Par Ineses Kļavas dokumentālo filmu "Brisele" (2019)
Mainīgu lietu aplama pieņemšana par pašsaprotamām un nezūdošām, šķiet, ir jebkura organisma dzīves cikla neizbēgama daļa, kurai jāiziet cauri, lai vēlāk – pieaugušam esot – apjaustu atbildības, rīcības, principa un lēmuma nozīmi šo pašu lietu kārtībā. Lielāko daļu sava mūža es īpaši nedomāju par to, kas ir Eiropa. Ģeogrāfiski – jā, tur viss bija skaidrs jau kopš pirmajām pamatskolas nodarbībām, bet tā īsti nebiju iedziļinājusies. Ka apģērbs, kādu valkāju (vai tieši pretēji – nevaru atļauties, bet vēlos valkāt), – tā ir Eiropa. Ka neglītā, vienlaikus uzjautrinošā bildīte uz cigarešu paciņas – tā ir Eiropa, un jebkurš mans pirmkursnieces ceļojums ar autostopu arī bija Eiropa. To, ka Latvijas brīvvalsts šobrīd atrodas savas pastāvēšanas vēsturē ilgākajā miera periodā un arī tā, visticamāk, ir Eiropa, tā pa īstam apjautu tikai pēdējā laikā.
Ir divas Eiropas, un tāpat ir divas Briseles – arī to es sapratu tikai nesen, turklāt diez vai būtu sapratusi, ja nebūtu pirms trim mēnešiem uz šejieni pārvākusies, lai stažētos Eiropas Savienības Padomē. Priekšstats par to, ka Beļģijas galvaspilsētā bez vafelēm, fritētiem kartupeļiem, masīvām stikla celtnēm un ierēdņiem nekā cita nav, gruva diezgan ātri. "Vienkāršo beļģu" saviesībās es izrādījos vienīgā no Savienības iestādes, turklāt drīz vien atklājās, ka institūciju rajonu par pilsētas centru patiesībā īsti neviens netur. Pamazām izveidojās divas dzīves, kuras ne vienmēr savā starpā saskanēja. To, ka reizēm ilgojos atgriezties Āgenskalnā aiz bāra letes skalot glāzes, īsti nesaprot citi stažieri, kuru sakāpinātās ambīcijas attiecībā uz karjeru Padomē man ir svešas. Savukārt par darbu Padomē ārpus tās vispār neviens tikpat kā neko neprasa.
Ineses Kļavas dokumentālā filma nevēsta par Briseli, kurā bijuši tikai zinātāji. Tajā atainotā Brisele nav arī tā, kuru var iepazīt, vienīgi tīši vai netīši dodoties uz citām apkaimēm. Tā nav tā Brisele, kurā formāli ģērbtus ļaudis ar viedtālruņiem un laikrakstiem rokās nomaina mātes afrikāņu tērpos, bravūrīgi puikas, kas lec pāri metro vārtiņiem, un nevīžīga paskata suņu īpašnieki. Tā nav lēto futbola krogu vai sīriešu ēstūžu Brisele, un tā pavisam noteikti nav šeit visu mūžu dzīvojušo beļģu Brisele.
Kļavas filmā ir fiksēta simboliskā Brisele – pilsēta, kādu to biju iztēlojusies arī es, pirms šeit nonācu, savos ziņu kadru veidotajos priekšstatos. Tā savā ziņā ir visu lietošanai nodotā Brisele – Eiropas Savienības (mūslaiku politikas apskatnieki nupat vairs nekautrējas sacīt – "impērijas") administratīvais centrs, uz kuru ierodas profesionāļi no visa kontinenta, lai kopīgi strādātu pie idejas, kas tiecas krietni vien pāri stiklotā Eiropas kvartāla robežām. Daudziem tas šķiet augstākais punkts karjerā, citiem – gluži vienkārši ērta un droša darba vieta. Latviešiem Brisele nav tikai tāla zeme, kurā piepelnīties, – tā drīzāk ir mazas un pavisam nesen tapušas valsts (es teiktu – projekta) pārstāvniecība daudz nopietnāku spēlētāju vidū. Filmas varoņi strādā ne tikai Savienībai, viņu darbs ir arī apliecinājums tam, ka Latvijas kultūras, valodas un pašas valsts pastāvēšanas jēga politiskā līmenī šobrīd netiek apšaubīta. Varētu pat sacīt, un nešaubos, ka šeit man iebildīs daudzi eiroskeptiķi, – kamēr Briselē būs latvieši, būs arī pati Latvija.
Nule iznākušo filmu gribētos dēvēt par poētisku, vietām patīkami vieglu un asprātīgu, vietām – nopietnu apcerējumu par šo tēmu. Agneses Krivades teksts, kas ik pa brīdim ieskanas filmā, – ierēdņa pārdomas "pārējās pasaules" priekšā – ir viens no trāpīgākajiem un kvalitatīvākajiem literārajiem darbiem, kādu pēdējā laikā nācies sastapt. Bezjēdzīguma izjūta, kas reizēm pārņem, sastopoties ar milzīgo un ambiciozo eirokrātijas aparātu, ir pavisam īsta, loģiska un visādā ziņā nepieciešama, lai, strādājot augstākam politiskam mērķim, nezaudētu saikni ar pārējo pasauli, kura spēlē pēc daudz impulsīvākiem, nepārdomātiem un bieži vien savtīgākiem noteikumiem. Filmā nav nejaušību vai lieku kadru, kādi nereti raksturīgi mūsmāju kino produktiem. Komisijas sausajā gaisā mirstošie bonsai kociņi, pusaizmigušie jaunieši un skolotāji kāda ierēdņa prezentācijas auditorijā, pat militārists, kurš, raksturodams savas attiecības ar sievu, nosaka – "iemīlas ar jūtām, taču attiecības uztur ar vienotām vērtībām" – šie kadri, šķiet, iemieso visu to vienlaikus komisko, nopietno un Eiropai raksturīgo, kuru dažādu ideoloģiju starpā pastāvošās spriedzes apstākļos cenšas kopā noturēt (simboliskās) Briseles ierēdņi.
Laiks, kurā filma iznākusi, ir tikpat precīzs. Izdevuma "Le Monde diplomatique" angļu valodas versijas titullapu šomēnes rotā Eiropas Savienības karogs ar zvaigznēm, kas krīt no tā laukā. Virsraksts ir retorisks: "Vai Eiropa sabirzīs putekļos?" Klimata pārmaiņu radītās trauksmes iespaidā bērni basto skolu, bet Apvienotās Karalistes neveiksmīgie centieni cieņpilni pamest ģimeni ieguvuši komēdijas aprises un tiek apspriesti teju jebkurā lielpilsētas krogā. Visam pa vidu – Eiropas Parlamenta vēlēšanas un bažas par nacionālisma ideju atdzimšanu. Negribas domāt, ka Kļavas filma precīzi trāpījusi manu pārdomu centrā tikai tāpēc, ka šobrīd strādāju līdzīgu darbu kā filmas varoņi. Tā – paralēli ierēdņu ikdienas naratīvam – sekmīgi reflektē par tām politiskajām norisēm, kas nemanāmā, bet nepārprotamā veidā skar un skars mūsu visu dzīvi. Tajā pašā pesimistiskajā "Le Monde" minēta hipotētiska situācija, kurā Baltijas valstis labprātīgāk uzņemtu bēgļus apmaiņā pret vācu karaspēka izvietošanu savā teritorijā, lai tas pabiedētu mūsu Austrumu kaimiņu. Vai tieši otrādi – nākotnes latvieši varēs atvieglojumā nopūsties par to, ka šis laiks ir beidzies. Un noteikti labsajūtā pasmaidīs pie filmas fragmenta, kurā Pētera Viņķeļa pārdomas Islāma valsts sakaušanas sakarā pārtrauc īsziņa, kurā vaicāts, vai viņam atvest "rupjmaizīti". Vēlos izteikt atzinību filmas autorei par eirokrātijas cilvēcīgās un komiskās puses atklāšanu un atteikšanos no mēģinājumiem skatītājam iebarot visai sausos Eiropas Savienības pamatus – piemēram, to, kā savā starpā atšķiras Eiropadome, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Padome. Ap šo laiku, šķiet, esam visi vienojušies – tas ir bezjēdzīgi. Varbūt šī filma nākotnē – kad viss būs pazaudēts un celts no jauna – kļūs par nostalģisku apliecinājumu aizgājušam laikmetam mūsu valsts un reģiona vēsturē.
Kad nesen devos kārtot datortestu, lai varētu pieteikties pagaidu darba vietai vienā no Padomēm, konstatēju, ka esmu pamatīgi saaukstējusies. Kabatā sastūķētās salvetes konfidencialitātes apsvērumu dēļ man lūdza izmest. Loģiskās sakarības starp iekrāsotām zvaigznītēm, rimbulīšiem un kvadrātiem šķetināju datortelpā, kas bija pilna ar citiem kandidātiem. Tajā valdīja absolūts klusums, kuru ik pa brīdim pārtrauca mana šņaukāšanās. Savukārt nākamajā dienā liftā no kādas manāmi uztrauktas ierēdnes uzzināju, ka vienā no metro līnijām aizkavēta satiksme, jo kāds bezpajumtnieks, vēlēdamies sliežu tuvumā pārlaist pērno nakti, iekūris ugunskuru. Ērta dzīve stabilā darba vietā nesargā no ārpasaules realitātes un tās samilzušajām problēmām, kas par sevi liek atgādināt aizvien vairāk. Taču nu varu vairs nedomāt par to, kā aprakstīt to duālismu, kas prātu māc, kļūstot par vienu no Savienības birokrātijas mehānisma zobratiem un klātienē vērojot to lēno, bet nepārtraukto kustību, – Ineses Kļavas filmā tas ir izdarīts manā vietā.
3