Maija beigās sāksies Venēcijas biennāles 17. Starptautiskās arhitektūras izstāde – Latviju tajā pārstāv arhitektu birojs NRJA ar ekspozīciju "It’s not for you! It’s for the building." ("Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai."). Ekspozīcijas sastāvdaļa ir tāda paša nosaukuma grāmata – izdevums, kurā caur esejām, īsstāstiem un ekspertu komentāriem pētīta cilvēka pretestība tehnoloģijai. Grāmatas autori apskata ērmīgu "tehnonejēdzību" piemērus, izceļot cilvēcīga skatījuma nozīmi arhitektūrā un palīdzot sadzīvot ar mūsdienu gudrajām iekārtām. "Satori" publicēs vairākus grāmatas rakstus: šis ir otrais no tiem.
Agrāk mums bija veselas divas skolas – Sēnavas 1. vidusskola un Sēnavas Raiņa vidusskola. Tagad palikusi tikai pirmā, un arī to pašu katru gadu sola slēgt. Man gan ir vienalga, es tāpat pēc pusgada tīšos prom no šejienes. Sēnavā reāli nav, ko darīt. Piemēram, manā klasē mācās tikai pieci skolēni. Mēs nevaram pat basketbola komandu savākt, kur nu vēl uztaisīt normālu diskotēku. Autobuss Sēnavā piestāj reizi nedēļā un arī tad – piecos no rīta. Labi, te ir veikals. Bet arī pie tā, ziniet, apnīk sēdēt. "Vietējie izvēlas veikalu HOP!" Sauklis ir ne tikai sirsnīgs, bet arī patiess. Ko gan citu lai izvēlas, ja te vispār ir tikai viens veikals? 20 kilometru attālumā atrodas Vītrene, viņiem vismaz ir krogs. Karbonāde, izlejamais alus, biljards, it kā diezgan plašs izklaides piedāvājums. Tomēr kaut kā te pietrūkst.
Pirms vairākiem gadiem uz mūsu vienīgo izglītības iestādi – Sēnavas 1. vidusskolu – atnāca strādāt jauns direktors. Pat īsti neatceros, kas notika ar veco. Varbūt vienkārši sajuka prātā, Sēnavā to ir diezgan viegli izdarīt. Labi, patiesībā es atceros ļoti labi – pašvaldība viņu aizsūtīja pensijā, bija par vecu pat darbam skolā. Patiesība ir interesanta tikai tik ilgi, kamēr netiek atklāta. Pēc tam tā ir tikai sāpīga vai garlaicīga. Vecais direktors tagad ir liels vīna cienītājs, viņa pirtiņai visas sienas noklātas ar vīna korķiem. Laikam pats domā, ka tas izskatās skaisti. Bet jaunais direktors bija pavisam kas cits, pilnīgi neticama parādība Sēnavā. Pat viņa vārds viesa cerību – Ernests Zoltners. Tas bija tieši tas, pēc kā mēs tā ilgojāmies. Viņa mērķis bija padarīt Sēnavu par ideālu dzīvesvietu digitālajiem nomadiem. Tuvāk pie dabas bieži plāno pārvākties cilvēki ar bērniem, lai viņiem dotu iespēju skraidīt pāri ziedošām pļavām, nevis mašīnu pilnām ielām. Debesīs redzēt spāres, nevis lidmašīnas, un tā tālāk. Tāpēc sākumā bija nepieciešams savest kārtībā mūsu skolu. Ernests Zoltners aizgūtnēm rakstīja dažādus Eiropas Savienības fondu projektus, un viņa apņēmība ātri vien atmaksājās. Sākumā mūsu bibliotēkā parādījās datori, pēc tam stadionā futbola vārti un desmit bumbas, vēlāk arī aktu zālē uzradās dažādi mūzikas instrumenti. Ernests Zoltners pat bija piedabūjis uz šejieni atbraukt divus jaunus skolotājus no galvaspilsētas. Runāja, ka viens no viņiem esot homoseksuālis, bet tas šajā stāstā nav būtiski. Brīvdienu rītos aktu zālē notika joga, bet Sēnavas lielajā pļavā tika plānots vasaras mūzikas festivāls. Tas bija tik daudzsološs sākums – līdz tai nelaimīgajai dienai, kad Ernests Zoltners pameta Sēnavu uz visiem laikiem.
Ernests Zoltners bija nolēmis padarīt mūsu skolu energoefektīvu, tāpēc kopīgiem spēkiem tika rakstīts jauns Eiropas Savienības fondu projekts. Lielākajai daļai skolotāju šī nepārtrauktā attīstība jau bija sākusi apnikt – viņi nesaprata, kāpēc skola būtu jāsiltina, ja jau tāpat ir silti. Direktors viņiem skaidroja, ka tādā veidā var ietaupīt ne tikai finanšu līdzekļus, bet arī arvien izsīkstošos dabas resursus. Diemžēl līdz mums jau visas tās idejas par dabas aizsardzību vēl nebija atnākušas. Te nekādu atkritumu šķirošanu simts gadus nevajadzēja, sēnavieši jau tāpat bija dabai draudzīgi. Kartupeļu mizas meta komposta kaudzē, kā darījuši paaudžu paaudzēs. Papīru un plastmasu, protams, dedzināja krāsnī. Tukšās alus pudeles sakrāja un aizveda nodot uz Vītrenes stikla taras pieņemšanas punktu, lai dabūtu naudu pilnām. Mašīnu riepas un citi lielāki objekti reizi gadā tika svinīgi izkausēti Jāņu ugunskurā. Mērķi ietaupīt naudu gan visi saprata, tāpēc projektu labprāt atbalstīja. Tā nemaz nebija sēnaviešu, bet Eiropas Savienības nauda – lai jau direktors siltina, ja grib. Galvenais, lai pēc tam to gaisā neizkūpināto naudu pieliek klāt pie algām.
Pēc aptuveni gada Sēnavas 1. vidusskola jau bija ne tikai nosiltināta, bet arī krietni labāk izskatījās no ārpuses. Ēkas fasāde bija nokrāsota, ielikti jauni logi, pavērās pavisam cits skats. Sēnavieši vai plīsa pušu aiz lepnuma. Uz Vītrenes iedzīvotājiem tagad skatījās šķībi – viņiem acīmredzami bija nospļauties par dabas saudzēšanu. Vītrenē tak nebija nevienas energoefektīvas ēkas! Tomēr nekas šajā dzīvē netiek dots par velti. Kā tumšs mākonis pār mūsu skolas nosiltinātajām, svaigi krāsotajām sienām nolaidās direktora paziņojums: "Turpmāk klasēs vairs nedrīkst virināt logus!" Joprojām spilgti atceros šo dienu. Noskaņojums skolā bija izteikti drūms, neviens savā starpā nesarunājās. Fizikas, mājturības un sporta skolotāja stāvēja gaitenī un, piespiedusi seju radiatoram, skaļi raudāja. Garajā starpbrīdī atvērt logu un izvēdināt klasi bija šīs skolas tradīcija kopš dibināšanas dienas 1956. gada 1. septembrī. Neviens nezināja, ko tālāk iesākt. Kaut kā taču tas bērnu smārds no telpām laukā bija jāizdabū. Pie tam aiz loga bija pavasaris, ziedēja ievas. Skolotāji jutās tā, it kā viņiem būtu aizliegts nevis virināt logus, bet elpot. "Ja viņam pašam patīk sēdēt sasmakušā gaisā, kāpēc to jāuzspiež darīt arī citiem?" retoriski vaicāja matemātikas un latviešu valodas skolotāja. "Gan jau viņa izplūdes gāzu nomocītās plaušas mūsu mazpilsētas skābekli vairs vienkārši nepanes!" piebalsoja ķīmijas un vizuālās mākslas skolotāja. Skolotājam, kurš varbūt bija homoseksuālis, arī patika garajā starpbrīdī virināt logu, tomēr viņš, tā kā bija no galvaspilsētas, labāk neteica neko.
Sākumā skolotāji šo noteikumu tiešām ievēroja, lai gan viņus turpināja mocīt jautājums: "Kāpēc?" Skolēnu drošība tā nevarēja būt. Jaunajiem logiem bija arī vēdināšanas režīms, kas pieļāva atvērt tikai nelielu spraugu loga augšpusē, bet arī tas jau bija liegts. Runāja, ka galvaspilsētā daudzi kaķi tiekot pārplēsti uz pusēm, cenšoties pa šo spraugu izlauzties laukā. Bet skolā taču kaķu nebija. Palēnām par logu virināšanas jautājumu sāka izplatīties visādas sazvērestības teorijas. Vienu izdomāju arī es – nezinu, kāpēc. Pateicu, ka Ernests Zoltners skolā izsmidzina kaut kādu gāzi, lai kontrolētu mūsu uzvedību, tāpēc viņam ir tik svarīgi turēt logus ciet. Pēc vairākām dienām dzirdēju divus skolotājus sačukstamies – viens tiešām bija novērojis, ka viņa uzvedība kļūst dīvaina. Tā kā vairāk kārojās miltu produktus un ne sevišķi gribējās iet uz darbu. Tika izskatīts variants, ka direktors gribot no viņiem atbrīvoties, lai gan abi apgalvoja, ka vispār jau šīm baumām pārāk netic. Man tas likās ļoti uzjautrinoši. Patiesībā skābekļa skolā bija atliku likām, to nodrošināja jaunā mehāniskā ventilācija. Es personīgi jau iepriekš ar smagu sirdi skatījos uz visiem, kas autobusā rauj vaļā lūku, lai gan salonā darbojas kondicionētājs. Vai tad tas nav kaut kas tāds, ko vecāki iemāca jau bērnībā? Tāpat kā nedzert šņabi kopā ar vīnu.
Palēnām skolotāju piesardzība atslāba, un viņi sāka logus slepus tomēr virināt. Kad reiz starpbrīža laikā ienācu klasē, matemātikas un latviešu valodas skolotāja izlikās, ka piekārto aizkarus. Telpā viss smaržoja pēc ceriņiem. Vēlāk skolotāji kļuva arvien izklaidīgāki un nekautrējās virināt logus arī skolēnu acu priekšā. Pēc tam uzvedās jau pavisam nekaunīgi – fizikas, mājturības un sporta skolotāja atvēra logu mācību daļas sapulces laikā. Direktora acis šausmās iepletās. Es gan pats tur nebiju, bet ticu, ka apmēram tā tas arī notika. Ernests Zoltners reti kad zaudēja savaldību, bet šoreiz viņa pacietības mērs bija pilns. Logs aizcirtās tā, ka nodārdēja visa skola. Droši vien pat ceriņi no bailēm pārstāja smaržot. Nākamajā dienā visiem tika aizliegts pieiet logiem tuvāk par diviem metriem. Skolas apkopējai bija jāsaņem īpaša direktora parakstīta atļauja logu vai aizkaru mazgāšanai. Skolotāji jutās nikni un pazemoti, viņiem tagad bija aizliegts pēdējais no priekiem – stundu laikā dziļdomīgi skatīties laukā pa logu. Tagad logi atrādās pārāk tālu, lai varētu, kā ierasts, atpūtināt acis, veroties uz Sēnavas lielo pļavu. Kas notika tālāk, es varu iztēloties.
Pašvaldības vadītājs nolika tikko saņemto vēstuli, ko bija parakstījuši visi astoņi Sēnavas skolas skolotāji. Lēmums nebija viegls, bet viņš jau bija to pieņēmis. Pašvaldības vadītājs nevarēja nostāties pret cilvēkiem, kas bija Sēnavai ziedojuši visu savu mūžu. Piecos no rīta Ernests Zoltners iekāpa autobusā un pēdējo reizi pavērās logā uz rīta tumsā grimstošo Sēnavas 1. vidusskolu. Viņa matos spēlējās kondicionētāja gaiss, bet pa autobusa lūku iekšā plūda zemes ceļa putekļi un maiga ceriņu smarža.
5