, vai atkal jauni gurķi jāsāla. Un dažuprāt rasolā jābūt arī svaigiem gurķiem. Viens no lielajiem strīdiem ir par vārdu – rasols vai rosols? Latviski pareizi ir rasols, tomēr arī rosols nav nepareizi, kā tas būtu, piemēram, ar vārda "patreiz" lietojumu vai citām tipiskām valodas kļūdām. Atceros, reiz valodniece Dite Liepa atstāstīja gadījumu: atnāk pie viņas kāds liels pārtikas ražotājs un jautā, kā pareizi – rasols vai rosols? Tiekot atbildēts, ka rasols, tomēr vēlāk uz etiķetēm veikalā nodrukāts nosaukums "Rosola majonēze". Literatūrzinātnieks Ojārs Lāms, kurš rasola pētniecībai pēdējā laikā pievērsies arī akadēmiski (viens no grāmatas notikumiem bija profesora rasols ar vārītiem rutkiem un marinētu meloni), atgādina, ka etimoloģiski vārda izcelsmi var saistīt ar krievu valodu (tātad sālījums), latīņu valodu (šķidrums, mitrums) vai poļu valodu (zupa, buljons). Lāms pieļauj, ka latviešu valodā viss sācies tieši no poļu rosol, jo pieminētajā Kurzemes un Zemgales hercogistē bijusi liela Polijas ietekme.
Desa. Nesen tviterī manīju sašutumu – Ziemassvētkos visi tīklos salikuši desu salātu bildes un sauc to par rasolu! Te var definēt divas pieejas. Arī sabiedriskajā ēdināšanā var novērot, ka piedāvājumā ir vai nu desu salāti un rasols, vai arī gaļas salāti un rasols. Un kāpēc ne zivs kā pie lepnajiem kurzemniekiem? Vērojot recepšu ainu, var teikt, ka senākās receptēs dominē siļķe, teļa vai liellopa cepetis, arī nēģi. Desa nostiprinās padomju virtuvē, taču arī desu var padarīt par notikumu. Es, piemēram, plānoju dzīties caur kupenām uz Centrāltirgu, jo tur ir tā īstā desa. Kāda mūsu pētījuma dalībniece jau gatavu desu novārīja kopā ar kartupeļiem, lai rastos īstais garšu sajaukums. Tā darījusi viņas vecmāmiņa. Nesen "The Economist" pamanīju rakstu par rasolu, kas tur (atļaušos apgalvot – kļūdaini) tika nosaukts par krievu salātiem. Arī dažādos mediju stāstos Latvijā rasola izcelsmi mēdz saistīt ar Krievijas impēriju un šefpavāru Olivjē, kura vārdu arī piedēvē šiem salātiem. Taču zināms arī, ka šis Olivjē devies plašākā ceļojumā pa Kurzemes hercogisti. Kāpēc gan lai viņš neiedvesmotos no lepno kurzemnieku smalki sagrieztajiem siļķu un dārzeņu salātiem?
Olas. Olas, šķiet, neraisa nekādas kaislības. Daži, protams, norāda, ka svarīgi vistas barot pašam, tomēr tas kopējā ainā nenostiprinās. Rasola ceļojumos interesants atklājums bija, ka vegānajā versijā olas itin labi var aizstāt ar Himalaju melno sāli, kam tāda olu dzeltenuma smarža. Par to strīdu vismazāk. Taču, tiekot līdz olu līmenim, kopā ar rasola gatavotājiem esam tikuši līdz godīgai sarunai. Tajā griešanā ir kaut kas terapeitisks. Bieži mūsu stāstniekus satiekam pirmo reizi. Ir tikai nojauta, ka gan jau būs labi. Taču beigās vienmēr tiekam ne tikai pie vēl vienas versijas par pareizo rasola recepti, bet arī pie dzimtas un tātad vēl viena personīgā Latvijas vēstures stāsta. Varbūt tāpēc rasols aizvien, neskatoties uz to, ka mūsdienās visi var ēst, kā un kad grib, paliek tieši svētku ēdiens. Tādas griešanas sarunas – atzīšanās – nav iespējamas vienkāršā piektdienā. Rasols arī jāliek īstajā rasola bļodā, un tam jāpiemeklē pareizās dakšiņas.
Zirnīši. Šie mazie dimantiņi padarīja rasolu par ideoloģijas jautājumu. Konservēti zaļie zirnīši no Ungārijas ir klasisks padomju laika deficīta produkts. Ja pie tāda tiki un varēji ar tiem pārbērt savu rasolu, tātad skaitījies cienījams cilvēks. Kaut kā mums bērnībā tā zirņu bundža tomēr bija. Taču tikai rasolam. Es biju tik ļoti noilgojusies pēc zirnīšiem, ka vēl tagad bieži nevaru atgūties – nopērku bundžu, sajaucu ar skābo krējumu un, stāvot turpat virtuvē, negausīgi izriju. Dažkārt vilkme bijusi tik liela, ka zirņus ar krējumu sajaucu turpat bundžā. Tagad arī dzirdams, ka zirnīši nav nekāds īstu vīru ēdiens, taču grāmatas tapšanas procesā esam secinājuši, ka rasols ir maskulīni salāti, un, ja nu reiz ir kādi salāti, ko īsts vīrs ēd (un gatavo), tad tas ir rasols. Kas tad tur ko ēst tajos lapu salātos ar mango salsu un fetas sieru?
Mērce. Mērce esot pats galvenais. Tāpat kā vēsture. Senākajās versijās tā var būt vien eļļa un kaut kas etiķveidīgs. Tad krējums, kas bagātināts ar siļķi un kaperiem. Majonēze ir tāda vēla mode, bet tagad jau katram ir sava pareizā majonēzes marka. Arī mērce sadala latviešus divās daļās – tādos, kas ir par žļurstīgo rasolu, kur mērces ir daudz un tā piedod ēdienam īpašu skanējumu, un tādos, kas ir par klusu kārtojumu – mērci, kas tikai virspusēji satur kopā detaļas. Reiz pat viesojāmies pie kādas Lietuvā dzīvojošas latvietes, kas gribēja pārmācīt konservatīvos vīra radus un svētkos visas sastāvdaļas sarīvēja. Mērce ir par to, kas nāk no bērnības. Tā garša! Vienmēr ir interesanti, kā mūsu varoņi jauc kopā savas īstās mērces sastāvdaļas, un tad ir tas brīdis – punctum, kad proporcija ir noķerta. To nevar arī paskaidrot, jo rasolam visbiežāk tādas konkrētas receptes nav. Visi zina, kādam tam jābūt.
Šogad Ziemassvētku vakara sanākšana bija iecerēta manās mājās. Iepriekš ģimenes čatā pieteicos, ka es varētu uztaisīt rasolu, bet māsa, zinot, ka vācu materiālu grāmatai un tātad esmu savākusies sazin ko, piemetināja, lai taisu tādu kā mamma. Turpretī mans septiņgadīgais dēls, kad, atgriežoties no kārtējās ekspedīcijas, mēdzu viņam piedāvāt līdzi iedoto salātu versiju, jautā – un ar ko ir šis rasols? It kā tas būtu pilnīgi normāli, ka rasols var būt jebkāds.
1