"Sarunas ar ģimenēm" ir sešu videointerviju un rakstu sērija, kurā mēģināsim apzināt to, cik dažādas ir Latvijas ģimenes. Intervijās dzirdamos personiskos stāstus papildinās raksti, kas izvērsti analizē dažas no problēmām, ar kurām šīs ģimenes saskaras ikdienā.
Lai kā mēs vēlētos cilvēka erotisko prātu nopulēt atbilstoši ārēji definētām morāles un ētikas kategorijām un pakļaut kāda seksuālo brīvību un pašrealizāciju likuma noteiktajām robežām, sastopoties ar cilvēku dzīvesstāstiem, neatradīsim divas vienādas pieredzes veidā, kā piedzīvojam sevi savā ķermenī, dzimumidentitātē, seksuālajā orientācijā, ar ko sastopamies savos mēģinājumos radīt attiecības, tās piedzīvot un par tām runāt aktuālajā laikmetā un kultūrā.
Ilgas justies iekļautam un piederīgam var mīties ar vēlmi sajust sevi kā atšķirīgu un normatīvos neiederīgu. Kaut kādā mērā meklējumi cilvēkam ir neizbēgami, tomēr, domājot par katra indivīda seksuālās identitātes attīstību un tiesībām to veiksmīgi piedzīvot, mēdzam attapties meklējumos nevis unikālas oriģinalitātes un līdz šim nepiedzīvota domāšanas autentiskuma vadīti, bet gan laikmetīgas seksuālās izglītības trūkuma dēļ, par kuras iegūšanu pieaugušā vecumā esam atbildīgi paši.
Neatkarīgi no vecāku seksuālās identitātes, orientācijas un attiecību pieredzes, atbalsta punkts visiem vecākiem paliek nemainīgs. Ar seksuālo izglītību ir līdzīgi kā ar lasītprasmi – mācāmies lasīt paši un šo prasmi veiksmīgāk izdosies nodot mantojumā arī bērniem. Savukārt to, ko, kad un ar ko kopā mūsu bērni lasīs, iedrošinoši būtu uzticēt viņiem pašiem, vairāk uzmanības pievēršot savai spējai atstāt durvis atvērtas jautājumiem, diskusijām, kopīgai tēmas padziļinātai izzināšanai un pielāgošanai katra individuālajai situācijai.
Būtiskākais nosacījums labvēlīgai bērna seksuālajai attīstībai un vardarbības prevencijai ir vecāku izglītotība bērnu attīstības psiholoģijā un viņu izpratne par to, kā noris veselīga seksuālā attīstība. Daudziem pieaugušajiem trūkst zināšanu par to, ko gaidīt laikā, kad bērni attīstās seksuāli, un tas apgrūtina viņu spēju izprast atšķirību starp veselīgu un neveselīgu uzvedību.
Saprotot atšķirību starp veselīgu un neveselīgu uzvedību, pieaugušais ne tikai labāk spēj atbalstīt bērna veselīgo attieksmi, bet arī adekvātāk reaģēt uz to, ko nepieciešams paskaidrot vai iemācīt. Tā vietā, lai bērna darbības interpretētu no pieaugušā perspektīvas, piesātinot tās ar savu subjektīvo pieredzi un redzējumu, svarīgi atpazīt un atbalstīt konkrētajā vecumposmā aktuālās seksuālās attīstības izpausmes. Tādējādi mēs pasargājam bērnu no nevajadzīga un apgrūtinoša mantojuma, kam joprojām raksturīga cilvēka seksuālās dabas vispārināšana, demonizēšana, nosodīšana un kaunināšana.
Seksualitāte ir daudz vairāk nekā sekss – tās ir mūsu vērtības, attieksme, jūtas, mijiedarbība un uzvedība. Savu seksualitāti mēs piedzīvojam ne tikai fiziski, bet arī psihoemocionāli un sociālkulturāli. Veselīga seksuālā attīstība ir pamats pilnvērtīgai seksuālajai pašrealizācijai, kura neieslēdzas un neizslēdzas kādā konkrētā vecumposmā, bet virza mūs cauri dzīvei. Zīdaiņi un bērni, protams, nedomā un nesajūt savu seksualitāti tāpat kā pieaugušie, taču viņi mācās un interpretē ar seksualitāti saistītus ziņojumus, kas veidos viņu turpmāko rīcību un attieksmi. Piemēram, ja trīs gadus vecs bērns velk nost drēbes citu cilvēku klātbūtnē, vecāks var pastāstīt bērnam, ka ne visās vidēs un apstākļos kailums būs iederīgs, bet nebūtu vēlams nosodīt kailumu kā tādu. Bērns mācās, ka ir reizes, kad ir labi būt kailam, bet citkārt tas var radīt sarežģījumus mūsu dažādā redzējuma un izvēles dēļ. Ir taču gadījies būt, piemēram, pirtī, kur vienu apgrūtina dvieļi un peldkostīmi, bet otru – kaili krūtsgali.
Neliels ievads bērna seksuālajā attīstībā
Bērni nepārtraukti mācās sociālās normas un to, kas sagaidāms vai piemērots mijiedarbībā un attiecībās. Piemēram, vecumposmā no dzimšanas līdz 2 gadiem bieži var vērot bērna interesi par savu ķermeni, tostarp par dzimumorgāniem, to izzināšanu un kairināšanu gan publiski, gan vienatnē. Šajā vecumposmā bērns izkopj savas attiecības ar patīkamām un nepatīkamām sajūtām, bieži izrāda vēlmi atbrīvoties no traucējošajām drēbēm. Turklāt nebūt ne ar nolūku demonstrēt savu kailumu (kā pieaugušā prāts mēdz to interpretēt), bet lai novērstu nepatīkamas sajūtas un vairotu patīkamās.
Vecumposmu no 2 līdz 5 gadiem raksturo neregulāra masturbācija. Tā parasti notiek, lai nomierinātos, nevis lai gūtu seksuālu baudu. Rotaļās ar vienaudžiem bērni sāk izzināt dzimumorgānus, mēdz uzdot jautājumus par seksualitāti vai vairošanos, piemēram: "No kurienes nāk mazuļi?"
Šajā vecumā bērni mēdz izrādīt zinātkāri attiecībā uz pieaugušo ķermeņiem (piemēram, vēlas iet kopā ar vecākiem vannas istabā, pieskarties krūtīm utt.). Raksturīgs neērtības trūkums ap kailumu, vēlme atkailināties. Šis ir labs laiks, kad sākt piedāvāt informāciju par reprodukciju, veicināt pamata izpratni par privātumu, stāstīt par atšķirību starp vēlamo un nevēlamo pieskārienu. Paskaidrot bērnam, kā sajust un pārstāvēt savas robežas, pamanīt un respektēt otra.
5 līdz 8 gadu vecumā sāk veidoties dziļāka izpratne par dzimumu lomām. Bērni var rīkoties dzimumstereotipiski, jo tiek apgūta gaidītā uzvedība un ar dzimumu saistītās normas (piemēram, meitenes var vēlēties valkāt kleitas). Rotaļu tematikā var parādīties seksu imitējošas darbības vai aktivitātes, kas pēta seksualitāti un ķermeņus. Šis ir laiks, kad sākt veicināt stabilu izpratni par dzimumu un dzimuma identitāti. Bērni, kuri identificējas kā transpersonas vai neatbilst dzimumam, arī to piedzīvos, taču var saskarties ar apjukumu un viņiem var būt nepieciešams lielāks pieaugušo atbalsts.
Šajā laikā der bērniem izskaidrot plašākus jautājumus, piemēram, to, ka pastāv dažāda seksuālā orientācija. Mācīt, ka masturbācija ir vajadzīgs un pozitīvs pašizziņas process. Izglītot par personīgajām tiesībām (piemēram, "tavs ķermenis pieder tev") un pienākumiem (piemēram, vienlīdzīgi izturēties pret zēniem un meitenēm), kas saistīti ar seksualitāti.
Bērniem pārejot uz pusaudža vecumu, attīstības pazīmes kļūst izteiktākas un arvien lielāka nozīme ir vajadzībai pēc precīzas informācijas par seksualitāti un seksu. Ņemot vērā pusaudžu vecumposmu raksturojošās emocijas, atvērta attieksme var būt jo īpaši nozīmīga uzticības pilnu attiecību saglabāšanā. Turklāt pieaugušie var atbalstīt jauniešus milzīgajā informācijas jūklī un nodrošināt arī profesionāla atbalsta iespējas.
Tabu
Sarunas ar bērniem par seksualitāti un seksu bieži tiek uzskatītas par tabu. Seksuālā izglītība – ieskaitot precīzu informāciju par bērna veselīgu seksuālo attīstību – ir pieejama reti. To kā galveno informācijas avotu gan pieaugušajiem, gan bērniem aizstāj plašsaziņas līdzekļi un popkultūra, kas bieži vien visu hiperseksualizē.
Ir svarīgi atzīt, ka daudziem pieaugušajiem ir trūcis seksuālās izglītības vai tās nav bijis vispār. Daudzi augot ir saņēmuši negatīvus vēstījumus par seksualitāti un seksu. Tas mudina uztvert bērna uzvedību, kas ir tipiska un konkrētajā attīstības posmā sagaidāma, kā neadekvātu un bīstamu. Diskomforts var rasties arī gadījumā, ja bērna uzvedība tiek interpretēta no pieaugušo perspektīvas. Piemēram, četrus gadus vecs bērns, kurš vēlas mazgāties dušā ar vecākiem, var vienkārši interesēties par dažādiem ķermeņiem, savukārt vecāks šo ziņkārību var interpretēt kā pārlieku seksuālu.
Pieaugušo seksuālās izglītības trūkums un līdz ar to pašu ierobežotā seksuālā apzinātība par tabu tēmu padarījusi arī bērnu audzināšanu viendzimuma pāru ģimenēs. Šis apstāklis neizbēgami traucē izplatīties kompetentai, pētniecībā balstītai, laikmetīgai, no ideoloģiskas, reliģiskas un subjektīvas pārliecības brīvai informācijai, kas varētu iedrošināt tos pieaugušos, kuri atbildīgi par bērna attīstībai labvēlīgu apstākļu radīšanu.
Par spīti tam, zinātne turpina piedāvāt mums aizvien plašāku faktoloģisko materiālu iekļaujošai, heteronormatīvo domāšanu izaicinošai un veiksmīgai seksuālajai pašrealizācijai. Te daži no pētījumos gūtajiem secinājumiem*, kas var būt atbalsts sarunai par viendzimuma pāru ģimenēm:
1) pētījumi uzrāda, ka pusaudži ar viendzimuma vecākiem skolā jūtas ciešāk saistīti; citā pētījumā ziņots, ka bērni geju un lesbiešu mājsaimniecībās, visticamāk, runās par emocionāli sarežģītām tēmām un viņi biežāk ir emocionāli izturīgāki, līdzjūtīgāki un iecietīgāki [1],
2) meitenes un zēni no viendzimuma ģimenēm ievērojami mazāk atšķiras (stereotipiski) savā uzvedībā nekā meitenes un zēni no heteroseksuālu vecāku ģimenēm [2],
3) viendzimuma vecāki, iespējams, vairāk pieņem bērnu nestereotipisko dzimumuzvedību vai var nodrošināt mazāk dzimumstereotipisku vidi nekā heteroseksuāli vecāki [3],
4) pētījumi rāda, ka viendzimuma pāri biežāk vienmērīgi sadala bērnu aprūpes un mājsaimniecības pienākumus savā starpā, turpretim heteroseksuāliem pāriem ir nevienmērīgs darba dalījums sabiedrības dzimumu normu dēļ; piemēram, mātes mēdz palikt mājās ar bērniem un pildīt lielāko daļu mājsaimniecības pienākumu, savukārt tēvs visu dienu strādā un salīdzinājumā ar māti minimāli iesaistās mājsaimniecības darbos [4],
5) vecāku seksuālā orientācija atstāj ietekmi uz bērna dzimumu lomu priekšstatiem, nevis uz bērna dzimuma identifikāciju; viendzimuma vecāku bērniem ir mazāk stereotipiskas dzimumu lomas nekā heteroseksuālu vecāku bērniem [5],
6) seksuālā izglītība veicina seksuālās vardarbības un homofobijas mazināšanu [6].
Nobeigumam
Bērna seksuālā attīstība ir izaicinoša tēma. Ar plašākām zināšanām, prasmēm un pārliecību pieaugušie var labāk izprast un atbalstīt bērna veselīgu seksuālo attīstību un atpazīt neveselīgas vai ļaunprātīgas uzvedības pazīmes gan vienaudžu, gan pieaugušo izpausmēs. Turklāt pētniecība nestāv uz vietas un mēs atklājam aizvien jaunus resursus un rakursus, kuri ikvienam no mums ļauj kļūt par stabilāku un kompetentāku atbalstu ne tikai sava bērna, bet arī paša seksuālās labklājības un izaugsmes stiprināšanā.
Diemžēl, neraugoties uz strauji augošo pētniecību, gausums, ar kādu lielākā daļa pieaugušās sabiedrības ir gatava atzīt savas ierobežotās zināšanas par cilvēka seksualitāti un tās attīstību, rada risku, ka seksnegatīvo, kaunā un bailēs orientēto cilvēciskās seksualitātes redzējumu nemanot turpināsim nodot mantojumā arī saviem bērniem. Bet viņi patiesi un sirsnīgi pretojas, izaicina mūs ar saviem identitātes meklējumiem, attīrīšanos no dzimumstereotipiem un jaunu identitātes definīciju radīšanu.
Mēs, drosmīgie, cīņai gatavie pieaugušie, kuriem tik ļoti tīkama mēdz būt ideja par vienu īsteno patiesību un pareizo lietu kārtību, protams, varam turpināt cīnīties. Kurš gan mums to var liegt? Tomēr aiza starp mums un mūsu bērniem no tā nekādā veidā nepaliks šaurāka.
Un mūsu pašu seksuālā pašrealizācija ne par matu košāka.
Pat nestāstiet, ka jūs tas neinteresē!
* Pētījumus apkopojis psihologa asistents Edgars Haritončenko.
[1] Linville, D., O’Neil, M. Same Sex Parents and Their Children. American Association for Marriage and Family Therapy, pieejams: https://aamft.org/Consumer_Updates/Same-sex_Parents_and_Their_Children.aspx [skat. 08.10.2021]
[2] Goldberg, A., Kashy, D., & Smith, J. (2012). Gender-typed play behavior in early childhood: Adopted children with lesbian, gay, and heterosexual parents. Sex Roles, 67(9 I 10), 503-515. doi: 10.1007 /sl 1199-012-0198-3
[3] Sutfin, E. L., Fulcher, M., Bowles, R. P., & Patterson, C. J. (2008). How lesbian and heterosexual parents convey attitudes about gender to their children: The role of gendered environments. Sex Roles, 58, 501–513. 10.1007/s11199-007-9368-0
[4] Farr, R.H., Patterson, C. J. (2013). Coparenting among lesbian, gay, and heterosexual couples: Associations with adopted children's outcomes. Child Development, 84(4), 1226-1240. doi: 10.1111/ cdev.12046
[5] Sumontha, J., Farr, R. H., Patterson, C. J. (2017) Children’s gender development: Associations with parental sexual orientation, division of labor, and gender ideology. Psychology of Sexual Orientation and Gender Diversity, [s. l.], v. 4, n. 4, p. 438–450, 2017. DOI 10.1037/sgd0000242.
[6] Bachus, L., Martens, M., van der Sluis, M. (2010) An impact and process evaluation of two Dutch sexuality education programmes for 10–12 year olds in primary school. “Relationships and Sexuality" and “Comfortable in your skin". Amsterdam, Rescon.
Bucx, F., R. Sman and C. Jalvingh. (2014) Different in class. Evaluation of the pilot programme “LGBT youth in school". The Hague, SCP.
10