Renātes Kļoviņas ilustrācija
 
Izglītība
09.09.2020

Mums būšot jauna skola!

Komentē
3
Saglabā

Raksts publicēts "Satori" avīzē "Man riebjas skola".

Vismaz tāds plāns bija lēmumu pieņēmējiem, un to dzīvē šobrīd mēģina ieviest ar Valsts izglītības satura centra (VISC) īstenotā projekta "Kompetenču pieeja mācību saturā" ("Skola2030") palīdzību. Skaidrības labad sauksim to vienkārši par projektu "Skola2030", bet brīžos, kad prasās izmantot sinonīmus – par kompetenču pieeju un jauno skolu.

Patiesībā kompetenču pieeja nav nekas diži jauns un inovatīvs. Tradicionāli izglītības galvenā vērtība bijusi zināšanas, kas ir visa centrā, taču amerikāņu filozofs un izglītības teorētiķis Džons Djūijs (1859–1952) pamatoja, ka svarīgākas tomēr ir prasmes. Vēlāk viņam sekoja arī citi gudrinieki, uz kuriem tagad atsaucas kompetenču pieejas aizstāvji. Tiesa, ja mēs pretnostatām prasmes un zināšanas, tad nonākam parastajā strīdu placī, kur gan argumentēti diskutē, gan arī skaļi bļaustās – vajag vai nevajag mums to kompetenču pieeju? Kas gan tur izaugs par pilsoni, ja viņš nezinās, kā veidojusies šī valsts – bija vai nebija valstsgriba; kā veidojusies šī ainava – ir vai nav arī iepriekš bijušas klimata pārmaiņas; un pats galvenais – kas gan tas būs par cilvēku, ja viņš nemācēs nakts laikā noskaitīt fotosintēzes definīciju? (Pamatskolas bioloģijas kursā skolotāja mums atgādināja, ka tas ir pats svarīgākais.) Prasmju pieejas aizstāvji savukārt atgādina, ka svarīgāk par Mendeļejeva tabulas pārzināšanu ir prast pareizi atbrīvoties no traipa uz biksēm, bet vienmēr iespējams šo tematu vienkāršot un novest līdz absurdam, paskaidrojot, ka svarīgākais ir prast atbildes atrast "Google". Runājot ar dažādiem izglītības praktiķiem un teorētiķiem, arī man tika atgādināts, ka tajā pašā padomju izglītības sistēmā prasmju pieeja bija manāmāka – nu, vismaz Menča matemātikas uzdevumi bija praktiskāki. Tiesa, ja tolaik bija jāskaita vilcienu vagoni, varbūt tagad to vietā būtu liekami, piemēram, elektroskūteri.

Patiesība gan nav tik vienkārša. Kompetenču pieeja paredz, ka ir nepieciešamas gan prasmes, gan zināšanas un, kas vēl svarīgāk, arī attieksmes. Iespējams, tieši attieksmes ir komponente, kuras dēļ daļai iesaistīto ir šaubas, vai pāreja uz "jauno skolu" būs veiksmīga. Lai tas no tiesas sanāktu, svarīgi ir, lai iesaistītie arī notic – tas mums ir vajadzīgs un izdosies.

Reforma nekad nebeidzas

"Skola2030", protams, nav pirmais mēģinājums atjaunotajā Latvijā mainīt to, kā mūsu bērni mācās. 2006. gadā tika reformēts pamatizglītības saturs, 2008. gadā – vispārējās vidējās izglītības saturs, bet 2012. gadā izveidotas izglītības vadlīnijas pirmsskolai.

Projekta mājaslapā skaidrots, ka projekta ""Skola2030" mērķis ir izstrādāt, aprobēt, pēctecīgi ieviest Latvijā tādu vispārējās izglītības saturu un pieeju mācīšanai vecumā no pirmsskolas gadiem līdz vidusskolai, kā rezultātā skolēni gūtu dzīvei mūsdienās nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes", un tas esot secīgs turpinājums iepriekš veiktajām reformām. Projekts sākās 2016. gadā, un būtiskāko finansējuma daļu – 18 458 382 eiro – piešķir Eiropas Sociālais fonds, savukārt valsts budžeta līdzfinansējums ir 2 768 758 eiro. Projekta mājaslapā gari un plaši aprakstīts, kas tikai viss nav darīts, lai saprastu, kā un kas mums ir vajadzīgs, lai skolotāji, skolēni un vecāki būtu, cik nu iespējams, gatavi pārmaiņām. Liela daļa manis aptaujāto ekspertu norāda – lai arī aizvien var fiksēt problēmas, pārmaiņas mums tiešām ir nepieciešamas. Taču skeptiskākie, iespējams, vēl cer – beigsies tas projekts (un nauda), beigsies arī draudošās pārmaiņas. Viņi jāapbēdina – tā nebūs.

Pirmsskolā projekta "Skola2030" pieeja ieviesta jau aizvadītajā, 2019./2020. mācību gadā. Pamatskolā un vidusskolā uz jauno pieeju plānots pāriet no šī, jaunā mācību gada. Tiesa, paredzēts pārejas periods – 2020./2021. mācību gadā "jaunā skola" tiks ieslēgta 1., 4., 7. un 10. klasei. Gadu vēlāk jaunais modelis strādās jau 1., 2., 4., 5., 7., 8., 10. un 11. klasē. Plānots, ka 2022./2023. mācību gadā pēc jaunās sistēmas mācīsies visas vispārizglītojošās skolas klases un tad nu būs jākārto arī jaunajā pieejā sakņotie valsts pārbaudes darbi 9. un 12. klasei. Jāpiebilst, ka jau kopš 2017. gada simt dažādu skolu kļuvušas par projekta izmēģinājumu trusīšiem jeb pilotskolām. Skolotāji ir piedalījušies dažādos kursos un semināros, mācījušies sadarboties un regulāri tikušies, lai censtos mācību darbu organizēt kopā. Daļā pilotskolu, piemēram, tika ieviesta sistēma, kur darba nedēļā tika ieplānoti laiki skolotāju sadarbībai.

Svarīgā skrūve

Par vienu no reformas mērķiem ir izvirzīta caurviju prasmju attīstīšana skolēniem. Kas tās tādas? "Caurviju prasmes ietver nozīmīgus skolēna darbības kognitīvos, afektīvos un sociālos aspektus, kas attiecas uz visiem cilvēka darbības virzieniem. Caurviju prasmes palīdz apgūt zināšanas dažādos kontekstos un ar dažādiem domāšanas un pašvadītas mācīšanās paņēmieniem, tādējādi stiprinot jaunu zināšanu sasaisti ar personisko pieredzi," paskaidrots projekta "Skola2030" mājaslapā. Tātad caurvijprasmju attīstīšana nozīmē, ka bērnam jāmācās saprast kopsakarības un attīstīt tādas prasmes, lai viņš pats spētu iegūt, analizēt, pielietot un patērēt informāciju. Nezinu kā citiem, bet man vārds "caurvijprasmes" liek acu priekšā parādīties skrūvei, kas savieno dažādus materiālus. Caurvijprasme nozīmē mācēt izskrūvēties cauri šiem dažādajiem slāņiem. Un šādas caurvijprasmes kopumā ir sešas – kritiskā domāšana un problēmrisināšana, jaunrade un uzņēmējspēja, pašvadīta mācīšanās, sadarbība, pilsoniskā līdzdalība un digitālā pratība. Tāpat tiek definēti tikumi un vērtības, kuras skolēnos būtu attīstāmas. Taču pats mācību saturs tiks organizēts septiņās mācību jomās, kas apvieno vairākus mācību priekšmetus:

  • dabaszinātņu mācību jomā ietilps dabas zinātnes (1.–6. klase) un fizika, ķīmija, bioloģija un ģeogrāfija (7.–9. klase);
  • veselības un fiziskās aktivitātes mācību jomā – sports un veselība;
  • matemātikas mācību jomā – matemātika;
  • tehnoloģiju mācību jomā – dizains un tehnoloģijas, datorika, inženierzinības;
  • valodu mācību jomā – latviešu valoda, mazākumtautību valodas, svešvalodas;
  • sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā – sociālās zinības (1.–3. klase), sociālās zinības un vēsture (4.–6. klase), sociālās zinības, Latvijas un pasaules vēsture (7.–9. klase);
  • kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā mācību jomā – vizuālā māksla, mūzika, literatūra un teātra māksla.

Mācību jomu konceptam gan esot vairāk idejiska nozīme, un tas ilustrē, kuru priekšmetu skolotājiem tad savā starpā būtu vairāk jākomunicē, lai kopīgi plānotu mācību procesu. Projekta "Skola2030" satura ieviešanas vadītāja uzsver, ka mācību joma apkopo lielo ideju komplektu, ko skolēnam vajadzētu atcerēties tad, kad viņš jau sen visu pārējo būs aizmirsis. Jāpiezīmē, ka vidusskolā bērniem būšot jau plašākas manevra iespējas, proti – lai iegūtu diplomu, skolēniem būs jāapgūst pamatkursi katrā no mācību jomām, taču būs arī jāpozicionējas un jāizvēlas trīs augstākā līmeņa padziļinātie kursi. Un laimīgajās beigās tad nu būtu jākārto eksāmeni optimālajā līmenī latviešu valodā, svešvalodā un matemātikā, bet augstākajā līmenī – divos no trim padziļināti apgūtajiem kursiem. Plānots, ka pamatkursu apguvei būtu jāvelta 70% no mācību procesa laika, bet padziļināto kursu apguvei – atlikušie 30%. Vēl svarīgi piezīmēt, ka ne visas vidusskolas piedāvās visus kursus padziļināti. Tas nozīmē – ja skolēns vēlēsies padziļināti apgūt, piemēram, fiziku, viņam būs jālūko, kura vidusskola tad šādu iespēju piedāvās.

Skolotājs vairs nav patiesības sludinātājs

Visām mācību jomām reformas projektā ir izvirzīti sasniedzamie rezultāti. Izglītībā iesaistītie un entuziasti projekta mājaslapā var pazust uz vairākām stundām, ja ir vēlme vai nepieciešamība skaitīt un vērtēt to, ko tad skolēnam vajadzētu prast. Tomēr visbūtiskākais jaunajā pieejā ir redzējums, lai arī pagaidām vien deklaratīvs (jo var taču neizdoties), ka "vispārējās vidējās izglītības mērķis ir, lai ikviens jaunietis kļūtu par mērķtiecīgu un lietpratīgu savas profesionālās nākotnes veidotāju". Tātad tieši skolēnam pašam būtu jākļūst par savas laimes kalēju.

Latvijas Universitātes profesore izglītības filozofijā Zanda Rubene sarunā ar "Satori" atgādināja, ka līdz pat 20. gadsimta vidum skolotājs bija pats gudrākais; jo īpaši šī apziņa izpaudās padomju laikā, kur skolotājam – un ne tik daudz ģimenei – bija izšķirīgi svarīga nozīme jaunā padomju pilsoņa veidošanā. "Savukārt demokrātijā autoritāte ir jānopelna. Skolotājam, iespējams, ir grūti pateikt "es nezinu"," saka profesore. Taču šodienas skolotājam vairs nav jābūt zināšanu glabātājam, kas tad ar saviem dārgumiem dalās vai nedalās, viņam vairs nav jāstāv pie katedras un jāsludina patiesība, bet jāpalīdz bērnam attīstīt tādas prasmes un iemaņas, lai viņš būtu gatavs dažādiem nākotnes izaicinājumiem, par kuriem mēs šodien vēl nevaram pat iedomāties. Tāds izaicinājums un, kā akcentē arī profesore Rubene, "ģenerālmēģinājums "Skolai2030"" ir arī Covid-19 radītā krīze un pēkšņā nepieciešamība organizēt mācības un piedalīties tajās attālināti kā skolotājiem, tā bērniem un vecākiem. Vēl jāpiebilst, ka aizvien trūkst pašu skolotāju un mehānismu, kā mudināt kūtrākos iesaistīties un no tiesas noticēt projekta idejai. LU Pedagoģijas, mākslas un psiholoģijas fakultātes profesore Linda Daniela atgādina, ka vēl viens būtisks aspekts, lai reforma izdotos, ir nepieciešamo materiālu esamība. Patlaban ne visās jomās tie esot pieejami.

Arī projekta "Skola2030" mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa atgādina par klasisko skolotāja tēlu, kurš stāv savā kabinetā un gaida, kad bērni nāks pēc zināšanām. "Mēs esam no tā skolotāja izveidojuši pieminekli – viņam ir jābūt visstipram un visvarošam, un pašpietiekamam. Viņš nevar atļauties nezināt, nesaprast un nevarēt visu izdarīt viens pats. Ar tādu "pasūtījumu" skolotājs varēja dzīvot labi, jo rezultāts, ko gribējām, lai viņš sasniedz ar bērnu, bija diezgan vienkāršs. Tagad rezultāts, kas vajadzīgs, ir daudz kompleksāks un skolotājs viens pats vairs savā mājiņā to nevar paveikt," vērtē eksperte.

Jāpūlas stratēģiski

Lūdzot definēt iespējamās problēmas un bažu sarakstu, kas varētu traucēt labi gribētajiem plāniem tapt realizētiem, "Satori" aptaujātie eksperti vispirms norādīja uz neapstrīdamo faktu, ka mēs esam dažādi. "Skolas2030" pieeja vispirms prasa mainīties skolotājam. Zane Oliņa, "Satori" ieskicējot, kādai tad jābūt skolotāja lomai, sākot jauno un skaisto dzīvi, atbild – viņam jāvada mācīšanās. "Tas nav tā, ka bērni dara, ko viņi grib, un skolotājs tikai stāv un noskatās," viņa piebilst un akcentē, ka skolotāja uzdevums ir organizēt apzinātu mācīšanos, mērķtiecīgi plānot tās procesu un sistemātiski atbalstīt skolēnus. Skolotājs nav tikai līdzgājējs – viņa mērķis ir arvien palielināt skolēna motivāciju. Ir ļoti svarīgi, lai skolēns būtu gatavs ieguldīt arī savas pūles, jo bez tām, kā zināms, ne maize rūgst, ne kartupeļi aug. "Un ir ļoti svarīgi, lai pūles būtu stratēģiskas, bet stratēģiskas pūles ir iespējamas tikai caur apzinātību," uzskata Oliņa. Skolēnam būtu jāsaprot, ko viņš šajā brīdī mācās un kāds no tā būs labums. Un skolotāja uzdevums šajā situācijā, atgādina Oliņa, ir būt kā arhitektam, kurš būvē mācīšanās situāciju. Ja skolotājs ir motivēts būt šis zināšanu un prasmju iegūšanas arhitekts, bet īsti nesaņem atbalstu no kolēģiem un skolas vadības, pastāv izdegšanas risks.

Jau minēju, ka svarīga būs skolotāju spēja sadarboties, lai, piemēram, vienu un to pašu tēmu varētu aktualizēt vairākos mācību priekšmetos. Taču kā tiks organizēts skolotāju grafiks, lai viņiem pietiktu laika šai sadarbībai? Ir bijušas diskusijas par to, vai skolotājiem nebūtu jāpāriet uz 40 stundu mācību nedēļu. Tas nozīmētu, ka tiek paredzēts laiks, lai gatavotos stundām un plānotu, kā tieši dažādo mācību priekšmetu skolotāji var sadarboties. Ideāli būtu, ja pusi sava darba laika skolotājs varētu veltīt kontaktstundām un otru pusi – lai stundām gatavotos individuāli un sadarbotos ar kolēģiem. Oliņa piebilst, ka lielākās skolās kaut ko līdzīgu var nodrošināt jau tagad, jo skolotājam sanāk pietiekama slodze. Mazākās skolās tas ir sarežģītāk. Un tas, protams, ir arī finansējuma, ne tikai attieksmes jautājumus.

Jāatzīst, ka es regulāri sastopu skolotājus, kas par jauno pieeju ir bažīgi. Sak, kāda gan tur arhitektūras plānošana, ja klasē ir arī bērni ar uzvedības problēmām? Ne visur šādās situācijās ir pieejams atbalsts. Taču taisnība ir arī tiem, kas atgādina – daļa pedagogu nav gatavi pārmaiņām, jo pārmaiņas viņiem nepatīk. Bet vēl svarīgāk – gan viedajiem, gan tiem, kam atliek tikai pārējiem sekot, – ir apzināties, ka labas idejas dzīvos, ja neskatīsimies cits uz citu ar aizdomām.

Sarmīte Kolāte

Sarmīte Kolāte ir sociāli aktīvs cilvēks. Interesē politika.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!