Neprāta vēji

Par Andrusa Kivirehka stāstu krājumu "Skaistais dzīvnieks", apgāds "Mansards", 2013, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Kas ir ar tiem igauņiem? – esmu nodomājis ne vienu vien reizi, sastopoties ar mūsu kaimiņu izpausmēm dažādās mākslas nozarēs. Sākot no "Dadža" kalendāriem, kuros iekļautās karikatūras bija to autoru nacionālā rakstura specifikas apliecinātājas – aizklājot plaukstu apakšējam parakstam, pēc pietiekami cītīgas iepriekšējas izpētes varēju nosaukt ne tikai valsti, no kuras atceļojis konkrētais zīmējums, bet dažreiz pat tā autoru. Eno Rauda "Naksitrallīši" par trim draugiem Puszābaku, Ķērpjbārdi un Uzroci bija ļoti sirsnīga grāmata, kura "normālo" padarīja neinteresantu, bet savdabīgo un neparasto – īpašu. Un kur tad vēl igauņu animācija, kura iepretim manā bērnībā skatītajām Rīgas Kinostudijas filmiņām uzrunāja daudz tiešāk un spēcīgāk savas neierastās formas un atmosfēras dēļ.

Viena konkrēta filma – režisora Heino Parsa 1972. gadā veidotā "Nagla"[1] – bija pirmā atmiņu aina, kas uzzibsnīja prātā, sākot lasīt Andrusa Kivirehka stāstu izlasi "Skaistais dzīvnieks". Ne tikai atdzīvināti priekšmeti vieno animācijas filmu un stāstu "Mākslinieks Jāgups", arī sirreālais, jokaini spokainais skatījums uz mums piešķirto realitāti, kuru mēs, latvieši, taču tomēr uzskatām cienīgi lēnīgā mērenībā, galvas pacēluši no smagā, bet atalgojošā darba. Nacionalitāšu tipoloģija ir riskanta nodarbe, kura balstās krasā subjektivitātē – ja vien nerunājam par akadēmisku pētījumu. Taču kā lai no iekškabatas neizvelk salīdzināmo tabulu, ja rokās nonāk tik ļoti dīvaina, aizraujoša un vietām arī kaitinoša grāmata? Tā vien gribas ik pēc pāris lappusēm sējumiņu noguldīt uz krūtīm, raudzīties griestos un prātot: kad kaut kas līdzīgs ir noticis ar mani tai vidē, kurā esmu dzīvojis un dzīvoju šobrīd? Un atbilde atnāk. Ar mani ir noticis kaut kas ļoti līdzīgs vai gandrīz pavisam tuvu tam. Katrā ziņā es esmu dzirdējis tikpat trakus stāstus, protams, ne bieži. Tāpēc tiem ir īpaša vērtība, jo to atkabināšanās no pazīstamās, drošās realitātes uzjundī skurbinošas, svaigas izjūtas – tā tiek piešķirts apliecinājums, ka cilvēka dzīves slāņi nestāv monolīti cits virs cita, bet starp tiem mēdz cirkulēt neprāta vēji.

Andrusa Kivirehka vārds mūsu lasītājiem jau ir pazīstams, citu grāmatu ielokā viszīmīgāko atmiņas nostūri varētu ieņemtu stāsti bērniem "Kaka un pavasaris", kuras intonācija daļēji piesaka "Skaistā dzīvnieka" tematus un estētiku. Grāmata "Lote no Izgudrotāju ciema" savu tālāko ceļu iet jau divu animācijas filmu izteiksmē un diženā tirgus kampaņā, kura mīlīgo sunenīti uzbur te uz sulas paciņas, te mugursomas.

Trīs īsprozas grāmatu kompilējums, kuram dāvāts visnotaļ efektīgs un uzrunājošs vāks, ar mīlīgām noskaņām nav pārpildīts, bet tajā ieskanās nepārprotami ūjinājumi no bērnības laika pieredzes un izpratnes. Liela loma šeit tulkotājas Maimas Grīnbergas tulkojumam: tas mums ļauj sekot autora nesavažotajam fantāzijas lidojumam, kura kursu nosprauž ņipra un neierasti daudzveidīgas leksikas piepildīta valoda. Ar bērnības laika pieredzi šeit apzīmēta domas brīvība, kuru, mērojot pieaugšanas ceļu, arvien ciešāk pievelkam klāt konkrētām normām, citu radītām "kvalitātēm" un sistēmām. Trakulīgā drasēšana pāri esošu un iedomātu tabu laukiem spēcīgi sasaucas ar Barbū Lindgrēnes šedevru "Loranga, Masarīns un Dartanjans", kura latviskojums jau sen iemantojis bibliogrāfiska retuma statusu un reiz pat ticis iestudēts uz Valsts Leļļu teātra skatuves. Šajā zviedru rakstnieces grāmatā lasītājs sastopas ar līdzīgi nenoapaļotu un neuzprišinātu valodu, īpatnām teikumu konstrukcijām un neparedzamā ātrumā riņķojošām sižetu attīstībām, kurās piedalās Desu tirgotājs, kurš labrpāt pabaro tīģerus, kuri dzīvo galveno varoņu garāžā, vectēvs, kurš aiz pārlieku lielā vecuma spēj tikai sēdēt kokā un kūkot, zaglis, kurš ik pa reiziei paņem brīvsoli no cietuma, kurā ceturtdienās izsniedz šokolādi utt. Katrs no šiem tēliem itin labi iederētos arī Kivirehka pasaulē, kurā ielūkoties un iedzīvoties var ne tikai pieaugušais, bet arī pusaudzis un varbūt pat kāds ar elastīgiem uzskatiem apveltīts bērns (viņam gan varbūt pilnīgi visi stāsti nebūtu kā radīti). Šī ir literatūra, kura uzrāda bibliotēkās redzamās norādes par joku, kurš ne īpaši labi padevies no garlaicības māktajām kundzēm pie abonomenta lodziņiem.

Plašais vēziens, ar kādu Kivirehks sapāro kolhoza priekšsēdētāja dēlu un stirnu; rakstnieka jestrā nebēdnība – Svēto Grālu transformēt kondensētā piena bundžiņā; slīpētais viltīgums, ar kura palīdzību igaunis apraksta psihisku nelīdzsvarotību – tas viss un vēl daudz kas nepieminēts aicina uztvert literāro procesu kā spēli. Gan radīšanas, gan patērēšanas stadijā. Ir brīži, kuros autors aizspēlējas nedaudz par tālu un daiļrunības plūdi, kas ik pa laikam apskalo iepazīšanos ar šo grāmatu, jau kļūst nomācoši un vedina uz pārskriešanu tekstam pa diagonāli vai pat uz lappuses pāršķiršanu. Pats rakstnieks lieto jauku salikumu "runā pacilātus vārdus", un tā nu ir viena no sastāvdaļām, kas caurstrāvo ikkatru no stāstiem. Ja tos nerunā atdzīvojusies figūriņa no "Kinder Surprise", pūce, kas dzīvo zoodārzā un kuru sauc Vladislavs, vai lūsis, kuru visi meža iemītnieki dēvē par Uku Gudro, tad to dara pats stāstnieks. Gluži kā šo 228 lappušu kopumu būtu uzrakstījusi domubiedru grupa, kuras sastāvā ir pāris zagsa "vārdu teicējas", saujiņa kultūras namu vadītāju un vismaz piecas literatūras skolotājas. Tas nes līdzi daļu jautrības un arī daļu apnicības. Par laimi, svaru kausi nosveras uz pirmo iedaļu.

Kā var nojaust pēc nosaukuma, stāstos dominē daba un dažādi dzīvnieki. Daudzviet pamanīsim teoloģiskus motīvus, uz skatuves parādās gan Trīsvienīgais Dievs, gan eņģeļi. Tiek skarta Pastardienas ideja, par "opiju tautai" nekautrīgi spriests stāstā "Mācītāja dēls". Tīkamā kārtā man nešķiet būtiski šķetināt autora attieksmi pret Dievu un ticību. Ja arī daudzu balvu laureāts, kā to atzīmē izdevējs, man dod kādu signālu par saviem uzskatiem, tas ir pārāk nekonkrēts, un mani vairāk interesē, kas notiks nākamajā lapā, ne viņa personīgajā pieredzē, kura, iespējams, transformējas literārā izklāstā grāmatas lappusēs. Ka šī pieredze, iespējams, nav pārāk rožaina (vai ka tādas nav vispār), norāda mazā burta lietojums,[2] kas pārmet tiltu uz padomju laiku, kad tikai tā bija vienīgā pareizā šī vārda rakstības forma. Arī pati padomija stāstniekam ir viens no elementiem, ko tas apviļā rokās, varbūt – atrod kādu zīmīgu izcilni vai plaisu, "atrāda" to lasītājam un noliek atpakaļ savā motīvu plauktiņā. Hronoloģiski secīgais laiks Kivirehku maz interesē, šeit vienkopus ir kambarsulaiņi, galms un mašīnas vējstikli, aizgājušās varas "godība" kultūras nama veidolā un šodienas krahs – no bibliotēkas izfurņītās grāmatas, kuras, gadiem stāvēdamas uz asfalta, veido baltu un pūkainu paklāju, pa kuru, no laimes sēkdamiem, ripināties imbeciliem aitu ganiem. Tā, piemēram, oblomoviski ievirzītais stāsts "Nabaga students" sākas itin kā 19. gadsimta atmosfērā, taču te pāriet šodienas (?) Igaunijā. Noslēdzošajā stāstā "Svētais Grāls" sera Parsifāla un viņa biedru ceļojums miglainajos, biedīgajos purvājos saslēdzas ar mūslaiku pasauli, kurā igauņu vīrietis Otis, neko nenojauzdams, veikalā "Stockmann" iegādājas kondensētā piena bundžiņu, kas pēcāk izrādās bruņinieku meklētais Jēzus asiņu biķeris. Abas pasaules gaida satikšanās un cīņa... Ļoti savdabīga cīņa.

Tikpat savdabīga varētu būt lasītāja sastapšanās ar zoofiliju, kuru, pieverot acis radošās nosacītības priekšā, varētu nosaukt arī kā citādāk, taču, tā kā autoram tīk naturālistisks un detalizēts norišu atainojums, jebkāda nosacītība tiek pabīdīta malā, un pat atvērtākajam liberālim varētu gadīties piešaut plaukstu mutei priekšā kā senilam rigoristam. Iemesls šādas pieejas izvēlei varētu būt skaudrais pretstats, kurš pavada cilvēka / dzīvnieka attiecības. Par šī modeļa ļauno iedabu runā stāsti "Romeo un Džuljeta" un "Skaistais dzīvnieks", atgādinot, cik nedabīgi augstā radības kronī sevi ir ietūcījis cilvēks. Tāpēc arī tik netīkami ir būt līdzdalīgam ainā, kurā šīs pozīcijas dalībnieki tiek apmainīti vietām, ainā, kurā cilvēkam "jāizbauda" kailā četrkājainība un bezierunu pakļautība. Dzīvniekam. Nepatīkama tādēļ, ka no acīm tiek noņemtas brilles, aiz kurām parādās Hieronīma Boska cienīga šķērma un baisa ainava. Un labākais, ka kaut kādā mistiskā veidā Kivirehks ir izvairījies no apsūdzēšanas vai demagoģijas – minētā briļļu noņemšana notiek agrāk piesauktās literārās spēles, rotaļas ietvaros. Kā sakot – pasmiesimies kopā par šo trako ļembastu, bet nu – īstenībā tu jau zini, ko es gribu teikt, vai ne? Taču varbūt autors necenšas iet pat tik tālu. Izteikt precīzus secinājumus tik neparasta vēstījuma gadījumā nešķiet prātīgi.

"Prims nezināja, ko teikt. Cik gan ātri viss notika mežā! Dzīves ritms bija gluži cits nekā zoodārzā. Tur bija laiks pārdomām, sarunām par zinātni un mākslu, gaļas skulptūru veidošanai. Te visi vienā laidā tikai lidoja apkārt, slaktēja zaķus un vārnas, flirtēja un kāvās."[3] Zoodārza ērgļa Prima pārdomas, kuras lasāmas stāstā "Ērglis", visprecīzāk raksturo arī citos stāstos valdošo karnevālisko nesakarību un jūsmu, kurā cilvēku pasaule mijas ar dzīvniecisko, turklāt no katra nošķīrtuma uzplaiksnās i to cēlākās, i zemiskākās izpausmes. Šķiet, šos stāstus sarakstījis bērnu rakstnieks, kuram vienā brīdī piegriezusies apkalpojamā auditorija un kurš (varbūt pat ar kādu "Vana Tallinn" blašķīti uz rakstāmgalda) ja ne atriebjas, tad vismaz sakuļ sevis paša izstrādātās literārās formulas un pieejas stiprākā kokteilī. Kuram, kā uzsvērts pirmāk, obligāti nav jāuzliek "Neiesakām līdz..." birka, bet kuru nobaudīt var arī jaunāki lasītāji – lai uzzinātu, ka ir arī tāda literatūra, kura ir ne tikai noformēta ar plika dibena attēlu, bet kura daudz par tādiem stāsta. Ne vulgāri, bet tieši tādā proporcijā, kādā nepieciešams, lai ļautos neprāta vējiem un ieraudzītu tajos veselu dzīvnieku ansambli, kurš ir gatavs uzstāties ar kopumā vienpadsmit numuriem, par kuriem ir vērts samaksāt grāmatnieku uzlikto cenu. Kādu laiku jūs šos dzīvniekus noteikti neaizmirsīsiet, kaut gan par skaistiem tos nevar nosaukt. Uzreiz ne.